Groteska Majakovska lugās „Blakts” un „Pirts”
Groteska - mākslinieciskās izpausmes veids, kad sižetā tiek uzsvērts komiskais, traģikomiskais. Kā mākslinieciskais paņēmiens tiek izmantots kontrasts, fantastiskā un reālā savienojums. Groteska literatūrā - veids, kā apvienot šausmīgo un smieklīgo, nicināmo un dievišķīgo, sasaistīt reālo un nereālo, izcelt esamības pretrunas.
„Blakts” - Vladimira Majakovska satīriska luga, kas tika uzrakstīta 1928. gadā. Pats autors raksturo savu lugu kā neticamo komēdiju. Lugas varoņa tēls Prisipkins ir izdomāts pamatojoties uz novērojumiem par mietpilsoņu dzīvi, ko autors bija sakrājis laikā, kad strādāja dažādos laikrakstos. Savukārt lugas tēlam rakstniekam Bajanam, kurš prot pielāgoties, bija prototips dzejnieks futūrists Vadims Bajans .
Lugas darbība sākas Nepa laikā (НЭП - Новая экономическая политика/ Jaunā ekonomiskā politika). Ivans Prisipkins ir piedalījies Pilsoņu karā, ļoti lepojas ar to, bet tagad grib izrauties no nabadzīgo klases, kas tolaik bija lielākā sabiedrības daļa un tiecas uz skaistu dzīvi apprecot bagātu līgavu - nepmaņa meitu. Varonis uzskatīja, ka viņa jaunajā dzīvē nederēs viņa vecais proletāriskais vārds un viņš izdomā jaunu - Pjērs Skripkins, kas vairāk raksturos viņa jauno statusu. Lugā groteska ir gan varoņu raksturos, gan izskatā, gan veidā, kā tiek attēlotas dažādas darbības.
PRISIPKINS
Mūsu sarkanajā ģimenē nebūs vietas nekādām mietpilsoniskām ikdienas rūpēm un bikšupogu trūkumam.
...
BAJANS
Līgava izlien no karietes - sarkana līgava...visa sarkana - sasvīdusi, nomocījusies, tātad viņu izceļ sarkanais vedējtēvs - grāmatvedis Jerikalovs; viņš nu tiešām pilnīgs, sārts, apoplektisks vīrietis,- ieved jūs, jāsaka, sarkani vedēji, galds pilns ar sarkanu šķiņķi, un pudeles ar sarkanām galviņām.”
„Blakts” ir groteska par mietpilsoņu dzīvi un vērtībām. Salīdzinājums ar ideālo nākotnes pasauli tikai pastiprina lugas grotesko būtību. Majakovskim nepatika viss, kas ir saistīts ar sadzīvi un mietpilsoniskumu, to raksta arī viņa biogrāfi. Ir jāatzīmē arī tas, ka Majakovska pamatprofesija bija gleznotājs, tāpēc viņam patika spilgtas vizuālās darbības un ainas. Majakovskis nākotni (1979. gads) nemēģināja attēlot reālistiski, jo nākotnē bija mākslīgie koki ar šķīvjiem uz kuriem bija uzlikti āboli, mandarīni un pat smaržas. Arī nākotne lugā tika pārspīlēta un neticama. Kad sabiedrība sasniedz ideālo stāvokli, mietpilsoniskums nepazūd, mainās tā vizualizētā forma. Nākotnē, kad visas sienas ir no stikla un viss ir sterils un caurskatāms, Majakovskis neatrod to sabiedrības laimīgo kopdzīves veidu, kurā neparādītos neieredzamās sadzīves un mietpilsoniskuma iedīgļi. Groteska un smiekli ir ieroči, ko Majakovskis izmantoja savā cīņā pret mietpilsoniskumu.
Majakovskis ir satīrisku literatūras darbu meistars. Viņš pats uzskatīja, ka vislabākais ļaunuma atklāšanas veids laikā, kad jācīnās par sociālismu, ir smieklu un pozitīvo parādību sakars, kas ir parasto cilvēku dzīves pamats. Lugās „Blakts” un „Pirts” Majakovskis izmanto šo paņēmienu - smieklus.
