Mākslinieks kā radītājs, tā atveidojums modernajā literatūrā. Šarls Bodlērs „Ļaunuma puķes”
19. gs. otrajā pusē Eiropā kultūrā sākās „centrbēdzes process”. Mākslā robežas tika paplašinātas un galvenais darbības centrs vairs nebija Eiropa. Akcenti mākslā mainījās. Literatūrā autori sāka izcelt to, kas līdz šim nebija pieņemts, pat nepieņemams. Mākslas un literatūras darbi izcēla indivīdu un tā netipiskās īpatnības un dīvainības. Rakstnieki un filozofi sāka apcerēt šo pasauli kā nesakārtotu struktūru, kurai nav jēgas, mērķa, kur dažādus notikumus ietekmē bezapziņa. Tā radās modernisms, kas neorientējās uz veco tradīciju pārmantošanu. Tieksme pēc nāves aizstāja tieksmi pēc dzīves. Šarls Bodlērs bija viens no spilgtākajiem modernisma aizsācējiem poēzijā. Viņš rakstīja dzeju, kas bija piesātināta ar detaļām, kas šokēja tā laika auditoriju.
<Šarls Pjers Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire) ir dzimis 1821. gada 9. aprīlī Parīzē, Francijā. Viņa tēvs Fransuā Bodlērs nodarbojās ar zemkopību, bet Napoleona laikā kļuva par senatoru. Dēla dzimšanas laikā tēvam bija 62 gadi, bet mātei 27 gadi. Fransuā Bodlērs savu dēlu kopš mazotnes izglītoja mākslu jomā. Sešu gadu vecumā Šarls Bodlērs zaudēja tēvu un māte apprecējās atkārtoti ar ģenerāli. Zēna attiecības ar patēvu bija sarežģītas, kas atstāja ietekmi uz zēna raksturu, kurš pēc vecāku uzskatiem dažreiz rīkojās nepieņemami.
Kad Šarlam palika 11 gadi, ģimene pārbrauca uz Lionu. Tur viņš sāka mācīties pansionā un vēlāk Lionas Karaliskajā koledžā. 1836. gadā ģimene atgriezās Parīzē un Šarls turpināja izglītību Svētā Ludvika koledžā, no kura gadu pirms izlaiduma tika atskaitīts. 1841. gadā vecāki aizsūtīja Šarlu uz Indiju, lai ierobežot bohēmas ietekmi uz pusaudža uzvedību. Ceļojums ilga divus mēnešus, bet līdz Indijai Šarls Bodlērs tā arī nenonāca un atgriezās atpakaļ Francijā. 1841. gadā Šarls Bodlērs ieguva tiesības rīkoties ar tēva mantojumu, bet drīz vien izputināja to. Kopš tā laika Šarls Bodlērs ikmēnesi saņēma nelielu pabalstu no mantojuma daļas, ko izdevās izglābt mātei.
Šarls Bodlērs Parīzē daudzas reizes mainīja dzīvesvietu - ir zināmas vairāk kā 40 adreses.
Pirmie Šarla Bodlēra dzejoļi tika publicēti 1743 - 1844 gados žurnālā „Artists”. 1840 - 1850 gados Šarla Bodlēra dzīve bija līdzīga daudziem izglītotiem tā laika cilvēkiem. 1848. gadā Šarls Bodlērs kopā ar Parīzes strādniekiem ir piedalījies barikāžu kaujās.
Gandrīz 17 gadus Bodlērs ir nodarbojies ar Edgara Po darbu tulkošanu, kuru viņš uzskatījs par savu arīgo brāli.
Bodlērs lietoja hašišu un viņš ir uzrakstījis populāru aprakstu par kaņepju produktu iedarbību uz cilvēka organismu, kurš bija ļoti populārs. Laika posmā no 1844 - 1848 gadiem Bodlērs apmeklēja „Hašiša klubu”. Bodlērs ir uzrakstījis vairākus rakstus par savu psihodēlisko pieredzi: „Vīns un hašišs”, „Poēma par hašišu”. Bodlērs uzskatīja, ka to iedarbība uz cilvēku ir interesanta, bet kaitīga radošai personai: „vīns dara cilvēku draudzīgu, bet hašišs izolē to un nomāc vaļu”. Savos rakstos Bodlērs centās būt objektīvs.
1857. gadā tika izdots vispopulārākais Šarla Bodlēra poētiskais krājums „Ļaunuma puķes”, kas pārsteidza publiku tik ļoti, ka cenzori uzlika sodu Šarlam Bodlēram un lika izņemt no krājuma sešus dzejoļus, kas, viņuprāt, bija pārāk nepiedienīgi.
