REFERĀTS BENEDIKTA ANDERSONA GRĀMATA „IEDOMU NĀCIJAS”
Nacionālās apziņas fenomens
Benedikts Andersons savā darbā „Iedomu nācijas” rakstīja, ka nāciju, nacionalitāti un nacionālismu ir ļoti grūti definēt un analizēt. Kā galveno savas grāmatas „Iedomu nācijas” mērķi B. Andersons definēja izteikt virkni nacionālisma „anomāliju” interpretācijas. Nacionalitāte pēc autora domām ir kultūras artefakts. Paradoksāli ir tas, ka vēsturniekus interesē nācija kā mūsdienu fenomens, savukārt nacionālisti nāciju uztver kā kaut ko ļoti senu un stabilu.
No vienas puses nacionalitāte tiek uztverta kā universāli saprotams jēdziens, jo mūsdienu sabiedrības cilvēku nevar iedomāties bez identificējamas nacionalitātes, tāpat kā bez identificējama dzimuma. No otras puses strīdi par nacionalitāti un nacionālismu bieži vien atrodas uz partikularitātes bāzes.
No vienas puses ir nacionālismu politiskā varenība, bet no otras puses viņu filozofiskā nabadzība un iekšējā nesaskaņotība. Jāatzīmē arī tas, ka uz nacionālisma augsnes nav uzaudzis neviens ievērojams filozofs, domātājs.
Pievērsiet uzmanību, ja katram cilvēkam ir kaut kāds noteikts vecums, tad vecums ir tikai analītisks lielums. Kāpēc nacionālismu nevar interpretēt kā radniecību vai reliģiju, nevis kā liberālismu vai fašismu.
Nacionālās apziņas pirmsākumi Eiropā
Publicistikas attīstība ir pamatā jauniem uzskatiem par laikmetīgumu, tomēr sabiedrība joprojām ir horizontāli-sekulāra, krustojumā ar laicīgo. Kāpēc šīs struktūras ietvaros tik populāra kļuva nācijas ideja? Var atrast nāciju pirmsākumus kapitālisma attīstībā. Līdz 1500. gadam tika publicētas apmēram 20 miljoni grāmatu, kas signalizēja par mehāniskās atdarināšanas laikmeta sākumu. Grāmatu drukāšana ir viens no vecākajiem kapitālistiskās ražošanas veidiem, kas ir pamatā tam, ka grāmatu izdevēji deva sev uzdevumu atrast jaunus grāmatu izplatīšanas tirgus. Galvenais grāmatu izplatīšanas tirgus bija Eiropa - plašs, bet ne daudzskaitlīgs cilvēku daudzums, kas prata lasīt latīņu valodā. Lai piesātināt šo tirgu, pietika aptuveni 150 gadu. Galvenais faktors, kas attiecas uz latīņu valodu izņemot, protams, sakralitāti, bija tam, ka latīņu valodas patērētāji visi bija bilingvāli. Bet galvenā iedzīvotāju pamatmasa pārzināja tikai vienu sarunvalodu. Kapitālisma loģika darbojās tādā veidā, ka, kad latīņu valodā lasošais tirgus tika piesātināts, kļuva nepieciešams meklēt jaunus realizācijas veidus, ko varēja realizēt tikai uzsākot grāmatu publicēšanu vispārpieejamās valodās. Neapstrīdama bija arī Reformācijas ietekme, kas vienlaicīgi bija pati atkarīga no publicistiskā kapitālisma. Kad 1517. gadā Mārtiņš Luters uz baznīcas vārtiem Vittenbergā izlika savas tēzes vācu valodā, 15 dienu laikā par tām tika uzzināts visās Vācijas malās. Divdesmit gadu laikā no 1520. līdz 1540. gadam grāmatu vācu valodā tika publicēts trīs reizes vairāk nekā periodā no 1500. līdz 1520. gadam. Šajā transformācijā Mārtiņš Luters bija viena no centrālajām figūrām.
Šajā cīņā par cilvēkiem īpaši aktīvi darbojās protestanti, jo viņi ļoti ātri saprata, cik izdevīgs ir grāmatu tirgus. Arvien biežāk apgabala valodu izmantoja kā administratīvās saziņas valodu. Tas bija īpaši zīmīgi, jo pēc Romas impērijas sabrukšanas neviena no centrētām valstīm nevarēja latīņu valodu padarīt tikai par savu valsts valodu un tā nekad neasociējās ar kaut kādu konkrētu valsti. Valodas reliģiozā autoritātei nekad nebija politiska analoga.
Jāatzīmē arī, ka viduslaikos vienvalodu apgabalus neapvieno kaut kādi politiskie vai prenāciju impulsi. Tomēr valodas izvēle līdzinājās gadījuma procesam, nevis apdomātam valsts lēmumam. Tautu valodas sāka kļuva par valsts valodām (franču valoda Parīzē, senangļu valoda Londonā) un līdz ar to vājinājās vienotās kristīgās savienības varenība, kuras pamatā bija latīņu valoda. Grāmatu drukāšanas valoda radīja nacionālisma formēšanās laukumu. Pirmkārt tie radīja plašāku informācijas apmaiņas un komunikācijas lauku nekā tas bija pirms grāmatu periodā. Daudzo franču un angļu valodu dialektu pazinējiem nebija iespējams verbāli saprast vienam otru, bet tas kļuva iespējams ar grāmatu palīdzību. Otrkārt grāmatu kapitālisms radīja valodai jaunu noturību, kas ilglaicīgā perspektīvā varēja radīt pagātnes tēlu, kas bija tik ļoti svarīgs nācijas subjektīvai apzināšanai. Treškārt radās jaunās administratīvās valodas, kas ļoti atšķīrās no iepriekš pastāvošām vietējām varas valodām. Katrai no druku valodai bija „tuvāki” konkrēti dialekti, kuri vēlāk arī veidoja valodas noturīgās un ilglaicīgās formas.
Šie grāmatu druku valodu izdzīvošana bija iemesls tam, kāpēc citas mazākumu valodas ilglaicīgā perspektīvā dažviet izzuda pavisam. Protams, ka nāciju valodu diferenciācija no daudzām tautu valodām bija neapzināts process, kuru veicināja kapitālisma attīstība, tehnoloģijas un cilvēku daudzvalodība.
Nacionālās apziņas pirmsākumi Amerikā
Amerikā nāciju veidošanās bija atšķirīga, jo tur valodai nebija diferencējošās nozīmes. Jo Amerikas teritorijā valsts veidotāju un cilvēku pret kuriem notika cīņa valoda bija kopīga. Agrīnās cīņās par nacionālo neatkarību nepastāvēja jautājums par diferencētās valodas izveidi. 18. gs. Eiropas tipa vidus klases Amerikas teritorijā vēl praktiski neeksistēja. Nepastāvēja tur arī inteliģences slāņa. Pirmais spāņu-amerikāņu romāns tika publicēts tikai 1816. gadā.