Ir divu veidu smiekli - smiekli, lai būtu jautri un smiekli, kas liek pārdomāt savas dzīves principus. Lai izraisīt smieklus, dažādi rakstnieki izmanto dažādus paņēmienus. Pārsvarā tiek izvēlēts groteskas paņēmiens - attēlojot kaut ko pārspīlēti fantastiski, kroplīgi un komiski vienlaicīgi, kontrastaini.
Majakovska lugās kontrastu un pārspīlējumu var saskatīt visur. Lugas žanrs neparedz sīkumainus tēlu aprakstus, tāpēc groteska pārsvarā ir lugu personāžu runā. To pierāda lugas „Blakts” tēls Prisipkins jau pašā sākumā.
Lai labāk saprast personāža grotesko tēlu, vajag iedomāties varoni Prisipkinu un viņa runu. Prisipkina sociālais statuss lugas sākumā ir līgavainis. Tā jau ir pretruna, jo uz sociālās piramīdas nav tādas statusa vietas kā „līgavainis”, bet Majakovskis to izveido mākslīgi.
Nepmaņa (mūsdienās-biznesmeņa) meitas līgavaiņa statuss garantē līgavainim viņa sociālā stāvokļa maiņu. Smieklus izraisa varoņa uzvedība jau pirmajā ainā. Prisipkins ir uzvārējošās strādnieku klases pārstāvis un viņam ir tiesības „dedzināt sev ceļu kā lava”. Pretruna ir, ka Prisipkins uzskata, ka proletārieši ir cienījamāki nekā nepmaņi, bet priecājas, ka ieprecēsies finansiāli izdevīgā, bet statusā necienīgā nepmaņu ģimenē. Prisipkins iepirkšanās ainā neatšķir krūšturi no bērnu cepurītēm, kas raksturo toreizējo cilvēku nabadzīgo stāvokli. Proletārieši nezināja, kas ir veļa. Majakovskis apakšveļu savai mūzai Lilijai Brikai veda no ārzemēm. Nabadzības un izsmalcinātības kontrasts ir aprakstīts jau pirmajā ainā, kad notiek iepirkšanās priekš jaunās dzīves uzsākšanas. Prisipkins nopērk krūšturi priekš savām meitām Dorotijai un Liliānai. Vārdus viņš jau iepriekš ir izdomājis, lai būtu izsmalcināti. Prisipkins ir godkārīgs un uzsver savu proletārieša statusu sarunā ar nākamo sievas māti:
PRISIPKINS
Nesauciet mani par biedru, pilsone, jūs vēl ar proletariātu neesat saradojusies.
ROZĀLIJA PAVLOVNA
Nākamais biedri, pilsoni Prisipkin...
Prisipkinam ir sava pozīcija, augstie mērķi un tieksmes, viņš publiski rāda, ka neinteresējas par mietpilsoņu dzīves sīkumiem - kanārijputniņiem, viņam ir lielas prasības - spoguļskapis.
PRISIPKINS
Biedri Bajan, es emu pret šo pilsonisko dzīves veidu - kanārijputniņiem un līdzīgi... Es esmu cilvēks ar plašām interesēm... Es par spoguļskapi interesējos.
Prisipkins deklarē, ka ir pret sīkumainību, bet patiesībā visu laiku dara sīkumainus un nenozīmīgus darbus. Iepirkšanās ainā viņš pērk visādus nevajadzīgus sīkumus, bet attaisno to ar vareniem mērķiem. Kroplīgo un komisko rada pretruna, kad darbi un vārdi liecina pretējo.
Savā kāzu dienā Prisipkins-Skripkins tiek iesaldēts un viņu atdzīvina tikai pēc 50 gadiem, kad sabiedrība jau ir attīstījusies līdz utopiskam stāvoklim, kad nav slimību, dabas katastrofu, smaga darba, alkohola un citu vecam laikam raksturīgu pazīmju. Ar to sākas lugas „Blakts” otrā daļa. Bijušais proletariāts nonākot nākotnē kļūst par epidēmijas cēloni, kas izraisa alkoholismu, izvirtību, slinkumu, kas ir raksturīgi aizgājušam laikmetam un nav iespējami nākotnē. Vienīgā vieta jaunajos laikos, kur Prisipkins-Skripkins varēja atrasties, bija zoodārzā kā eksponāts, kurš liecināja aizgājušā laika grēcīgumu. Šajā daļā ir vislabāk saskatāms Majakovska talants satīriski attēlot cilvēci. Prisipkins nākotnē var būt tikai „mietpilsonius vulgaris”, kuru var salīdzināt tikai ar blakti „blaktium normalum”. Cilvēks, kas tāpat kā blakts, spēj pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, ir Majakovska lugas „Blakts” viena no atziņām.