1861. gadā krājums „Ļaunuma puķes” tika atkārtoti izdots. Šarls Bodlērs to pārveidoja un papildināja.
1865. gadā Bodlērs aizbrauca uz Beļģiju un nodzīvoja tur divarpus gadus, kaut gan beļģiešu dzīve viņam šķita neciešami garlaicīga. Viņa veselības stāvoklis sāka strauji pasliktināties. Savu slimību viņš pats aprakstīja sekojoši: „sākas elpas trūkums, domas nav skaidras un jaucas, stāvoklis atgādina lidojumu, pēc tam sākas stipras galvassāpes un auksti sviedri. Nepārvarama apātija”. Viņš noklusēja par sifilisu.
Šarls Bodlērs mira Parīzes klīnikā 1867. gada 31. augustā.
Tiek uzskatīts, ka dzejoļu krājums „Ļaunuma puķes” ir Šarla Bodlēra daiļrades virsotne. Šī grāmata aizsāka Eiropas modernisma laikmetu.
Pirmā krājuma redakcija tika izdota 1857. gadā, bet tas tika vairākkārt papildināts. „Ļaunuma puķes” nav parasts dzejoļu krājums, jo visi dzejoļi ir kā vienots poētisks darbs, kur var izsekot idejas attīstību. „Ļaunuma puķes” ir kā klejojošās dvēseles grēksūdze, tās sāpes un meklējumi.
Pirmās asociācijas, ko iedomājos, lai raksturot šo krājumu ir pesimisms un globālā vilšanās pasaulē. Bodlēra dzeja attēlo dzīvi kā šausmīgu, riebīgu, bezjēdzīgu, īstu haosu, kur visur dominē nāve, izvirtība, vecums, nabadzība, slimības, bads, noziegums. Tā ir iekārtota dzīve un nav nekādas iespējas kaut ko mainīt. Ļaunuma sakne ir pašā cilvēkā, ko liriskais varonis izjūt sevī un nosoda to. Dzeja līdz Šarlam Bodlēram bija veids, kā cildināt skaistumu, apcerēt romantiskās jūtas. Bodlērs izmantoja dzeju kā spoguli, kurā redzams pasaules netiklums un bezjēdzība. Saprast un pieņemt radošās izpausmes novitāti un atzīt Šarla Bodlēra talantu varēja ne visi. Šarls Bodlērs iecerēja krājumu „Ļaunuma puķes” pēc Dantes „Dievišķās komēdijas” līdzīdbas, kur dvēsele klejo miera meklējumos.
1. nodaļa: Splīns un Ideāls
Krājuma pirmā nodaļa ir visgarākā un pati svarīgākā, lai saprast autora ieceres būtību. Jau nodaļas nosaukumā minētajiem jēdzieniem piemīt romantisms: splīns - sinonīms pasaules sāpēm, skumjām; ideāls - ne tikai pilnība, bet arī dzeja, kas to iemieso. Autors vēstī par cīņu, kas notiek cilvēku dvēselēs un kā tās tiek šaubu plosītas. Smagi grēki ievelk dvēseli tumsas bezdibenī, bet augstākās ieceres paceļ tās līdz debesīm. Pēdējie nodaļas dzejoļi stāsta par purvu, no kura nevar izkļūt liriskā varoņa dvēsele, kas cieš no nāvējošas garlaicības.
2. nodaļa: Parīzes ainas
Šajā nodaļā liriskais varonis joprojām izjūt garlaicību, kā pirmajā nodaļā, staigā pa Parīzes ielām. Apraksta, cik dvēsele ir vientuļa, tādā lielā pilsētā kā Parīze. Šajā nodaļā Bodlērs iedziļinās jautājumā par mazo cilvēku, kas ir aktuāls visai 19. gs. literatūrai Eiropā. Galvenajam varonim pietiek ar diennakti, lai saprast un apzināt visu savas vientulības sāpi.
3. nodaļa: Vīns
Šajā nodaļā ir aprakstīts, kā varonis, kurš nespēj izturēt vientulību, mēģina atrast mierinājumu vīnā un narkotikās, bet tās tikai pastiprina viņa nelaimi. Viņa apziņa ir kā miglā un viņš vairs nespēj saprātīgi spriest un neatšķir ļauno no labā. Mirkļa bauda ātri beidzas un atstāj rūgtumu, sāpes un neizturamas vientulības sajūtu.