Venecuēlā, Meksikā un Peru apvienošanā iemesli ir meklējami nevis vēlēšanās apvienoties zemākajām klasēm un iesaistīties politiskos procesos, bet gan apvienoties pret iespējamu tumšādaino vergu un indiāņu sacelšanos. 1791. gadā Tusēns-Luvertīrs (François-Dominique Toussaint-Louverture) vadīja melnādaino vergu sacelšanos, kam 1804. gadā sekoja neatkarīgas republikas dzimšanas Ritumu puslodē, kas ļoti biedēja vergturus un plantāciju īpašniekus Venecuēlā. Bet, kad 1789. gadā Madridē tika izdots vergu stāvokli atvieglojošs likums, kreoli atteicās no valsts iejaukšanās pamatojot savu lēmumu, ar to, ka vergiem ir nosliece uz grēku un brīvību un viņi ir nepieciešami saimniecībai. Visos Spāņu īpašumos Karību plantāciju īpašnieki bija pret šo likumu un panāca tā atcelšanu. Atbrīvotājs Bolivārs (Simón José Antonio de la Santísima Trinidad Bolívar de la Concepción y Ponte Palacios y Blanco) pats uzskatīja, ka nēģeru sacelšanās ir daudzkārt sliktāka nekā spāņu iebrukšana. Latīņamerikā viens no apvienošanās faktoriem bija cīņa pret Spāniju par neatkarību.
Var teikt, ka tās bija arī cīņas par nacionālo neatkarību. Bolivārs vēlāk mainīja savus uzskatus par vergiem. Interesants ir jautājums, kāpēc tādas provinciālās sabiedrības tik agri izveidoja savu priekšstatu par sevi kā par nāciju, bet Spāniju sāka uztvert nevis kā savu pirmo dzimteni, bet kā ienaidnieku. Kāpēc spāņu-amerikāņu impērija, kas pastāvēja 300 gadus pēkšņi sadalījās 18 neatkarīgās valstīs. Iemesli, kurus visbiežāk piemin šajā sakarā, ir kontroles stingrības pieaugums no Madrides puses un 18. gs. otrās puses Apgaismības ideju izplatīšanās. Karla III (valdīja 1759-1788) despotiskā politika nepatika augstākajiem kreolu slāņiem. Viņš nesamērīgi daudzkāršoja nodokļus. Uz Ameriku pārcēlās aizvien vairāk Spānijas iedzīvotāju. Tomēr pretošanās Spānijai nav vienīgais iemesls, kāpēc jaunveidotās valstis apvienojās tieši tādā veidā. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka katra no jaunizveidotām Dienvidamerikas valstīm vispirms bija administratīvā vienība no 16. līdz 18. gs. Pirmatnējie administratīvie dalījumi lielākoties bija nejauši un iezīmēja tiki jauniekarojumu robežas. Bet ģeogrāfisku, politisku un ekonomisko faktoru ietekmē šie dalījumi kļuva vienoti. Madrides politika veicināja to, ka administratīvās vienības kļuva par nošķirtām ekonomiskām zonām. Tirdzniecība administratīvo vienību starpā bija aizliegta. Tomēr nevar uzskatīt, ka kopīga tirdzniecības zona ir galvenai nacionālās apziņas veidošanās iemesls Amerikas teritorijā. Nozīmīga loma nacionālās apziņas veidošanā bija kopīgi svētceļojumi, kas apvienoja cilvēkus. Kopīgi dokumenti arī veicināja vienotas valsts valodas veidošanos. Eiropas karalistes izplatība Amerikas kontinentā varēja izraisīt tikai plašas birokrātiskās valsts rašanos, nevis segregāciju.
No 170 vice-karaļiem spāņu Amerikā 1813. gadā kreoli bija tikai 4. Kreoliem, kas bija piedzimuši Amerikas teritorijā praktiski nebija iespējams ieņemt nozīmīgu administratīvo amatu Spānijā un tas bija viens no apvienojošiem faktoriem - transatlantiskā piedzimšana. Pat ja spānis bija piedzimis Amerikā nedēļu pēc vecāku migrācijas, viņš kļuva par kreolu, kas ietekmēja viņa karjeras iespējas. Kreolu izslēgšana no sabiedriskās dzīves bija neracionāla. Loģika bija sekojoša: piedzimstot Amerikā, cilvēks nevarēja kļūt par īstu spāni, bet piedzimstot Spānijā - varēja kļūt par īstu amerikāni.
Metropolijām vajadzēja tikt galā ar jauni cilvēku kategoriju - Amerikas ieceļotājiem - ar kuriem bija vienas reliģiskās un politiskās saknes, bet kuri bija nonākuši jaunajā zemē. 19. gs sākumā Amerikā tādu bija apmēram 3 miljoni. Viņi veidoja gan koloniālo sabiedrību, gan valdošo klasi. Impērijas stabilitāte bez šiem cilvēkiem nebija iespējama. Vice-karalis nonākot Jaunajā pasaule bija tikai jauns cilvēks, bez reālas varas. Kreolu biedrību augšana Amerikas kontinentā, Āzijā un Āfrikā izraisīja eiro-amerikāņu, eiro-aziātu un eiro-āfrikānu sociālās klases parādīšanos. Šo klašu parādīšanās izraisīja jauna domāšanās veida formēšanos, kas ir mūsdienu rasisma pamatā. Protams, nevarēja iedomāties, ka vietējie iedzīvotāji varētu pieņemt reliģiskos sanus. 17-18 gs. rasu barjeras tikai palielinātas ne tikai pret aborigēniem, bet arī pret kreoliem. Šo tendenci tikai palielināja pieaugoša verdzība Jaunajā pasaulē. Fatāli ietekmēja atšķirību starp kreoliem un metropoļu iedzīvotājiem Atdzimšanas laikmets. Apgaismības laikmeta valdnieks Pomāls (valdīšanas laiks: 1755-1777) aizliedza savus tumšādainos pavalstniekus saukt vārdos „nēģeris” un „metīss”. Rakstniecība un grāmatu drukāšana Spānijā atradās zem stingras karaļa un baznīcas kontroles.