Luga „Pirts” ir uzrakstīta 1928-1930. gados. Lugā „Pirts”, atšķirībā no lugas „Blakts”, darbība norisinās vienā laikā. Majakovska varoņi koncentrē sevī sociālā stāvokļa būtību. Arī personāžu vārdi ir pārdomāti un raksturo cilvēku. Čudakovs - izgudrotājs (чудо (kriev. val.) - brīnums), Momentaļnikovs - reportieris, Undertone - mašīnrakstītāja, Pont Kičs - ārzemnieks, Optimistenkovs, Mezaljansova, Pobedonosikovs un Ivans Ivanovičs - ierēdņi. Varoņu uzvārdi ir pārdomāti un izraisa smaidu. Katram lugas varonis ir specifiska runas maniere: kāds runā dzejoļos (Momentaļņikovs), kāds runā cēlus, bet bezsaturīgus monologus (Pobedonosikovs), kāds daudz runā vārdus ārzemju valodā (Mezaļjansova). Īsus, bet saturiskus aprakstus varoņiem sniedz pats autors jau darbojošos personāžu sarakstā: Biedrs Pobedonosikovs - Saskaņošanas pārvaldes galvenais vadītājs, saspargalva. Biedrs Velosipedkins - „vieglās kavalērijas” aktīvists.
Izgudrotājs Čudakovs izgudro laika mašīnu, bet iestrēgst birokrātijas līkločos un nespēj nokļūt pie ierēdņa Pobedonosikova, kas var palīdzēt realizēt projektu. Šī situācija, kad cilvēks ir iestrēdzis protokola dzelmē, man atgādina Kafkas daiļdarbu „Process”. Tur arī ļaunā groteska parāda, kādus sarežģījumus cilvēks ir mākslīgi uzbūvējis un pats nespēj izrauties.
Majakovska lugā „Pirts” arī visi personāži ir izgaismoti ar groteskas prožektoru, izraisa smieklus un atklāj mietpilsoņu dzīves sīkumus. „Pirts” varonis Čudakovs apvieno labākās strādnieku klases pirmrindnieku īpašības - radošo prātu un enerģiju. Lai radīt šo tēlu, Majakovskis pārspīlē ne tikai ar slikto īpašību attēlošanu, bet hiperbolizē arī labo. Izgudrotāja tēlu pastiprina jau tikai tas, ka viņš izgudro nevis parastu palīgierīci darba mašīnai, bet neredzētu un fantastisku mašīnu.
ČUDAKOVS
Nekulsti mēli gar šīsdienas sīkajiem politreizesrēķiniem! Mana ideja ir grandiozāka. Cilvēkiem dotās laikplūsmas Volga, kurā mūs kā pludināmos baļķēnus iemetusi mūsu piedzimšana,iemetusi, lai mēs tur kārpīdamies aizpeldētu pa straumi,- šī Volga turpmāk pakļausies mums. Laiks pēc manas pavēles gan apstāsies uz vietas, gan dragās uz priekšu...
Autors nepārprotami izsmej arī pretinieku tēlus. Galvenais pārstāvis ir Pobedonosikovs, kas lugā pārstāv birokrātijas labirintus.Viņa sadzīves runa ir pārpilna ar skaļiem sociālisma saukļiem. Tādu vārdu savienojums ar parasto runu rada viņa grotesko tēlu.
POBEDONOSIKOVS
Un tātad, biedri, šim trauksmainajam, revolucionārajam, visaicinošajam tramvaja signālam kā vakarzvanam jāiedunas katra strādnieka un zemnieka sirdī. Šodien Iļjiča sliedes savienos „Padomju medicīnas desmitgades laukumu” ar bijušo buržuāzijas bāzi „Siena tirgu”...