4. nodaļa: Ļaunuma puķes
Šajā nodaļā liriskais varonis lasītājam atklājas vēl vājāks un neaizsargātāks nekā iepriekšējās nodaļās. Viņš nevar izturēt apkārtējās pasaules izaicinājumus un vilinājumus, kas gāžas pāri viņam. Viņš veic vienu kļūdu pēc otras, vienu grēku pēc cita, nododas grēku vilinājumam un izdara slepkavību. Bet grēka bauda arī ir īslaicīga, kā narkotiku un vīna reibums.
5. nodaļa: Dumpis
Šajā nodaļā liriskais varonis, apzinādamies paša nespēju pretoties dzīves kārdinājumiem, mēģina pretoties liktenim un pasaulei. Viņš apraksta pasaules uzbūves nepilnvērtību, ar ko viņš nevar būt harmonijā. Šīs nodaļas dzejoļi iezīmē arī franču revolucionārās dzejas mezgla punktu. Kad tiesāja „Ļaunuma puķes”, prokurors visus trīs šīs nodaļas dzejoļus pieskaitījis tiem, kuri „aizkar dižo kristietības morāli”. Šajā nodaļā ir trīs galvenie dzejoļi, kas ir ļoti spilgti un Dievu zaimojošie. Nodaļā liriskais varonis atklāj sevi kā lieko cilvēku šajā pasaulē.
6. nodaļa: Nāve
Šajā nodaļā nourgusī dvēsele atrod mieru, bet šo mieru sniedz nāve. Liriskais varonis nespēj sasniegt to ideālu, kā dēļ viņš ir veicis šo ceļojumu.
Visaptveroša ļaunuma atmosfērā lasītāju ierauj jau pats pirmais krājums dzejolis. Dzejoļu krājums sākas ar poēmu „Lasītājam”. Dzejolī skaidri jaušama Dantes „Elles” motīvu un noskaņu klātbūtne:
„Mēs esam lelles, kuru auklas Velna nagos!
Un apzeltīts mums šķiet vispretīgākais krāms,
Ik dienas Ellei tuvāk soli pasperam
Bez kādām šaušalām caur tumsību, kas smako”
Tik pat drūmi ir citi slaveni krājuma dzejoļi, tādi kā „Grēksūdze”:
„Kā neizdevies bērns, kas šausmas izraisītu
Pat vecākiem un liktu sarkt,
Ko tāpēc prom no pasaules tie dzītu,
Lai kādā pagrabtelpā vārgst.”
„Splīns”:
„Aiz naida februāris pār lielpilsētu visu
Jau pašā atvēzienā aukstu tumsu lej -
Tiek kapu iemītniekiem stindzinošā misa,
Tiek miglā tītai bēdu nomalei.”
„Naida muca”:
„Ir Naids kā Danajmeitu muca nepiepildāms.
Sten Atriebe un rokās sarkanās
Bez atpūtas pie mucas spaiņus cilā -
Un nolādēto asins lejup līs;”
Mīlestības „ļaunuma puķes” lielākoties uzrakstītas no tāda viedokļa, kur mīla vairā moku nekā spēka avots. Tomēr dažos krājuma dzejoļos ir nojaušama cerība izglābties, ko dod mīlestība un skaistums, piemēram dzejolis „Dzīvā lāpa”:
„Man priekšā vienmēr vīd šīs acis tā kā lāpas,
Ko gudrais Eņģelis, šķiet, magnetizējis.
Tās spd, šīs svētās māsas, liek man aizmirst sāpes
Un kaisa dimantus - tie manās acīs viz.”
Neparasti, Šarlam Bodlēram raksturīgi dzejoļi ir tie, kuros viņš meklē ļaunā skaistumu, nāves pievilcību, grēka baudu. Viņš apraksta to ļoti krāsaini un tēlaini. Šarls Bodlērs atrod ļaunumā to, kas vilina cilvēkus, - tā radās krājuma nosaukums - puķes, kas simbolizē skaistumu. Bodlēram bija īpaša interese par visu, kas saistīts ar „dzīves baudām”. Šai problemātikā viņš sevišķi skaidri parādās kā pilsētas un jauno laiku dzejnieks. Bauda, ko sniedz grēks, ir pretrunīga: prieks un šausmas, sajūsma un riebums, bet cilvēks tiecas pie šīm sajūtām. Jāpiemin, ka Bodlērs laika piepildīšanas un aizmiršanās līdzekļus izpētījis plašā esejā „Mākslīgās Paradīzes”.