17. gs. beigās grāmatu drukāšana Amerikā bija iespējama tikai Meksikā un Limā. Ziemeļamerikā grāmatu iespiešana tolaik vispār nebija iespējama. Ziemeļamerikā ar kreolu nacionālismu ir saistīts Bendžamina Franklina (Benjamin Franklin) vārds. Pirmās grāmatu iespiestuves parādījās Ziemeļamerikā tikai 18. gs. otrajā pusē. Pirmā drukājamā produkcija lielākoties bija avīzes, kas bija galvenais informatīvais avots. Avīzes uzrunāja lasītājus, kā amerikāņus, kas visupirms tikai apvienoja izspiestos cilvēkus un viņu fatālo stāvokli. Avīzes nodrošināja vienlaicības un vienādības sajūtu Amerikas kontinentos. Angļu valodu protošie kreoli, kas dzīvoja tuvāk ziemeļiem. Atradās vairāk priviliģētā situācijā, lai realizēt „Amerikas” ideju un arī realizēja to un piesavināja sev nosaukumu „amerikāņi”. Vispirms Amerikas teritorija bija apmēram Venecuēlas lielumā, kurai pakāpeniski pievienojās citas teritorijas. Nedz ekonomiskā interese, nedz liberālisms, nedz Apgaismība nevarēja paši pa sevi izveidot iedomāto sabiedrību. Galvenā loma bija kreolu funkcionāļiem un provinciālie kreolu avīžu izdevēji.
Nacionālo atbrīvošanas procesu noriets abās Amerikās sakrita ar nacionālisma laikmetu Eiropā. Eiropā Nācija bija kā galamērķis, uz ko varēja izsenis tiekties, nevis vīzija, kuras robežas iezīmējās aizvien skaidrāk. Nācija kristalizējās kā mākslīgs izgudrojums, par kuru neviens nevarēja pieprasīt patentu. Apgaismības ideju rezultātā kļuva iespējams iedomāties Eiropu kā vienu no daudzām civilizācijām, nevis kā labāko. Jaunatklājumi un iekarojumi izraisīja valodu revolūciju Eiropā. Portugāļu, spāņu, flāmu jūrasbraucēji veidoja pirmās vārdnīcas, lai veicināt navigāciju, tirdzniecību, reliģisko komunikāciju. Bet tikai 18. gs. sākās zinātniskā valodu pētīšana un salīdzināšana. Pasaules jaunatklājumi liecināja, ka pastāv kultūras, kas ir vecākas nekā grieķu vai jūdaistu.
Dinastisko valstu noriets
19. gs Eiropa piedzīvoja valsts birokrātisko mehānismu augšanu un attīstību. Periodā no 1830. līdz 1850 gadam valsts tēriņi uz vienu iedzīvotāju pieauga Spānijā par 25%, Francijā - 40%, Krievijā - 44%, Beļģijā - 50%, Austrijā - 70%, Amerikā - 75%, Nīderlandē vairāk kā 90%. Birokrātijas ekspansija paredzēja to, ka ierēdniecībā amatus varēja iegūt liels cilvēku daudzums ar dažādu izcelsmi, kas agrāk nebija iedomājams. Birokrātisko vidusšķiru paplašināšanās bija diezgan vienlīdzīga visur salīdzinājumā ar tirdzniecības attīstību, kas attīstījās nevienlīdzīgi Eiropas un Jaunās pasaules teritorijās. Amerikā pastāvēja izomorfisms dažādu varu un valodu teritorijās. Eiropa šāda situācija nepastāvēja, jo praktiski visi karaļnami bija saradojušies un tiem nebija vienotas valodas. Valsts un grāmatu drukāšanas kapitālisms ierobežoja dažādas teritorijas. Dalība iedomātā sabiedrībā pēc valodas principa variēja dažādos reģionos starp pilsētniekiem un laiku iedzīvotājiem. Daudz kas bija atkarīgs no šo divu grupu attiecībām un nacionālisma misionāru ietekmes. Viens no piemēriem ir Īrija, kur katoļu garīdzniecība nāca no zemniecības un tai bija svarīga starpnieka loma.
Procesi, kas norisinājās Eiropas teritorijā vainagojās ar vienu no spilgtākajiem notikumiem nacionālisma vēsturē - Lielo Franču revolūciju. Viennozīmīgi ir tas, ka cilvēku apziņā šis notikums kristalizēja nācijas ideju un veidolu ļoti spēcīgi. Rezultātā jau 19. gs. sākumā izveidojās neatkarīgas nacionālās valsts modelis, kuru varēja eksportēt citviet pasaulē. Pirmās cilvēku kopienas, kas pielietoja šo modeli bija marginalizētas cilvēku grupas, kuras apvienojās uz valodas pamata. Tomēr nacionālisma ideja iesakņojās Eiropā dziļāk, nekā Amerikās, kur ideja par legālās verdzības atcelšanu bija nepopulāra laikā, kad tas bija jau noticis Vecās pasaules teritorijā.
19. gada filoloģiskā revolūcija Eiropā, kas bija kapitālisma rezultāts, radīja daudzas problēmas dinastijām un monarhiem, jo viņu fundamentālā leģitimitāte nekādā veidā nebija saistīta ar nacionālisma pirmsākumiem. Romanovi valdīja tatāru, vācu, armēņu, somu un baltu zemēs; Habsburgi valdīja pār horvātiem, slovākiem, itāļiem, ukraiņiem un dienvidvāciešiem; Hanoveri valdīja pār bengāliešiem, kvebekiešiem, skotiem, īriem un angļiem. Bieži vien vienas dinastijas valdnieki valdīja pār valstībām, kuras savā starpā karoja. Kāda nacionalitāte bija Burboniem, kas valdīja Francijā un Spānijā? Dinastijas administratīvo mērķu vadītas piesavināja valodas un padarīja tās par valsts valodām. 19. gs. vidū jau visi dinastiju valdnieki iecēla vienu no pastāvošām valodām valsts valodas statusā. Kaizers Vilhelms II nosauca sevi par „vācieti numur viens”, tādā veidā radīja laiku, kurā viņš varēja kļūt par pārējo vāciešu nodošanu. Tagad piesakot karu vai veicot kādu citu valstiski nozīmīgu darbību, viņš bija „viens no”, kurš rīkojas tautas interesēs un ir atbildīgs tās priekšā.