Kas brauca ar tramvaju līdz 25. Oktobrim? Deklasēti inteliģentiņi, popi un muižnieki. Par cik viņi brauca? Par piecām kapeikām bez pārsēšanās!...
Kas tagad brauks? Tagad brauksim mēs, vispasaules darbarūķi. Kā mēs brauksim? Mēs brauksim ar visām padomju ērtībām. Sarkanajā tramvajvagonā. Par kādu maksu? Tikai par desmit kapeikām.
Ja nedomāt par birokrātijas līkločiem un strupceļiem, kas kādam var būt arī traģiski, Pobedonosikova tēls ir ļoti smieklīgs. Lugā birokrāti praktiski ne ar ko nenodarbojas, izdomā nevajadzīgus amatus, bet rodas iespaids par nepārtrauktu darbošanos. Paši birokrāti ir pārliecināti, ka pilda svarīgus pienākumus.
POBEDONOSIKOVS
Īstenoju direktīvas, piešuju lietai rezolūcijas, uzturu ciešus sakarus, maksāju partbiedranaudu, saņemu partmaksimumu, parakstos, uzspiežu zīmogu...
Majakovskis bija sava laika atzīts dzejnieks vēl dzīves laikā, bet viņa talants neļāva viņam būt aklam režīma rakstniekam. Nepārprotami viņš saprata pastāvošās varas nejēdzības. Viņš izsmēja situāciju, kad revolūcijas rezultātā izveidojās nomenklatūra, kā augstākā sabiedrības kasta, kura pat neapzinās revolūcijas galveno ideju par vienlīdzību.
IVANS IVANOVIČS
„Vai jūs kādreiz rindā esat stāvējis? Es pirmoreiz stāvu rindā. Neizsakāmi interesanti!”
Pobedonosikovs ir pārliecināts, ka nākotnē, kad komunisms būs uzbūvēts, nomenklatūra saglabāsies un esošās privilēģijas būs nemainīgas.
POBEDONOSIKOVS
„Man taču sakarā ar pārcelšanu jānoskaidro neskaitāmi jautājumi: gan darba alga, gan dzīvoklis, gan viss pārējais.”
Majakovskis saprata, ka cilvēku vēlme piekalpot nekur nav pazudusi un tikai nomainīja savu veidolu. Revolūcijas rezultātā nav mainījusies cilvēku būtība, kas liek piekalpot kādam,- agrāk kungam, tagad birokrātam. Manuprāt, to pierāda Optimisenko vārdi fināla uzrunā:
OPTIMISENKO
„Mums ir gluži vienalga, kura persona stāv iestādes priekšgalā, jo mēs cienām tikai to personu, kura tur ir nostādīta un tur stāv.”
Ja lasītājam rodas sajūta, ka vadītāju darbība ir haotiska un nevienam nevajadzīga un ir vērsta tikai uz pašlabuma apmierināšanu un sevis svarīguma cildināšanu, bet mietpilsoniskā vēlme piekalpot ir mainījusi tikai rituālo formu, tad var droši uzskatīt, ka Majakovskis ir sasniedzis savu mērķi - izsmiet mietpilsolniskumu un birokrātiju.
Man ļoti patika lugas trešais cēliens, kad autors izmantoja paņēmienu „luga lugā”, kad personāži novērtēja paši sevi. Pobedonosikovs sevi neatpazīst satīras spogulī.
POBEDONOSIKOVS
„Sacīsim, šis Pobedonosikovs. Tomēr neērti... Attēlots, spriežot pēc visa, atbildīgs biedrs, bet parādīts viņš kaut kā tādā gaismā un nosaukts vēl kaut kā par „saspargalvu”. Tādu jūs pie mums neatradīsiet! Tas nav dabiski, tam nav sakara ar dzīvi, tas neatbilst īstenībai! To vajag pārtaisīt, mīkstināt, appoetizēt, noapaļot...”
Majakovskis pats ļoti grib, lai nākotnē nebūtu nejēdzīgās birokrātijas, nekompetentu cilvēku un pielīdēju un tāpēc lugas finālā visi šie tēli paliek pagātnē. Lugas beigās, kad birokrāti paliek savās vietās, izskan jautājums skatītājiem:
POBEDONOSIKOVS
Viņa un jūs, un autors arī - ko jūs ar to gribējāt pateikt, ka es it kā nebūtu vajadzīgs tur - komunismā?
