Kino psihoterapija. Ingmars Bergmans „Zemeņu lauks”
Mūsdienās kinematogrāfija tiek uzskatīta gan par mākslas, gan par izklaides nozari. Neapstrīdami ir tas, ka kinematogrāfija ietekmē cilvēka pašsajūtu, liekot tam pārdomāt notikumus savā dzīvē, ieraudzīt sevi no malas, dažreiz kino mudina cilvēku veikt izmaiņas savā dzīvē. Ir zināmi daudzi fakti, kad cilvēki cenšas līdzināties filmu izdomātiem varoņiem. Tāpēc es uzskatu, ka kino ir īpatnējs, neprognozējams un nekontrolējams psihoterapijas veids, jo klasiskā psihoterapijas procesā ārsts kontrolē un rēķinās ar pacienta specifiskām īpatnībām, bet kino-psihoterapijas gadījumā „pacienta” reakcija ir neparedzama. Manuprāt, interesants ir tas fakts, ka gan psihoterapija kā atsevišķa nozare, gan kinematogrāfija sāka attīstīties vienā laika posmā - 19. gs. beigās. Terminu „psihoterapija” pirmo reizi ieviesa angļu ārsts Daniels Haks Tjuks (Tuke, Daniel Hack) 1872. gadā.[1] Bet jau 1890. gadā, pretēji izplatītajam nepareizajam pieņēmumam, ka ASV pirmās kameras un kustīgo bilžu projektorus izgudroja Edisons (Thomas Edison), to patiesībā izdarīja Viljams Diksons (William Kennedy Dickson). Šī kamera darbojās ar elektriskā dzinēja palīdzību, taču neskatoties uz to, tajā laikā ar roku darbināmās kameras tomēr bija vēl populāras, jo tās bija vieglākas un ērtākas. Pirmo uzņemto „kustīgo bildi” ASV radīja Diksons, to sauca „Monkeyshines” 1889. vai 1890. gadā, savas kameras, jeb kinematogrāfa testēšanai.[2]
Ričoto Kanudo (Ricciotto Canudo), itāļu kino teorētiķis, savā 1911.gadā publicētajā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" („La Naissance d'un sixième art”) apgalvoja, balstoties uz Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) "Lekcijām par estētiku", ka kino ir jauna māksla, kas līdzinās piecām kopš senatnes pazīstamajām: arhitektūrai, skulptūrai, glezniecībai, mūzikai un dzejai. Filmu radīšanas procesā parasti piedalās liels daudzums cilvēku: režisori, operatori, aktieri un citi. Lai pastiprināt kino ietekmi uz skatītāju izmanto dažādus kinematogrāfiskus efektus, piemēram, skaņa, apgaismojums, kameras leņķi, kostīmi un citi. Tāpēc droši var apgalvot, ka kinematogrāfija ir multimodāls psihoterapijas veids, kad skatītājs tiek ietekmēts vizuāli, audiāli, tekstuāli un citos veidos.
Pirmās filmas, kuras radīja brāļi Lumjēri (Auguste Marie Lumière and Louis Nicolas Lumière) nepārsniedza 50 sekundes. Par pirmo kinoteātri uzskata Parīzes „Salon Inden”, kur izrādot filmiņu ar nosaukumu „Vilciena atbraukšana La Ciotā” („Arrivee d'un train en gare a La Ciotat”) tika sacelta publikā panika, jo pūlis nodomāja, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies auditorijā.3 Tāpēc droši var apgalvot, ka jau no kinematogrāfa pirmsākumiem var novērot tā spēcīgo ietekmi uz skatītāja emocijām. Nezinu, vai tolaik cilvēki, kuri radīja jaunu realitāti, kuru ietvēra kinematogrāfija, apzināja sevi par psihoterapeitiem, bet šīs industrijas attīstība norisinājās ļoti strauji. Jau 1913. gadā aizsākās Holivudas kino industrija, kas mūsdienās ir galvenā filmu ražotāju „Meka” pasaulē.[4]
Kā vienu no režisoriem - psihoterapeitiem var minēt Ingmaru Bergmanu.
Zviedru izcelsmes kinorežisors un scenārists Ērnsts Ingmars Bergmans (Ernst Ingmar Bergman) dzima 1918. gadā Upsalā Zviedrijā. Bergmans ir režisējis 62 filmas, no kurām lielākajai daļai ir rakstījis arī scenārijus. Ingmars Bergmans ir iestudējis arī daudzas teātra izrādes. Lielākā daļa filmu ir uzņemtas Zviedrijā.