Laiki, kad monarha rīcība bija neapstrīdama - beidzās. Dinastiju naturalizācijas procesu rezultātā Eiropā radās „oficiālās nacionalitātes”. Lielo teritoriju apvienošanas un vienošanas nepieciešamība izraisīja lielo nacionalizāciju vilni. Jaunie nacionālismi vispirms tika modelēti pēc franču un amerikāņu paraugiem, bet 19. gs. divdesmitajos gados jaunie nacionālismi paši kļuva par paraugiem. Par nācijas apzinīgu veidošanu Krievijā uzskatāms ir Nikolaja II laiks. Līdz Nikolajam Krievijas galma valoda bija franču, bet provinces augstmaņi lielākoties runāja vācu valodā. Jau 1832. gadā grāfs Sergejs Uvarovs piedāvāja galvenos valsts principus: patvalstība, pareizticība un tautiskums (nacionalitāte). Pirmie divi Krievijā pastāvēja jau izsenis, taču trešais bija kaut kas jauns un nesaprotams. Aleksandra III valdīšanas laikā (1881-1894) rusifikācija kļuva par dinastijas politiku. 1887. g. Baltijas provincēs krievu valoda kļuva obligātā izglītības valoda.
Līdzīgi procesi notika arī angļu impērijā, kur anglizācijas vilnim tika pakļauti Indijas iedzīvotāji un skoti. Tomēr krievu un angļu impērijās nacionalizācija notika atšķirīgi. Krievu impērija bija teritoriāli vienota. Visu plašo valsti varēja apceļot neiebraucot svešās teritorijās. Savukārt britu impērijas sastāvā bija daudzas tropiskas teritorijas visos kontinentos. Tikai nedaudzām teritorijām bija kopīgas reliģiskās saknes vai vienots tirdzniecības areāls ar galveno metropoli. Situācija britu impērijā pavalstniekiem bija līdzīga, kā kreoliem Amerikā, kad tie bija teritoriāli nodalīti no galvenās metropoles un tiem bija liegta pilnvērtīga karjeras izaugsme. Šī situācija vēlreiz pierādīja, ka nācija vienotība ir lielā mērā atkarīga no impērijas teritoriālā stāvokļa. Koloniāliem britiem nebija iespējas veidot karjeru, ja tie nebija cēlušies no metropolijas. Sarunvalodā parādījās vārdu savienojums „angļu anglis”. Angļu valodā lietoja vārdu „inlander”, kas apzīmēja koloniju iedzīvotājus un nozīmēja gan piederību kopībai, gan zemāko statusu hierarhijā vienlaicīgi. Līdzīgi vārdi bija arī vācu, franču valodās. Vārds „inlanders” nozīmēja arī vienlīdzību trūkumā neskatoties uz to, kādai tieši tautu kopai pieder konkrēts cilvēks. Šis vārds vienādoja visus etnosus. Tomēr koloniālās teritorijās veidoja skolas, kurās mācīja metropolijas vērtības un nacionālo kultūru.
Savukārt Japāna gadsimtu garumā attīstījās izolēti no lielā kontinenta. Teritorijā izsenis pastāvēja noteikts oficiālais nacionālisma modelis. Starptautiskās vienlīdzības apziņa Japānā līdz jaunākajiem laikiem nepastāvēja vispār. Japānā iekš-teritoriālā hierarhija tika pārņemta attiecībās ar citām valstīm. Starptautiskās attiecības bija iedomājamas tikai ar vienu mērķi, lai iekarot citas teritorijas vai tik iekarotiem pašiem.
Dinastiju valdīšanas laikmets beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu. Jau 1922. gadā Habsburgi, Hohencolleri, Romanovi bija pagātnes rēgi. Berlīnes Kongresu nomainīja Nāciju līga, kurā varēja iesaistīties arī ne-eiropieši. Nacionāla valsts bija starptautiskā līguma subjekts. Savukārt pēc Otrā pasaules kara valstis piedzīvoja otro nacionalizācijas vilni.
Koloniālā Āzijā un Āfrikā norisinājās pretēji procesi, kad Rietumeiropas izglītības sistēma, kuru mēģināja ieviest, balstījās uz Eiropas pieņemtajām normām un standartiem. Rietumu izglītība bija iemesls tam, kāpēc radās pirmie Kambodžas nacionālisti, kuri visi bija khimeru studenti.19. gs. Āzijā notika strauja drukas kapitālisma attīstība, ko Eiropa jau piedzīvoja vēl 15. gs. Tādā veidā Indonēzijā radās sava nacionālā valoda. Neskatoties uz to, ka daudzas kolonijas par savu nacionālo valodu pieņēma iekarotāju valodu, piemēram, Ganā - angļu valoda, nevar secināt, ka nacionālās apziņas veidošanās procesu tur nav aizsākušies. Dažas nacionālistiskās ideoloģijas traktē valodu kā vienu no nacionalitātes simboliem, piemēram, kā karogs, kostīms, himna utt. Daudz svarīgāka ir valodas spēja ģenerēt iedomu sabiedrību. Impērijas valoda ir radusies izlases veidā no vairākām tautu valodām. Portugāļu valodā runājošā Mozambika nav mazāk nacionāla valsts kā citas, kurām ir savas diferencētās valodas.
Andersons rakstīja, ka valoda nav izslēgšanas, nodalīšanās instruments, jo katrs cilvēks var apgūt jebkuru valodu. Valodas galvenais uzdevums ir vienot cilvēkus, vienīgais, kas šo uzdevumu ierobežo, ir Babelonas fatalitāte, jo neviens nedzīvo pietiekami ilgi, lai apgūt visas valodas. Drukas valoda, nevis sarunvaloda, veicina nacionālisma veidošanos. 1950. gada direktīva norāda, ka izglītotiem šveiciešiem ir jāpārzina arī franču valoda. Tātad situācija Šveicē ir līdzīga divvalodības stāvoklim Mozambikā. Nacionālisma vilnis Āzijā un Āfrikā bija atbilde jaunā stila globālajam imperiālismam. Markss rakstīja, ka nepieciešamība pēc tirgus palielināšanas, izplata buržuāziju visā pasaulē.
Skotu izcelsmes nacionālisma teorētiķis Toms Neirns (Tom Nairn) rakstīja, ka nacionālisms ir mūsdienīgas attīstības pataloģija, kas ir tikpat neizbēgama kā neiroze indivīdam ar izteiktu dubultu personību, ko pastiprina nevarība, infantilisms - kas ir neārstējams.