>
„Blakts” - Vladimira Majakovska satīriska luga, kas tika uzrakstīta 1928. gadā. Pats autors raksturo savu lugu kā neticamo komēdiju. Lugas varoņa tēls Prisipkins ir izdomāts pamatojoties uz novērojumiem par mietpilsoņu dzīvi, ko autors bija sakrājis laikā, kad strādāja dažādos laikrakstos. Savukārt lugas tēlam rakstniekam Bajanam, kurš prot pielāgoties, bija prototips dzejnieks futūrists Vadims Bajans .
Lugas darbība sākas Nepa laikā (НЭП - Новая экономическая политика/ Jaunā ekonomiskā politika). Ivans Prisipkins ir piedalījies Pilsoņu karā, ļoti lepojas ar to, bet tagad grib izrauties no nabadzīgo klases, kas tolaik bija lielākā sabiedrības daļa un tiecas uz skaistu dzīvi apprecot bagātu līgavu - nepmaņa meitu. Varonis uzskatīja, ka viņa jaunajā dzīvē nederēs viņa vecais proletāriskais vārds un viņš izdomā jaunu - Pjērs Skripkins, kas vairāk raksturos viņa jauno statusu. Lugā groteska ir gan varoņu raksturos, gan izskatā, gan veidā, kā tiek attēlotas dažādas darbības.
PRISIPKINS
Mūsu sarkanajā ģimenē nebūs vietas nekādām mietpilsoniskām ikdienas rūpēm un bikšupogu trūkumam.
...
BAJANS
Līgava izlien no karietes - sarkana līgava...visa sarkana - sasvīdusi, nomocījusies, tātad viņu izceļ sarkanais vedējtēvs - grāmatvedis Jerikalovs; viņš nu tiešām pilnīgs, sārts, apoplektisks vīrietis,- ieved jūs, jāsaka, sarkani vedēji, galds pilns ar sarkanu šķiņķi, un pudeles ar sarkanām galviņām.”
„Blakts” ir groteska par mietpilsoņu dzīvi un vērtībām. Salīdzinājums ar ideālo nākotnes pasauli tikai pastiprina lugas grotesko būtību. Majakovskim nepatika viss, kas ir saistīts ar sadzīvi un mietpilsoniskumu, to raksta arī viņa biogrāfi. Ir jāatzīmē arī tas, ka Majakovska pamatprofesija bija gleznotājs, tāpēc viņam patika spilgtas vizuālās darbības un ainas. Majakovskis nākotni (1979. gads) nemēģināja attēlot reālistiski, jo nākotnē bija mākslīgie koki ar šķīvjiem uz kuriem bija uzlikti āboli, mandarīni un pat smaržas. Arī nākotne lugā tika pārspīlēta un neticama. Kad sabiedrība sasniedz ideālo stāvokli, mietpilsoniskums nepazūd, mainās tā vizualizētā forma. Nākotnē, kad visas sienas ir no stikla un viss ir sterils un caurskatāms, Majakovskis neatrod to sabiedrības laimīgo kopdzīves veidu, kurā neparādītos neieredzamās sadzīves un mietpilsoniskuma iedīgļi. Groteska un smiekli ir ieroči, ko Majakovskis izmantoja savā cīņā pret mietpilsoniskumu.
Majakovskis ir satīrisku literatūras darbu meistars. Viņš pats uzskatīja, ka vislabākais ļaunuma atklāšanas veids laikā, kad jācīnās par sociālismu, ir smieklu un pozitīvo parādību sakars, kas ir parasto cilvēku dzīves pamats. Lugās „Blakts” un „Pirts” Majakovskis izmanto šo paņēmienu - smieklus.
Ir divu veidu smiekli - smiekli, lai būtu jautri un smiekli, kas liek pārdomāt savas dzīves principus. Lai izraisīt smieklus, dažādi rakstnieki izmanto dažādus paņēmienus. Pārsvarā tiek izvēlēts groteskas paņēmiens - attēlojot kaut ko pārspīlēti fantastiski, kroplīgi un komiski vienlaicīgi, kontrastaini.