Šarlam Bodlēram bija īpatnēja iztēle, kas ikdienībā atklāja fantastisko, savienoja viszemāko, šķietami nedzejisko, pat atbaidošo ar viscēlāko, tīri garīgo, valodā lika sprēgāt negaidītajam. Par vienu no vislielākajām baudām, ko sagādā māksla un literatūra, viņš uzskatīja pārsteigumu. Tā radās viņa pārsteiguma estētika, kas vēlāk kļuva par franču dzejas tradīciju. Šodien tā ir vispasaules tradīcija.
Krājuma dzejolis „Maita” apraksta, kā pastaigājoties ar draudzeni kādā vasaras dienā ārpus pilsētas liriskais varonis atrod trūdošā zirga līķi un apraksta to kā absolūtās harmonijas piemēru. Tas ir Bodlēra jaunības darbs, sacerēts līdz 1843. gadam, kad Bodlēram bija 22 gadi. Dzejolis ir izraisījis atšķirīgu reakciju - tas ticis nozākāts, parodēts, arī reliģiski iztulkots. Patiesībā dzejoļa nolūks ir šausmināt mīlētu un nepakļāvīgu sievieti:
„Ko, mīļā, ieraudzījām - atcerieties droši!
Rīts bija vasarīi jauns.
Te pēkšņi priekšā maita atbaidoša,
Kur sākās oļiem klātais laiks.”
Ļoti savdabīgs un īpašs ir Bodlēra dzejolis „Mocekle”. Bodlērs „šausmu romantiku” vietām novedis līdz atbaidošai galējībai: smalkā buduārā uz gultas guļ sievietes līķis ar nocirstu galvu, kas ir uz galda. Aprakstā ir daudz šausmu un nepiedienīgas erotikas.
Krājumā ir vairāki erotiskie dzejoļi: „Dejojošā čūska” „Pēcpusdienas dziesma”, „Rotas”, „Nolādētās sievietes”. Dzejolis „Rotas” ir viens no tiem, kurus izņēma no krājuma un aizliedza:
„Gultas dziļajos augstumos apuļoties,
Viņa smaidoša ļāvās, lai mīlēdams skauju,
Mana mīla bij jūra, kas mūžīgi ies
Cieši pielausties zemei uz krastmalu krauju.”
Uzskatīja, ka dzejolis „Svētā Pētera atteikšanās” aizskar kristiešu morāli:
„No tumšiem pagrabiem, kur griežas moku rats,
Kāpj dieva valstī elsas skudrā simfonijā.
Kaut arī mocekļiem daudz asiņu jau lijis,
Vēl ilgi jāgaida, lai debess atdzeras!”
Bodlērs ir aprakstījis dzīvi, kā sarežģītu un daudzslāņainu, izceļot tās ļaunumu, uz ko viņā attieksme ir neviennozīmīga. No vienas puses, viņš saprot, ka ļaunums un grēks noved pie nāves un ciešanās, bet no otras puses, apzinās, ka ļaunums ir nepārvarams, jo sniedz cilvēkam baudu un citus pārdzīvojumus, ko nevar sniegt nekas cits.
Par Šarlu Bodlēru dažādos laikos ir spriests dažādi. Vieni viņa darbos meklē iedvesmu pesimismam, citi attaisnojumu slimīgajam, vēl citi cenšas attaisnot pašu dzejnieku, visu vainu par viņa vājībām uzveļot sociālajiem apstākļiem. Citi izceļ Šarla Bodlēra dzejas revolucionāro pusi, jo Bodlērs radīja jaunu, savam laikam pārsteidzošu poētisko realitāti, kur ļaunais nepastāv ārpus lirikas pieņemtajām robežām. Radošā persona nekad nav bijusi ideāla, bez ikdienas vājībām un grēkiem, bet Bodlērs savu vājību un ļauno personības daļu ir pratis pārvērst dzejā un izcelt trūkumus liriskajās rindās. Liriskais varonis, kas nepārprotami ir pats dzejnieks, netiecas pēc labestības un harmoniskas mīlestības, kas ir vidusmēra cilvēka mērķis uz ko tiekties. Viņa radītā realitāte ir kā drūmā diena un mokošās galvassāpes, kā skaidra un bezcerīga pirmdiena, kurā ribas izkūst, jo viss ir skaidrs un tālāk vairs nav interesanti.