Nacionālās apziņas fenomens vēl nav vēsturiski stabilizējies. Tas manās iekš katras nācijas dažādu faktoru ietekmē: vēsturisko, ekonomisko, kultūras, reliģijas un citu. Šī fenomena pētīšanas aktualitāte ir nemainīga, jo starpkultūru saskare ir atkarīgā no konkrētas nācijas vēstures un un pieņemtās kultūras. Pilnīga nacionālā izolācija praktiski nav iespējama, jo pat salīdzinoši noslēgtās sabiedrībās, piemēram, Ziemeļkoreja, nacionālā apziņa ir iespējama pretstatā ar citām valstīm.>
Benedikts Andersons savā darbā „Iedomu nācijas” rakstīja, ka nāciju, nacionalitāti un nacionālismu ir ļoti grūti definēt un analizēt. Kā galveno savas grāmatas „Iedomu nācijas” mērķi B. Andersons definēja izteikt virkni nacionālisma „anomāliju” interpretācijas. Nacionalitāte pēc autora domām ir kultūras artefakts. Paradoksāli ir tas, ka vēsturniekus interesē nācija kā mūsdienu fenomens, savukārt nacionālisti nāciju uztver kā kaut ko ļoti senu un stabilu.
No vienas puses nacionalitāte tiek uztverta kā universāli saprotams jēdziens, jo mūsdienu sabiedrības cilvēku nevar iedomāties bez identificējamas nacionalitātes, tāpat kā bez identificējama dzimuma. No otras puses strīdi par nacionalitāti un nacionālismu bieži vien atrodas uz partikularitātes bāzes.
No vienas puses ir nacionālismu politiskā varenība, bet no otras puses viņu filozofiskā nabadzība un iekšējā nesaskaņotība. Jāatzīmē arī tas, ka uz nacionālisma augsnes nav uzaudzis neviens ievērojams filozofs, domātājs.
Pievērsiet uzmanību, ja katram cilvēkam ir kaut kāds noteikts vecums, tad vecums ir tikai analītisks lielums. Kāpēc nacionālismu nevar interpretēt kā radniecību vai reliģiju, nevis kā liberālismu vai fašismu.
Nacionālās apziņas pirmsākumi Eiropā
Publicistikas attīstība ir pamatā jauniem uzskatiem par laikmetīgumu, tomēr sabiedrība joprojām ir horizontāli-sekulāra, krustojumā ar laicīgo. Kāpēc šīs struktūras ietvaros tik populāra kļuva nācijas ideja? Var atrast nāciju pirmsākumus kapitālisma attīstībā. Līdz 1500. gadam tika publicētas apmēram 20 miljoni grāmatu, kas signalizēja par mehāniskās atdarināšanas laikmeta sākumu. Grāmatu drukāšana ir viens no vecākajiem kapitālistiskās ražošanas veidiem, kas ir pamatā tam, ka grāmatu izdevēji deva sev uzdevumu atrast jaunus grāmatu izplatīšanas tirgus. Galvenais grāmatu izplatīšanas tirgus bija Eiropa - plašs, bet ne daudzskaitlīgs cilvēku daudzums, kas prata lasīt latīņu valodā. Lai piesātināt šo tirgu, pietika aptuveni 150 gadu. Galvenais faktors, kas attiecas uz latīņu valodu izņemot, protams, sakralitāti, bija tam, ka latīņu valodas patērētāji visi bija bilingvāli. Bet galvenā iedzīvotāju pamatmasa pārzināja tikai vienu sarunvalodu. Kapitālisma loģika darbojās tādā veidā, ka, kad latīņu valodā lasošais tirgus tika piesātināts, kļuva nepieciešams meklēt jaunus realizācijas veidus, ko varēja realizēt tikai uzsākot grāmatu publicēšanu vispārpieejamās valodās. Neapstrīdama bija arī Reformācijas ietekme, kas vienlaicīgi bija pati atkarīga no publicistiskā kapitālisma. Kad 1517. gadā Mārtiņš Luters uz baznīcas vārtiem Vittenbergā izlika savas tēzes vācu valodā, 15 dienu laikā par tām tika uzzināts visās Vācijas malās. Divdesmit gadu laikā no 1520. līdz 1540. gadam grāmatu vācu valodā tika publicēts trīs reizes vairāk nekā periodā no 1500. līdz 1520. gadam. Šajā transformācijā Mārtiņš Luters bija viena no centrālajām figūrām.
Šajā cīņā par cilvēkiem īpaši aktīvi darbojās protestanti, jo viņi ļoti ātri saprata, cik izdevīgs ir grāmatu tirgus. Arvien biežāk apgabala valodu izmantoja kā administratīvās saziņas valodu. Tas bija īpaši zīmīgi, jo pēc Romas impērijas sabrukšanas neviena no centrētām valstīm nevarēja latīņu valodu padarīt tikai par savu valsts valodu un tā nekad neasociējās ar kaut kādu konkrētu valsti. Valodas reliģiozā autoritātei nekad nebija politiska analoga.
Jāatzīmē arī, ka viduslaikos vienvalodu apgabalus neapvieno kaut kādi politiskie vai prenāciju impulsi. Tomēr valodas izvēle līdzinājās gadījuma procesam, nevis apdomātam valsts lēmumam. Tautu valodas sāka kļuva par valsts valodām (franču valoda Parīzē, senangļu valoda Londonā) un līdz ar to vājinājās vienotās kristīgās savienības varenība, kuras pamatā bija latīņu valoda. Grāmatu drukāšanas valoda radīja nacionālisma formēšanās laukumu. Pirmkārt tie radīja plašāku informācijas apmaiņas un komunikācijas lauku nekā tas bija pirms grāmatu periodā. Daudzo franču un angļu valodu dialektu pazinējiem nebija iespējams verbāli saprast vienam otru, bet tas kļuva iespējams ar grāmatu palīdzību. Otrkārt grāmatu kapitālisms radīja valodai jaunu noturību, kas ilglaicīgā perspektīvā varēja radīt pagātnes tēlu, kas bija tik ļoti svarīgs nācijas subjektīvai apzināšanai. Treškārt radās jaunās administratīvās valodas, kas ļoti atšķīrās no iepriekš pastāvošām vietējām varas valodām. Katrai no druku valodai bija „tuvāki” konkrēti dialekti, kuri vēlāk arī veidoja valodas noturīgās un ilglaicīgās formas.
Šie grāmatu druku valodu izdzīvošana bija iemesls tam, kāpēc citas mazākumu valodas ilglaicīgā perspektīvā dažviet izzuda pavisam. Protams, ka nāciju valodu diferenciācija no daudzām tautu valodām bija neapzināts process, kuru veicināja kapitālisma attīstība, tehnoloģijas un cilvēku daudzvalodība.
Nacionālās apziņas pirmsākumi Amerikā
Amerikā nāciju veidošanās bija atšķirīga, jo tur valodai nebija diferencējošās nozīmes. Jo Amerikas teritorijā valsts veidotāju un cilvēku pret kuriem notika cīņa valoda bija kopīga. Agrīnās cīņās par nacionālo neatkarību nepastāvēja jautājums par diferencētās valodas izveidi. 18. gs. Eiropas tipa vidus klases Amerikas teritorijā vēl praktiski neeksistēja. Nepastāvēja tur arī inteliģences slāņa. Pirmais spāņu-amerikāņu romāns tika publicēts tikai 1816. gadā.