Majakovska lugās kontrastu un pārspīlējumu var saskatīt visur. Lugas žanrs neparedz sīkumainus tēlu aprakstus, tāpēc groteska pārsvarā ir lugu personāžu runā. To pierāda lugas „Blakts” tēls Prisipkins jau pašā sākumā.
Lai labāk saprast personāža grotesko tēlu, vajag iedomāties varoni Prisipkinu un viņa runu. Prisipkina sociālais statuss lugas sākumā ir līgavainis. Tā jau ir pretruna, jo uz sociālās piramīdas nav tādas statusa vietas kā „līgavainis”, bet Majakovskis to izveido mākslīgi.
Nepmaņa (mūsdienās-biznesmeņa) meitas līgavaiņa statuss garantē līgavainim viņa sociālā stāvokļa maiņu. Smieklus izraisa varoņa uzvedība jau pirmajā ainā. Prisipkins ir uzvārējošās strādnieku klases pārstāvis un viņam ir tiesības „dedzināt sev ceļu kā lava”. Pretruna ir, ka Prisipkins uzskata, ka proletārieši ir cienījamāki nekā nepmaņi, bet priecājas, ka ieprecēsies finansiāli izdevīgā, bet statusā necienīgā nepmaņu ģimenē. Prisipkins iepirkšanās ainā neatšķir krūšturi no bērnu cepurītēm, kas raksturo toreizējo cilvēku nabadzīgo stāvokli. Proletārieši nezināja, kas ir veļa. Majakovskis apakšveļu savai mūzai Lilijai Brikai veda no ārzemēm. Nabadzības un izsmalcinātības kontrasts ir aprakstīts jau pirmajā ainā, kad notiek iepirkšanās priekš jaunās dzīves uzsākšanas. Prisipkins nopērk krūšturi priekš savām meitām Dorotijai un Liliānai. Vārdus viņš jau iepriekš ir izdomājis, lai būtu izsmalcināti. Prisipkins ir godkārīgs un uzsver savu proletārieša statusu sarunā ar nākamo sievas māti:
PRISIPKINS
Nesauciet mani par biedru, pilsone, jūs vēl ar proletariātu neesat saradojusies.
ROZĀLIJA PAVLOVNA
Nākamais biedri, pilsoni Prisipkin...
Prisipkinam ir sava pozīcija, augstie mērķi un tieksmes, viņš publiski rāda, ka neinteresējas par mietpilsoņu dzīves sīkumiem - kanārijputniņiem, viņam ir lielas prasības - spoguļskapis.
PRISIPKINS
Biedri Bajan, es emu pret šo pilsonisko dzīves veidu - kanārijputniņiem un līdzīgi... Es esmu cilvēks ar plašām interesēm... Es par spoguļskapi interesējos.
Prisipkins deklarē, ka ir pret sīkumainību, bet patiesībā visu laiku dara sīkumainus un nenozīmīgus darbus. Iepirkšanās ainā viņš pērk visādus nevajadzīgus sīkumus, bet attaisno to ar vareniem mērķiem. Kroplīgo un komisko rada pretruna, kad darbi un vārdi liecina pretējo.
Savā kāzu dienā Prisipkins-Skripkins tiek iesaldēts un viņu atdzīvina tikai pēc 50 gadiem, kad sabiedrība jau ir attīstījusies līdz utopiskam stāvoklim, kad nav slimību, dabas katastrofu, smaga darba, alkohola un citu vecam laikam raksturīgu pazīmju. Ar to sākas lugas „Blakts” otrā daļa. Bijušais proletariāts nonākot nākotnē kļūst par epidēmijas cēloni, kas izraisa alkoholismu, izvirtību, slinkumu, kas ir raksturīgi aizgājušam laikmetam un nav iespējami nākotnē. Vienīgā vieta jaunajos laikos, kur Prisipkins-Skripkins varēja atrasties, bija zoodārzā kā eksponāts, kurš liecināja aizgājušā laika grēcīgumu. Šajā daļā ir vislabāk saskatāms Majakovska talants satīriski attēlot cilvēci. Prisipkins nākotnē var būt tikai „mietpilsonius vulgaris”, kuru var salīdzināt tikai ar blakti „blaktium normalum”. Cilvēks, kas tāpat kā blakts, spēj pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, ir Majakovska lugas „Blakts” viena no atziņām.