Galvenās Ingmara Bergmana filmu tēmas visbiežāk ir drūmas - saistībā ar nāvi, slimībām, nodevību un vājprātu. Pats režisors uzskatīja, ka viņa režijas specifiku ļoti lielā mērā ir ietekmējusi viņa bērnība un stingrā audzināšana ģimenē. Viņa tēvs - Ēriks Bergmans, bija luterāņu mācītājs un Zviedrijas karaļa kapelāns, bet māte nāca no turīgas ģimenes un bija medmāsa. Ingmaram bija brālis un māsa. Ēriks Bergmans bija ļoti stingrs, kas daudz ko liedza saviem bērniem, kā arī tos sodīja. Jau bērnībā Ingmars Bergmans aizrāvās ar leļļu teātra veidošanu.
Ingmars Bergmans mācījās Stokholmas universitātes koledžā, mūsdienās - Stokholmas universitāte, kur studēja literatūru un mākslu. Studiju gados spēlēja studentu teātrī, kur drīz kļuva arī par režisora asistentu. 1942. gadā Bergmanam tika dota iespēja uzvest viņa paša sarakstītu lugu.
23 gadu vecumā Ingmars Bergmans sāka nodarboties ar filmu uzņemšanu. Tomēr pirmais nopietnais darbs šajā jomā bija scenārija izveidošana Alfa Sjēberga filmai "Skandāls" („Hets”). Pirmā kinofilma, kurā viņš pats bija režisors, bija 1949. gadā uzņemtā filma "Cietums" („Fängelse”). Starptautisku slavu Bergmans ieguva ar 1955. gadā uzņemto filmu "Vasaras nakts smaidi" („Sommarnattens leende”), kas tika nominēta arī Zelta palmas zara apbalvojumam. 1957. gadā bija vēl divas izcilas filmas - "Septītais zīmogs" („Det sjunde insegle”t) un "Zemeņu lauks" („Smultronstället”). 1958. gadā Kannu kinofestivālā saņēma labākā režisora balvu. Filma "Zemeņu lauks" ieguva vēl vairākus apbalvojumus, starp tiem arī Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvu "Zelta lācis".
Smultronstället tiešā tulkojumā no zviedru valodas nozīmē savvaļas zemeņu lauks. Scenāriju savai filmai Bergmans uzrakstīja pats, kad atradās hospitālī. Galvenās lomas filmā izpildīja aktieri, kas biezi filmējās Bergmana filmās: Ingrīda Tulin, Gunars Bjornstrands un Bibi Andersone, bet profesora lomu izpildīja režisors Viktors Šestems.
Galvenā varoņa profesora Isāka Borga (Victor Sjöström) personība, iekšējās pretrunas skatītājam tiek prezentētas vairākos veidos: dialogos ar viņa tuviniekiem, iekšējos monologos, pārskrējienos laikā uz pagātni, kad profesors atceras savas jaunības notikumus. Pārejo filmas varoņu personāži un blakuskonflikti, kas notiek ceļojuma laikā, atēno profesora personību un atmiņas.
Filmas pamataina ir profesora ceļojums mašīnā uz citu pilsētu ar savu vedeklu Mariannu Borgu (Ingrid Thulin). Paralēli notiek galvenā varoņa ceļojums pie sevis, caur sapņiem un atmiņām.
Paralēlisms šajā filmā ir saskatāms daudzas reizes. Filmā „Zemeņu lauks” darbība notiek vairākos līmeņos: realitāte - ceļojums ar mašīnu, pagātne - profesora atmiņas un abstraktā realitēte - profesora sapnis filmas sākumā - kas atklāj viņa zemapziņas slēptās bailes.
Manuprāt profesora sapnis par mironi zārkā ir ļoti spēcīga filmas dramatiskā ekspozīcija, kas izraisa skatītājam interesi par personāžu, jo sapņi vienmēr saistās ar cilvēka zemapziņas un slēpto īpašību atklāšanu. Filmas turpinājumā atklājas, ka profesora bailes ir būt mironim dzīvam esot. Ingmārs Bergmans ļoti talantīgi izraisa skatītāja interesi ar šo paņēmienu.
Filmas scenārijs neparedz galvenajam varonim pārvarēt kaut kādus šķēršļus. Profesora mērķis ir nokļūt citā pilsētā. Dzenošais personāžs filmā ir pats profesors, kas pamostoties agri no rīta nolemj viens doties ceļojumā. Ikdienas dzīvē galvenais cilvēka dzinulis ir viņš pats, tāpēc arī filmā „Zemeņu lauks” antagonists bija pats profesors. Profesors ceļojuma laikā atskatās uz savu dzīvi un novērtē sevi pašu. Mēģina paskatīties uz sevi no malas. To simboliski parāda viņa sapnī, kur Sāra (Bibi Andersson) vairākas reizes piedāvā profesoram paskatīties uz sevi spogulī.