Venecuēlā, Meksikā un Peru apvienošanā iemesli ir meklējami nevis vēlēšanās apvienoties zemākajām klasēm un iesaistīties politiskos procesos, bet gan apvienoties pret iespējamu tumšādaino vergu un indiāņu sacelšanos. 1791. gadā Tusēns-Luvertīrs (François-Dominique Toussaint-Louverture) vadīja melnādaino vergu sacelšanos, kam 1804. gadā sekoja neatkarīgas republikas dzimšanas Ritumu puslodē, kas ļoti biedēja vergturus un plantāciju īpašniekus Venecuēlā. Bet, kad 1789. gadā Madridē tika izdots vergu stāvokli atvieglojošs likums, kreoli atteicās no valsts iejaukšanās pamatojot savu lēmumu, ar to, ka vergiem ir nosliece uz grēku un brīvību un viņi ir nepieciešami saimniecībai. Visos Spāņu īpašumos Karību plantāciju īpašnieki bija pret šo likumu un panāca tā atcelšanu. Atbrīvotājs Bolivārs (Simón José Antonio de la Santísima Trinidad Bolívar de la Concepción y Ponte Palacios y Blanco) pats uzskatīja, ka nēģeru sacelšanās ir daudzkārt sliktāka nekā spāņu iebrukšana. Latīņamerikā viens no apvienošanās faktoriem bija cīņa pret Spāniju par neatkarību.
Var teikt, ka tās bija arī cīņas par nacionālo neatkarību. Bolivārs vēlāk mainīja savus uzskatus par vergiem. Interesants ir jautājums, kāpēc tādas provinciālās sabiedrības tik agri izveidoja savu priekšstatu par sevi kā par nāciju, bet Spāniju sāka uztvert nevis kā savu pirmo dzimteni, bet kā ienaidnieku. Kāpēc spāņu-amerikāņu impērija, kas pastāvēja 300 gadus pēkšņi sadalījās 18 neatkarīgās valstīs. Iemesli, kurus visbiežāk piemin šajā sakarā, ir kontroles stingrības pieaugums no Madrides puses un 18. gs. otrās puses Apgaismības ideju izplatīšanās. Karla III (valdīja 1759-1788) despotiskā politika nepatika augstākajiem kreolu slāņiem. Viņš nesamērīgi daudzkāršoja nodokļus. Uz Ameriku pārcēlās aizvien vairāk Spānijas iedzīvotāju. Tomēr pretošanās Spānijai nav vienīgais iemesls, kāpēc jaunveidotās valstis apvienojās tieši tādā veidā. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka katra no jaunizveidotām Dienvidamerikas valstīm vispirms bija administratīvā vienība no 16. līdz 18. gs. Pirmatnējie administratīvie dalījumi lielākoties bija nejauši un iezīmēja tiki jauniekarojumu robežas. Bet ģeogrāfisku, politisku un ekonomisko faktoru ietekmē šie dalījumi kļuva vienoti. Madrides politika veicināja to, ka administratīvās vienības kļuva par nošķirtām ekonomiskām zonām. Tirdzniecība administratīvo vienību starpā bija aizliegta. Tomēr nevar uzskatīt, ka kopīga tirdzniecības zona ir galvenai nacionālās apziņas veidošanās iemesls Amerikas teritorijā. Nozīmīga loma nacionālās apziņas veidošanā bija kopīgi svētceļojumi, kas apvienoja cilvēkus. Kopīgi dokumenti arī veicināja vienotas valsts valodas veidošanos. Eiropas karalistes izplatība Amerikas kontinentā varēja izraisīt tikai plašas birokrātiskās valsts rašanos, nevis segregāciju.
No 170 vice-karaļiem spāņu Amerikā 1813. gadā kreoli bija tikai 4. Kreoliem, kas bija piedzimuši Amerikas teritorijā praktiski nebija iespējams ieņemt nozīmīgu administratīvo amatu Spānijā un tas bija viens no apvienojošiem faktoriem - transatlantiskā piedzimšana. Pat ja spānis bija piedzimis Amerikā nedēļu pēc vecāku migrācijas, viņš kļuva par kreolu, kas ietekmēja viņa karjeras iespējas. Kreolu izslēgšana no sabiedriskās dzīves bija neracionāla. Loģika bija sekojoša: piedzimstot Amerikā, cilvēks nevarēja kļūt par īstu spāni, bet piedzimstot Spānijā - varēja kļūt par īstu amerikāni.
Metropolijām vajadzēja tikt galā ar jauni cilvēku kategoriju - Amerikas ieceļotājiem - ar kuriem bija vienas reliģiskās un politiskās saknes, bet kuri bija nonākuši jaunajā zemē. 19. gs sākumā Amerikā tādu bija apmēram 3 miljoni. Viņi veidoja gan koloniālo sabiedrību, gan valdošo klasi. Impērijas stabilitāte bez šiem cilvēkiem nebija iespējama. Vice-karalis nonākot Jaunajā pasaule bija tikai jauns cilvēks, bez reālas varas. Kreolu biedrību augšana Amerikas kontinentā, Āzijā un Āfrikā izraisīja eiro-amerikāņu, eiro-aziātu un eiro-āfrikānu sociālās klases parādīšanos. Šo klašu parādīšanās izraisīja jauna domāšanās veida formēšanos, kas ir mūsdienu rasisma pamatā. Protams, nevarēja iedomāties, ka vietējie iedzīvotāji varētu pieņemt reliģiskos sanus. 17-18 gs. rasu barjeras tikai palielinātas ne tikai pret aborigēniem, bet arī pret kreoliem. Šo tendenci tikai palielināja pieaugoša verdzība Jaunajā pasaulē. Fatāli ietekmēja atšķirību starp kreoliem un metropoļu iedzīvotājiem Atdzimšanas laikmets. Apgaismības laikmeta valdnieks Pomāls (valdīšanas laiks: 1755-1777) aizliedza savus tumšādainos pavalstniekus saukt vārdos „nēģeris” un „metīss”. Rakstniecība un grāmatu drukāšana Spānijā atradās zem stingras karaļa un baznīcas kontroles.