Pašā mūža nogalē Šarls Bodlērs rakstīja vēstulē savam draugam: „Vai man Jums jāsaka, Jums, kas neesat sapratis vairāk kā citi, ka šajā briesmīgajā grāmatā („Ļaunuma puķes”) esmu ielicis visu savu sirdi, visu savu maigumu, visu savu reliģiju, visu savu naidu? Tiesa, es rakstīšu pretējo, es zvērēšu pie visiem saviem dieviem, ka tā ir tīrās mākslas, ķēmošanās, žonglēšanas grāmata...”
Izmantotā literatūra:
Bodlērs, Šarls. Ļaunuma puķes. Rīa: „Liesma”, 1989>
<Šarls Pjers Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire) ir dzimis 1821. gada 9. aprīlī Parīzē, Francijā. Viņa tēvs Fransuā Bodlērs nodarbojās ar zemkopību, bet Napoleona laikā kļuva par senatoru. Dēla dzimšanas laikā tēvam bija 62 gadi, bet mātei 27 gadi. Fransuā Bodlērs savu dēlu kopš mazotnes izglītoja mākslu jomā. Sešu gadu vecumā Šarls Bodlērs zaudēja tēvu un māte apprecējās atkārtoti ar ģenerāli. Zēna attiecības ar patēvu bija sarežģītas, kas atstāja ietekmi uz zēna raksturu, kurš pēc vecāku uzskatiem dažreiz rīkojās nepieņemami.
Kad Šarlam palika 11 gadi, ģimene pārbrauca uz Lionu. Tur viņš sāka mācīties pansionā un vēlāk Lionas Karaliskajā koledžā. 1836. gadā ģimene atgriezās Parīzē un Šarls turpināja izglītību Svētā Ludvika koledžā, no kura gadu pirms izlaiduma tika atskaitīts. 1841. gadā vecāki aizsūtīja Šarlu uz Indiju, lai ierobežot bohēmas ietekmi uz pusaudža uzvedību. Ceļojums ilga divus mēnešus, bet līdz Indijai Šarls Bodlērs tā arī nenonāca un atgriezās atpakaļ Francijā. 1841. gadā Šarls Bodlērs ieguva tiesības rīkoties ar tēva mantojumu, bet drīz vien izputināja to. Kopš tā laika Šarls Bodlērs ikmēnesi saņēma nelielu pabalstu no mantojuma daļas, ko izdevās izglābt mātei.
Šarls Bodlērs Parīzē daudzas reizes mainīja dzīvesvietu - ir zināmas vairāk kā 40 adreses.
Pirmie Šarla Bodlēra dzejoļi tika publicēti 1743 - 1844 gados žurnālā „Artists”. 1840 - 1850 gados Šarla Bodlēra dzīve bija līdzīga daudziem izglītotiem tā laika cilvēkiem. 1848. gadā Šarls Bodlērs kopā ar Parīzes strādniekiem ir piedalījies barikāžu kaujās.
Gandrīz 17 gadus Bodlērs ir nodarbojies ar Edgara Po darbu tulkošanu, kuru viņš uzskatījs par savu arīgo brāli.
Bodlērs lietoja hašišu un viņš ir uzrakstījis populāru aprakstu par kaņepju produktu iedarbību uz cilvēka organismu, kurš bija ļoti populārs. Laika posmā no 1844 - 1848 gadiem Bodlērs apmeklēja „Hašiša klubu”. Bodlērs ir uzrakstījis vairākus rakstus par savu psihodēlisko pieredzi: „Vīns un hašišs”, „Poēma par hašišu”. Bodlērs uzskatīja, ka to iedarbība uz cilvēku ir interesanta, bet kaitīga radošai personai: „vīns dara cilvēku draudzīgu, bet hašišs izolē to un nomāc vaļu”. Savos rakstos Bodlērs centās būt objektīvs.
1857. gadā tika izdots vispopulārākais Šarla Bodlēra poētiskais krājums „Ļaunuma puķes”, kas pārsteidza publiku tik ļoti, ka cenzori uzlika sodu Šarlam Bodlēram un lika izņemt no krājuma sešus dzejoļus, kas, viņuprāt, bija pārāk nepiedienīgi.
1861. gadā krājums „Ļaunuma puķes” tika atkārtoti izdots. Šarls Bodlērs to pārveidoja un papildināja.