Luga „Pirts” ir uzrakstīta 1928-1930. gados. Lugā „Pirts”, atšķirībā no lugas „Blakts”, darbība norisinās vienā laikā. Majakovska varoņi koncentrē sevī sociālā stāvokļa būtību. Arī personāžu vārdi ir pārdomāti un raksturo cilvēku. Čudakovs - izgudrotājs (чудо (kriev. val.) - brīnums), Momentaļnikovs - reportieris, Undertone - mašīnrakstītāja, Pont Kičs - ārzemnieks, Optimistenkovs, Mezaljansova, Pobedonosikovs un Ivans Ivanovičs - ierēdņi. Varoņu uzvārdi ir pārdomāti un izraisa smaidu. Katram lugas varonis ir specifiska runas maniere: kāds runā dzejoļos (Momentaļņikovs), kāds runā cēlus, bet bezsaturīgus monologus (Pobedonosikovs), kāds daudz runā vārdus ārzemju valodā (Mezaļjansova). Īsus, bet saturiskus aprakstus varoņiem sniedz pats autors jau darbojošos personāžu sarakstā: Biedrs Pobedonosikovs - Saskaņošanas pārvaldes galvenais vadītājs, saspargalva. Biedrs Velosipedkins - „vieglās kavalērijas” aktīvists.
Izgudrotājs Čudakovs izgudro laika mašīnu, bet iestrēgst birokrātijas līkločos un nespēj nokļūt pie ierēdņa Pobedonosikova, kas var palīdzēt realizēt projektu. Šī situācija, kad cilvēks ir iestrēdzis protokola dzelmē, man atgādina Kafkas daiļdarbu „Process”. Tur arī ļaunā groteska parāda, kādus sarežģījumus cilvēks ir mākslīgi uzbūvējis un pats nespēj izrauties.
Majakovska lugā „Pirts” arī visi personāži ir izgaismoti ar groteskas prožektoru, izraisa smieklus un atklāj mietpilsoņu dzīves sīkumus. „Pirts” varonis Čudakovs apvieno labākās strādnieku klases pirmrindnieku īpašības - radošo prātu un enerģiju. Lai radīt šo tēlu, Majakovskis pārspīlē ne tikai ar slikto īpašību attēlošanu, bet hiperbolizē arī labo. Izgudrotāja tēlu pastiprina jau tikai tas, ka viņš izgudro nevis parastu palīgierīci darba mašīnai, bet neredzētu un fantastisku mašīnu.
ČUDAKOVS
Nekulsti mēli gar šīsdienas sīkajiem politreizesrēķiniem! Mana ideja ir grandiozāka. Cilvēkiem dotās laikplūsmas Volga, kurā mūs kā pludināmos baļķēnus iemetusi mūsu piedzimšana,iemetusi, lai mēs tur kārpīdamies aizpeldētu pa straumi,- šī Volga turpmāk pakļausies mums. Laiks pēc manas pavēles gan apstāsies uz vietas, gan dragās uz priekšu...
Autors nepārprotami izsmej arī pretinieku tēlus. Galvenais pārstāvis ir Pobedonosikovs, kas lugā pārstāv birokrātijas labirintus.Viņa sadzīves runa ir pārpilna ar skaļiem sociālisma saukļiem. Tādu vārdu savienojums ar parasto runu rada viņa grotesko tēlu.
POBEDONOSIKOVS
Un tātad, biedri, šim trauksmainajam, revolucionārajam, visaicinošajam tramvaja signālam kā vakarzvanam jāiedunas katra strādnieka un zemnieka sirdī. Šodien Iļjiča sliedes savienos „Padomju medicīnas desmitgades laukumu” ar bijušo buržuāzijas bāzi „Siena tirgu”...
Kas brauca ar tramvaju līdz 25. Oktobrim? Deklasēti inteliģentiņi, popi un muižnieki. Par cik viņi brauca? Par piecām kapeikām bez pārsēšanās!...