17. gs. beigās grāmatu drukāšana Amerikā bija iespējama tikai Meksikā un Limā. Ziemeļamerikā grāmatu iespiešana tolaik vispār nebija iespējama. Ziemeļamerikā ar kreolu nacionālismu ir saistīts Bendžamina Franklina (Benjamin Franklin) vārds. Pirmās grāmatu iespiestuves parādījās Ziemeļamerikā tikai 18. gs. otrajā pusē. Pirmā drukājamā produkcija lielākoties bija avīzes, kas bija galvenais informatīvais avots. Avīzes uzrunāja lasītājus, kā amerikāņus, kas visupirms tikai apvienoja izspiestos cilvēkus un viņu fatālo stāvokli. Avīzes nodrošināja vienlaicības un vienādības sajūtu Amerikas kontinentos. Angļu valodu protošie kreoli, kas dzīvoja tuvāk ziemeļiem. Atradās vairāk priviliģētā situācijā, lai realizēt „Amerikas” ideju un arī realizēja to un piesavināja sev nosaukumu „amerikāņi”. Vispirms Amerikas teritorija bija apmēram Venecuēlas lielumā, kurai pakāpeniski pievienojās citas teritorijas. Nedz ekonomiskā interese, nedz liberālisms, nedz Apgaismība nevarēja paši pa sevi izveidot iedomāto sabiedrību. Galvenā loma bija kreolu funkcionāļiem un provinciālie kreolu avīžu izdevēji.
Nacionālo atbrīvošanas procesu noriets abās Amerikās sakrita ar nacionālisma laikmetu Eiropā. Eiropā Nācija bija kā galamērķis, uz ko varēja izsenis tiekties, nevis vīzija, kuras robežas iezīmējās aizvien skaidrāk. Nācija kristalizējās kā mākslīgs izgudrojums, par kuru neviens nevarēja pieprasīt patentu. Apgaismības ideju rezultātā kļuva iespējams iedomāties Eiropu kā vienu no daudzām civilizācijām, nevis kā labāko. Jaunatklājumi un iekarojumi izraisīja valodu revolūciju Eiropā. Portugāļu, spāņu, flāmu jūrasbraucēji veidoja pirmās vārdnīcas, lai veicināt navigāciju, tirdzniecību, reliģisko komunikāciju. Bet tikai 18. gs. sākās zinātniskā valodu pētīšana un salīdzināšana. Pasaules jaunatklājumi liecināja, ka pastāv kultūras, kas ir vecākas nekā grieķu vai jūdaistu.
Dinastisko valstu noriets
19. gs Eiropa piedzīvoja valsts birokrātisko mehānismu augšanu un attīstību. Periodā no 1830. līdz 1850 gadam valsts tēriņi uz vienu iedzīvotāju pieauga Spānijā par 25%, Francijā - 40%, Krievijā - 44%, Beļģijā - 50%, Austrijā - 70%, Amerikā - 75%, Nīderlandē vairāk kā 90%. Birokrātijas ekspansija paredzēja to, ka ierēdniecībā amatus varēja iegūt liels cilvēku daudzums ar dažādu izcelsmi, kas agrāk nebija iedomājams. Birokrātisko vidusšķiru paplašināšanās bija diezgan vienlīdzīga visur salīdzinājumā ar tirdzniecības attīstību, kas attīstījās nevienlīdzīgi Eiropas un Jaunās pasaules teritorijās. Amerikā pastāvēja izomorfisms dažādu varu un valodu teritorijās. Eiropa šāda situācija nepastāvēja, jo praktiski visi karaļnami bija saradojušies un tiem nebija vienotas valodas. Valsts un grāmatu drukāšanas kapitālisms ierobežoja dažādas teritorijas. Dalība iedomātā sabiedrībā pēc valodas principa variēja dažādos reģionos starp pilsētniekiem un laiku iedzīvotājiem. Daudz kas bija atkarīgs no šo divu grupu attiecībām un nacionālisma misionāru ietekmes. Viens no piemēriem ir Īrija, kur katoļu garīdzniecība nāca no zemniecības un tai bija svarīga starpnieka loma.
Procesi, kas norisinājās Eiropas teritorijā vainagojās ar vienu no spilgtākajiem notikumiem nacionālisma vēsturē - Lielo Franču revolūciju. Viennozīmīgi ir tas, ka cilvēku apziņā šis notikums kristalizēja nācijas ideju un veidolu ļoti spēcīgi. Rezultātā jau 19. gs. sākumā izveidojās neatkarīgas nacionālās valsts modelis, kuru varēja eksportēt citviet pasaulē. Pirmās cilvēku kopienas, kas pielietoja šo modeli bija marginalizētas cilvēku grupas, kuras apvienojās uz valodas pamata. Tomēr nacionālisma ideja iesakņojās Eiropā dziļāk, nekā Amerikās, kur ideja par legālās verdzības atcelšanu bija nepopulāra laikā, kad tas bija jau noticis Vecās pasaules teritorijā.
19. gada filoloģiskā revolūcija Eiropā, kas bija kapitālisma rezultāts, radīja daudzas problēmas dinastijām un monarhiem, jo viņu fundamentālā leģitimitāte nekādā veidā nebija saistīta ar nacionālisma pirmsākumiem. Romanovi valdīja tatāru, vācu, armēņu, somu un baltu zemēs; Habsburgi valdīja pār horvātiem, slovākiem, itāļiem, ukraiņiem un dienvidvāciešiem; Hanoveri valdīja pār bengāliešiem, kvebekiešiem, skotiem, īriem un angļiem. Bieži vien vienas dinastijas valdnieki valdīja pār valstībām, kuras savā starpā karoja. Kāda nacionalitāte bija Burboniem, kas valdīja Francijā un Spānijā? Dinastijas administratīvo mērķu vadītas piesavināja valodas un padarīja tās par valsts valodām. 19. gs. vidū jau visi dinastiju valdnieki iecēla vienu no pastāvošām valodām valsts valodas statusā. Kaizers Vilhelms II nosauca sevi par „vācieti numur viens”, tādā veidā radīja laiku, kurā viņš varēja kļūt par pārējo vāciešu nodošanu. Tagad piesakot karu vai veicot kādu citu valstiski nozīmīgu darbību, viņš bija „viens no”, kurš rīkojas tautas interesēs un ir atbildīgs tās priekšā.