1865. gadā Bodlērs aizbrauca uz Beļģiju un nodzīvoja tur divarpus gadus, kaut gan beļģiešu dzīve viņam šķita neciešami garlaicīga. Viņa veselības stāvoklis sāka strauji pasliktināties. Savu slimību viņš pats aprakstīja sekojoši: „sākas elpas trūkums, domas nav skaidras un jaucas, stāvoklis atgādina lidojumu, pēc tam sākas stipras galvassāpes un auksti sviedri. Nepārvarama apātija”. Viņš noklusēja par sifilisu.
Šarls Bodlērs mira Parīzes klīnikā 1867. gada 31. augustā.
Tiek uzskatīts, ka dzejoļu krājums „Ļaunuma puķes” ir Šarla Bodlēra daiļrades virsotne. Šī grāmata aizsāka Eiropas modernisma laikmetu.
Pirmā krājuma redakcija tika izdota 1857. gadā, bet tas tika vairākkārt papildināts. „Ļaunuma puķes” nav parasts dzejoļu krājums, jo visi dzejoļi ir kā vienots poētisks darbs, kur var izsekot idejas attīstību. „Ļaunuma puķes” ir kā klejojošās dvēseles grēksūdze, tās sāpes un meklējumi.
Pirmās asociācijas, ko iedomājos, lai raksturot šo krājumu ir pesimisms un globālā vilšanās pasaulē. Bodlēra dzeja attēlo dzīvi kā šausmīgu, riebīgu, bezjēdzīgu, īstu haosu, kur visur dominē nāve, izvirtība, vecums, nabadzība, slimības, bads, noziegums. Tā ir iekārtota dzīve un nav nekādas iespējas kaut ko mainīt. Ļaunuma sakne ir pašā cilvēkā, ko liriskais varonis izjūt sevī un nosoda to. Dzeja līdz Šarlam Bodlēram bija veids, kā cildināt skaistumu, apcerēt romantiskās jūtas. Bodlērs izmantoja dzeju kā spoguli, kurā redzams pasaules netiklums un bezjēdzība. Saprast un pieņemt radošās izpausmes novitāti un atzīt Šarla Bodlēra talantu varēja ne visi. Šarls Bodlērs iecerēja krājumu „Ļaunuma puķes” pēc Dantes „Dievišķās komēdijas” līdzīdbas, kur dvēsele klejo miera meklējumos.
1. nodaļa: Splīns un Ideāls
Krājuma pirmā nodaļa ir visgarākā un pati svarīgākā, lai saprast autora ieceres būtību. Jau nodaļas nosaukumā minētajiem jēdzieniem piemīt romantisms: splīns - sinonīms pasaules sāpēm, skumjām; ideāls - ne tikai pilnība, bet arī dzeja, kas to iemieso. Autors vēstī par cīņu, kas notiek cilvēku dvēselēs un kā tās tiek šaubu plosītas. Smagi grēki ievelk dvēseli tumsas bezdibenī, bet augstākās ieceres paceļ tās līdz debesīm. Pēdējie nodaļas dzejoļi stāsta par purvu, no kura nevar izkļūt liriskā varoņa dvēsele, kas cieš no nāvējošas garlaicības.
2. nodaļa: Parīzes ainas
Šajā nodaļā liriskais varonis joprojām izjūt garlaicību, kā pirmajā nodaļā, staigā pa Parīzes ielām. Apraksta, cik dvēsele ir vientuļa, tādā lielā pilsētā kā Parīze. Šajā nodaļā Bodlērs iedziļinās jautājumā par mazo cilvēku, kas ir aktuāls visai 19. gs. literatūrai Eiropā. Galvenajam varonim pietiek ar diennakti, lai saprast un apzināt visu savas vientulības sāpi.
3. nodaļa: Vīns
Šajā nodaļā ir aprakstīts, kā varonis, kurš nespēj izturēt vientulību, mēģina atrast mierinājumu vīnā un narkotikās, bet tās tikai pastiprina viņa nelaimi. Viņa apziņa ir kā miglā un viņš vairs nespēj saprātīgi spriest un neatšķir ļauno no labā. Mirkļa bauda ātri beidzas un atstāj rūgtumu, sāpes un neizturamas vientulības sajūtu.
4. nodaļa: Ļaunuma puķes
Šajā nodaļā liriskais varonis lasītājam atklājas vēl vājāks un neaizsargātāks nekā iepriekšējās nodaļās. Viņš nevar izturēt apkārtējās pasaules izaicinājumus un vilinājumus, kas gāžas pāri viņam. Viņš veic vienu kļūdu pēc otras, vienu grēku pēc cita, nododas grēku vilinājumam un izdara slepkavību. Bet grēka bauda arī ir īslaicīga, kā narkotiku un vīna reibums.