Kas tagad brauks? Tagad brauksim mēs, vispasaules darbarūķi. Kā mēs brauksim? Mēs brauksim ar visām padomju ērtībām. Sarkanajā tramvajvagonā. Par kādu maksu? Tikai par desmit kapeikām.
Ja nedomāt par birokrātijas līkločiem un strupceļiem, kas kādam var būt arī traģiski, Pobedonosikova tēls ir ļoti smieklīgs. Lugā birokrāti praktiski ne ar ko nenodarbojas, izdomā nevajadzīgus amatus, bet rodas iespaids par nepārtrauktu darbošanos. Paši birokrāti ir pārliecināti, ka pilda svarīgus pienākumus.
POBEDONOSIKOVS
Īstenoju direktīvas, piešuju lietai rezolūcijas, uzturu ciešus sakarus, maksāju partbiedranaudu, saņemu partmaksimumu, parakstos, uzspiežu zīmogu...
Majakovskis bija sava laika atzīts dzejnieks vēl dzīves laikā, bet viņa talants neļāva viņam būt aklam režīma rakstniekam. Nepārprotami viņš saprata pastāvošās varas nejēdzības. Viņš izsmēja situāciju, kad revolūcijas rezultātā izveidojās nomenklatūra, kā augstākā sabiedrības kasta, kura pat neapzinās revolūcijas galveno ideju par vienlīdzību.
IVANS IVANOVIČS
„Vai jūs kādreiz rindā esat stāvējis? Es pirmoreiz stāvu rindā. Neizsakāmi interesanti!”
Pobedonosikovs ir pārliecināts, ka nākotnē, kad komunisms būs uzbūvēts, nomenklatūra saglabāsies un esošās privilēģijas būs nemainīgas.
POBEDONOSIKOVS
„Man taču sakarā ar pārcelšanu jānoskaidro neskaitāmi jautājumi: gan darba alga, gan dzīvoklis, gan viss pārējais.”
Majakovskis saprata, ka cilvēku vēlme piekalpot nekur nav pazudusi un tikai nomainīja savu veidolu. Revolūcijas rezultātā nav mainījusies cilvēku būtība, kas liek piekalpot kādam,- agrāk kungam, tagad birokrātam. Manuprāt, to pierāda Optimisenko vārdi fināla uzrunā:
OPTIMISENKO
„Mums ir gluži vienalga, kura persona stāv iestādes priekšgalā, jo mēs cienām tikai to personu, kura tur ir nostādīta un tur stāv.”
Ja lasītājam rodas sajūta, ka vadītāju darbība ir haotiska un nevienam nevajadzīga un ir vērsta tikai uz pašlabuma apmierināšanu un sevis svarīguma cildināšanu, bet mietpilsoniskā vēlme piekalpot ir mainījusi tikai rituālo formu, tad var droši uzskatīt, ka Majakovskis ir sasniedzis savu mērķi - izsmiet mietpilsolniskumu un birokrātiju.
Man ļoti patika lugas trešais cēliens, kad autors izmantoja paņēmienu „luga lugā”, kad personāži novērtēja paši sevi. Pobedonosikovs sevi neatpazīst satīras spogulī.
POBEDONOSIKOVS
„Sacīsim, šis Pobedonosikovs. Tomēr neērti... Attēlots, spriežot pēc visa, atbildīgs biedrs, bet parādīts viņš kaut kā tādā gaismā un nosaukts vēl kaut kā par „saspargalvu”. Tādu jūs pie mums neatradīsiet! Tas nav dabiski, tam nav sakara ar dzīvi, tas neatbilst īstenībai! To vajag pārtaisīt, mīkstināt, appoetizēt, noapaļot...”
Majakovskis pats ļoti grib, lai nākotnē nebūtu nejēdzīgās birokrātijas, nekompetentu cilvēku un pielīdēju un tāpēc lugas finālā visi šie tēli paliek pagātnē. Lugas beigās, kad birokrāti paliek savās vietās, izskan jautājums skatītājiem:
POBEDONOSIKOVS
Viņa un jūs, un autors arī - ko jūs ar to gribējāt pateikt, ka es it kā nebūtu vajadzīgs tur - komunismā?
>