Laiki, kad monarha rīcība bija neapstrīdama - beidzās. Dinastiju naturalizācijas procesu rezultātā Eiropā radās „oficiālās nacionalitātes”. Lielo teritoriju apvienošanas un vienošanas nepieciešamība izraisīja lielo nacionalizāciju vilni. Jaunie nacionālismi vispirms tika modelēti pēc franču un amerikāņu paraugiem, bet 19. gs. divdesmitajos gados jaunie nacionālismi paši kļuva par paraugiem. Par nācijas apzinīgu veidošanu Krievijā uzskatāms ir Nikolaja II laiks. Līdz Nikolajam Krievijas galma valoda bija franču, bet provinces augstmaņi lielākoties runāja vācu valodā. Jau 1832. gadā grāfs Sergejs Uvarovs piedāvāja galvenos valsts principus: patvalstība, pareizticība un tautiskums (nacionalitāte). Pirmie divi Krievijā pastāvēja jau izsenis, taču trešais bija kaut kas jauns un nesaprotams. Aleksandra III valdīšanas laikā (1881-1894) rusifikācija kļuva par dinastijas politiku. 1887. g. Baltijas provincēs krievu valoda kļuva obligātā izglītības valoda.
Līdzīgi procesi notika arī angļu impērijā, kur anglizācijas vilnim tika pakļauti Indijas iedzīvotāji un skoti. Tomēr krievu un angļu impērijās nacionalizācija notika atšķirīgi. Krievu impērija bija teritoriāli vienota. Visu plašo valsti varēja apceļot neiebraucot svešās teritorijās. Savukārt britu impērijas sastāvā bija daudzas tropiskas teritorijas visos kontinentos. Tikai nedaudzām teritorijām bija kopīgas reliģiskās saknes vai vienots tirdzniecības areāls ar galveno metropoli. Situācija britu impērijā pavalstniekiem bija līdzīga, kā kreoliem Amerikā, kad tie bija teritoriāli nodalīti no galvenās metropoles un tiem bija liegta pilnvērtīga karjeras izaugsme. Šī situācija vēlreiz pierādīja, ka nācija vienotība ir lielā mērā atkarīga no impērijas teritoriālā stāvokļa. Koloniāliem britiem nebija iespējas veidot karjeru, ja tie nebija cēlušies no metropolijas. Sarunvalodā parādījās vārdu savienojums „angļu anglis”. Angļu valodā lietoja vārdu „inlander”, kas apzīmēja koloniju iedzīvotājus un nozīmēja gan piederību kopībai, gan zemāko statusu hierarhijā vienlaicīgi. Līdzīgi vārdi bija arī vācu, franču valodās. Vārds „inlanders” nozīmēja arī vienlīdzību trūkumā neskatoties uz to, kādai tieši tautu kopai pieder konkrēts cilvēks. Šis vārds vienādoja visus etnosus. Tomēr koloniālās teritorijās veidoja skolas, kurās mācīja metropolijas vērtības un nacionālo kultūru.
Savukārt Japāna gadsimtu garumā attīstījās izolēti no lielā kontinenta. Teritorijā izsenis pastāvēja noteikts oficiālais nacionālisma modelis. Starptautiskās vienlīdzības apziņa Japānā līdz jaunākajiem laikiem nepastāvēja vispār. Japānā iekš-teritoriālā hierarhija tika pārņemta attiecībās ar citām valstīm. Starptautiskās attiecības bija iedomājamas tikai ar vienu mērķi, lai iekarot citas teritorijas vai tik iekarotiem pašiem.
Dinastiju valdīšanas laikmets beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu. Jau 1922. gadā Habsburgi, Hohencolleri, Romanovi bija pagātnes rēgi. Berlīnes Kongresu nomainīja Nāciju līga, kurā varēja iesaistīties arī ne-eiropieši. Nacionāla valsts bija starptautiskā līguma subjekts. Savukārt pēc Otrā pasaules kara valstis piedzīvoja otro nacionalizācijas vilni.
Koloniālā Āzijā un Āfrikā norisinājās pretēji procesi, kad Rietumeiropas izglītības sistēma, kuru mēģināja ieviest, balstījās uz Eiropas pieņemtajām normām un standartiem. Rietumu izglītība bija iemesls tam, kāpēc radās pirmie Kambodžas nacionālisti, kuri visi bija khimeru studenti.19. gs. Āzijā notika strauja drukas kapitālisma attīstība, ko Eiropa jau piedzīvoja vēl 15. gs. Tādā veidā Indonēzijā radās sava nacionālā valoda. Neskatoties uz to, ka daudzas kolonijas par savu nacionālo valodu pieņēma iekarotāju valodu, piemēram, Ganā - angļu valoda, nevar secināt, ka nacionālās apziņas veidošanās procesu tur nav aizsākušies. Dažas nacionālistiskās ideoloģijas traktē valodu kā vienu no nacionalitātes simboliem, piemēram, kā karogs, kostīms, himna utt. Daudz svarīgāka ir valodas spēja ģenerēt iedomu sabiedrību. Impērijas valoda ir radusies izlases veidā no vairākām tautu valodām. Portugāļu valodā runājošā Mozambika nav mazāk nacionāla valsts kā citas, kurām ir savas diferencētās valodas.
Andersons rakstīja, ka valoda nav izslēgšanas, nodalīšanās instruments, jo katrs cilvēks var apgūt jebkuru valodu. Valodas galvenais uzdevums ir vienot cilvēkus, vienīgais, kas šo uzdevumu ierobežo, ir Babelonas fatalitāte, jo neviens nedzīvo pietiekami ilgi, lai apgūt visas valodas. Drukas valoda, nevis sarunvaloda, veicina nacionālisma veidošanos. 1950. gada direktīva norāda, ka izglītotiem šveiciešiem ir jāpārzina arī franču valoda. Tātad situācija Šveicē ir līdzīga divvalodības stāvoklim Mozambikā. Nacionālisma vilnis Āzijā un Āfrikā bija atbilde jaunā stila globālajam imperiālismam. Markss rakstīja, ka nepieciešamība pēc tirgus palielināšanas, izplata buržuāziju visā pasaulē.
Skotu izcelsmes nacionālisma teorētiķis Toms Neirns (Tom Nairn) rakstīja, ka nacionālisms ir mūsdienīgas attīstības pataloģija, kas ir tikpat neizbēgama kā neiroze indivīdam ar izteiktu dubultu personību, ko pastiprina nevarība, infantilisms - kas ir neārstējams.
Nacionālās apziņas fenomens vēl nav vēsturiski stabilizējies. Tas manās iekš katras nācijas dažādu faktoru ietekmē: vēsturisko, ekonomisko, kultūras, reliģijas un citu. Šī fenomena pētīšanas aktualitāte ir nemainīga, jo starpkultūru saskare ir atkarīgā no konkrētas nācijas vēstures un un pieņemtās kultūras. Pilnīga nacionālā izolācija praktiski nav iespējama, jo pat salīdzinoši noslēgtās sabiedrībās, piemēram, Ziemeļkoreja, nacionālā apziņa ir iespējama pretstatā ar citām valstīm.>