5. nodaļa: Dumpis
Šajā nodaļā liriskais varonis, apzinādamies paša nespēju pretoties dzīves kārdinājumiem, mēģina pretoties liktenim un pasaulei. Viņš apraksta pasaules uzbūves nepilnvērtību, ar ko viņš nevar būt harmonijā. Šīs nodaļas dzejoļi iezīmē arī franču revolucionārās dzejas mezgla punktu. Kad tiesāja „Ļaunuma puķes”, prokurors visus trīs šīs nodaļas dzejoļus pieskaitījis tiem, kuri „aizkar dižo kristietības morāli”. Šajā nodaļā ir trīs galvenie dzejoļi, kas ir ļoti spilgti un Dievu zaimojošie. Nodaļā liriskais varonis atklāj sevi kā lieko cilvēku šajā pasaulē.
6. nodaļa: Nāve
Šajā nodaļā nourgusī dvēsele atrod mieru, bet šo mieru sniedz nāve. Liriskais varonis nespēj sasniegt to ideālu, kā dēļ viņš ir veicis šo ceļojumu.
Visaptveroša ļaunuma atmosfērā lasītāju ierauj jau pats pirmais krājums dzejolis. Dzejoļu krājums sākas ar poēmu „Lasītājam”. Dzejolī skaidri jaušama Dantes „Elles” motīvu un noskaņu klātbūtne:
„Mēs esam lelles, kuru auklas Velna nagos!
Un apzeltīts mums šķiet vispretīgākais krāms,
Ik dienas Ellei tuvāk soli pasperam
Bez kādām šaušalām caur tumsību, kas smako”
Tik pat drūmi ir citi slaveni krājuma dzejoļi, tādi kā „Grēksūdze”:
„Kā neizdevies bērns, kas šausmas izraisītu
Pat vecākiem un liktu sarkt,
Ko tāpēc prom no pasaules tie dzītu,
Lai kādā pagrabtelpā vārgst.”
„Splīns”:
„Aiz naida februāris pār lielpilsētu visu
Jau pašā atvēzienā aukstu tumsu lej -
Tiek kapu iemītniekiem stindzinošā misa,
Tiek miglā tītai bēdu nomalei.”
„Naida muca”:
„Ir Naids kā Danajmeitu muca nepiepildāms.
Sten Atriebe un rokās sarkanās
Bez atpūtas pie mucas spaiņus cilā -
Un nolādēto asins lejup līs;”
Mīlestības „ļaunuma puķes” lielākoties uzrakstītas no tāda viedokļa, kur mīla vairā moku nekā spēka avots. Tomēr dažos krājuma dzejoļos ir nojaušama cerība izglābties, ko dod mīlestība un skaistums, piemēram dzejolis „Dzīvā lāpa”:
„Man priekšā vienmēr vīd šīs acis tā kā lāpas,
Ko gudrais Eņģelis, šķiet, magnetizējis.
Tās spd, šīs svētās māsas, liek man aizmirst sāpes
Un kaisa dimantus - tie manās acīs viz.”
Neparasti, Šarlam Bodlēram raksturīgi dzejoļi ir tie, kuros viņš meklē ļaunā skaistumu, nāves pievilcību, grēka baudu. Viņš apraksta to ļoti krāsaini un tēlaini. Šarls Bodlērs atrod ļaunumā to, kas vilina cilvēkus, - tā radās krājuma nosaukums - puķes, kas simbolizē skaistumu. Bodlēram bija īpaša interese par visu, kas saistīts ar „dzīves baudām”. Šai problemātikā viņš sevišķi skaidri parādās kā pilsētas un jauno laiku dzejnieks. Bauda, ko sniedz grēks, ir pretrunīga: prieks un šausmas, sajūsma un riebums, bet cilvēks tiecas pie šīm sajūtām. Jāpiemin, ka Bodlērs laika piepildīšanas un aizmiršanās līdzekļus izpētījis plašā esejā „Mākslīgās Paradīzes”.
Šarlam Bodlēram bija īpatnēja iztēle, kas ikdienībā atklāja fantastisko, savienoja viszemāko, šķietami nedzejisko, pat atbaidošo ar viscēlāko, tīri garīgo, valodā lika sprēgāt negaidītajam. Par vienu no vislielākajām baudām, ko sagādā māksla un literatūra, viņš uzskatīja pārsteigumu. Tā radās viņa pārsteiguma estētika, kas vēlāk kļuva par franču dzejas tradīciju. Šodien tā ir vispasaules tradīcija.
Krājuma dzejolis „Maita” apraksta, kā pastaigājoties ar draudzeni kādā vasaras dienā ārpus pilsētas liriskais varonis atrod trūdošā zirga līķi un apraksta to kā absolūtās harmonijas piemēru. Tas ir Bodlēra jaunības darbs, sacerēts līdz 1843. gadam, kad Bodlēram bija 22 gadi. Dzejolis ir izraisījis atšķirīgu reakciju - tas ticis nozākāts, parodēts, arī reliģiski iztulkots. Patiesībā dzejoļa nolūks ir šausmināt mīlētu un nepakļāvīgu sievieti:
„Ko, mīļā, ieraudzījām - atcerieties droši!
Rīts bija vasarīi jauns.
Te pēkšņi priekšā maita atbaidoša,
Kur sākās oļiem klātais laiks.”
Ļoti savdabīgs un īpašs ir Bodlēra dzejolis „Mocekle”. Bodlērs „šausmu romantiku” vietām novedis līdz atbaidošai galējībai: smalkā buduārā uz gultas guļ sievietes līķis ar nocirstu galvu, kas ir uz galda. Aprakstā ir daudz šausmu un nepiedienīgas erotikas.
Krājumā ir vairāki erotiskie dzejoļi: „Dejojošā čūska” „Pēcpusdienas dziesma”, „Rotas”, „Nolādētās sievietes”. Dzejolis „Rotas” ir viens no tiem, kurus izņēma no krājuma un aizliedza:
„Gultas dziļajos augstumos apuļoties,
Viņa smaidoša ļāvās, lai mīlēdams skauju,
Mana mīla bij jūra, kas mūžīgi ies
Cieši pielausties zemei uz krastmalu krauju.”
Uzskatīja, ka dzejolis „Svētā Pētera atteikšanās” aizskar kristiešu morāli:
„No tumšiem pagrabiem, kur griežas moku rats,
Kāpj dieva valstī elsas skudrā simfonijā.
Kaut arī mocekļiem daudz asiņu jau lijis,
Vēl ilgi jāgaida, lai debess atdzeras!”
Bodlērs ir aprakstījis dzīvi, kā sarežģītu un daudzslāņainu, izceļot tās ļaunumu, uz ko viņā attieksme ir neviennozīmīga. No vienas puses, viņš saprot, ka ļaunums un grēks noved pie nāves un ciešanās, bet no otras puses, apzinās, ka ļaunums ir nepārvarams, jo sniedz cilvēkam baudu un citus pārdzīvojumus, ko nevar sniegt nekas cits.
Par Šarlu Bodlēru dažādos laikos ir spriests dažādi. Vieni viņa darbos meklē iedvesmu pesimismam, citi attaisnojumu slimīgajam, vēl citi cenšas attaisnot pašu dzejnieku, visu vainu par viņa vājībām uzveļot sociālajiem apstākļiem. Citi izceļ Šarla Bodlēra dzejas revolucionāro pusi, jo Bodlērs radīja jaunu, savam laikam pārsteidzošu poētisko realitāti, kur ļaunais nepastāv ārpus lirikas pieņemtajām robežām. Radošā persona nekad nav bijusi ideāla, bez ikdienas vājībām un grēkiem, bet Bodlērs savu vājību un ļauno personības daļu ir pratis pārvērst dzejā un izcelt trūkumus liriskajās rindās. Liriskais varonis, kas nepārprotami ir pats dzejnieks, netiecas pēc labestības un harmoniskas mīlestības, kas ir vidusmēra cilvēka mērķis uz ko tiekties. Viņa radītā realitāte ir kā drūmā diena un mokošās galvassāpes, kā skaidra un bezcerīga pirmdiena, kurā ribas izkūst, jo viss ir skaidrs un tālāk vairs nav interesanti.
Pašā mūža nogalē Šarls Bodlērs rakstīja vēstulē savam draugam: „Vai man Jums jāsaka, Jums, kas neesat sapratis vairāk kā citi, ka šajā briesmīgajā grāmatā („Ļaunuma puķes”) esmu ielicis visu savu sirdi, visu savu maigumu, visu savu reliģiju, visu savu naidu? Tiesa, es rakstīšu pretējo, es zvērēšu pie visiem saviem dieviem, ka tā ir tīrās mākslas, ķēmošanās, žonglēšanas grāmata...”
Izmantotā literatūra:
Bodlērs, Šarls. Ļaunuma puķes. Rīa: „Liesma”, 1989>