Profesora sapņi atklāj viņa slēptās bailes: būt nevajadzīgam. Viņš baidās aizmirst savas profesionālās zināšanas un iemaņas, jo domā, ka tas ir vienīgais, kas liek viņam būt vajadzīgam cilvēkiem. Šīs bailes par nevajadzību pastiprina viņa tikšanās ar māti, kuras personāžs ir nesimpātisks skatītājam un arī pašam profesoram. Var nojaust, ka māte (Naima Wifstrand) profesora dzīvē bija tas cilvēks, kas vienlaicīgi viņu ierobežoja un virzīja sev vēlamā virzienā. Tieši māte bija tā, kas deva Isākam uzstādījumu dzīvei būt ieturētam un vēsam pat ar vistuvākajiem cilvēkiem.
MARIANNE: I thought: That's his mother. An old woman, cold as ice, more forbidding than death. And this is her son, and there are light-years between them.
Ar vistuvākajiem cilvēkiem (māte, dēls, vedekla, sieva) profesoram ir vēsas attiecības. Daudz siltākas un atklātākas jūtas profesoram ir ar nejaušiem un formāliem cilvēkiem - jauniešiem līdzbraucējiem un mājkalpotāju Agdu (Jullan Kindahl).
Filmas beigās notiek ceremonija. Vizuālais šīs ainas uzstādījums atgādina bēru ceremoniju baznīcā. Var saskatīt paralēli ar filmas sākumu, kur profesors redzēja sevi zārkā. Ceremonija nav pēdējā filmas aina. Pēc tam notiek profesora saruna ar viņa mājkalpotāju Agdu, kurā viņa saka Isākam, ka viņš kļuva kaut kāds cits. Profesors ir apglabājis kaut kādu savu nomācošo būtību, kas neļāva viņam atbrīvoties. Atbrīvoties, apglabāt šo būtību, kļuva iespējams tikai pārdzīvojot šo ceļojumu, jeb pašpsihoterapiju Šo pārdzimšanas sajūtu pastiprina arī profesora saruna ar dēlu (Gunnar Björnstrand), kur var nojaust, ka profesors raugās uz viņu kā sev tuvu cilvēku un vairs negrib, lai viņš atdotu parādu.
Filmā „Zemeņu lauks” nepārprotami ir parādīta profesora Isāka Borga psihoanalīze, kuras rezultātā viņš atbrīvojas no kompleksu nastas, kas nomāca viņu dzīves garumā. Filma nebeidzas ar profesora nāvi, kaut gan paralēles ar bērēm ir nepārprotamas. Filma beidzas ar atbrīvošanos no profesora psiholoģiskās nastas.
Neskatoties uz to, ka kino „Zemeņu lauks” ir viens no pirmajiem režisora darbiem, tā tiek uzskatīta par vienu no labākajām viņa filmām. Šajā filmā viņš sāka izmantot paņēmienus, kas vēlāk kļuva par viņa mākslas raksturīgajām pazīmēm. Īpaši ir jāatzīmē retrospektīvas paņēmiens, kad galvenais varonis skatās uz savu filmu no malas.
Parasti ar terminu „retrospektīva” apzīmē viena mākslinieka darbu izstāde, kas tika radīti dažādos viņa dzīves periodos. Kinematogrāfijā ar šo vārdu apzīmē viena žanra filmu izlasi, viena režisora filmu izlasi, kā arī sižeta pavērsienu, kad notikumi tagadnē mijas ar galvenā varoņa vizualizētajām pagātnes atmiņām. Vēl viens termins, kas apzīmē varoņu pagātnes atmiņas ir „flešbeks” - (angļu: flash - spuldze; back - atpakaļ). Lai izcelt šos pagātnes notikumus, kinematogrāfijā tie bieži vien tiek vizualizēti citādāk, nekā galvenā sižetiskā līnija. Flešbeka ainas var būt citā vizuālā gammā, tos var izcelt noteikta mūzika. Kā pretējs paņēmiens flešbekam ir „flešforvards” (angļu: flash - spuldze; forward - priekšā) - kad tiek parādīti notikumi, kas apsteidz notikumus tagadnes sižetiskajai līnijai. Arī klasiskā psihoterapija ir tieša „flešbeku” analīze un pārvarēšana.
Filmā „Zemeņu lauks” vairākas reizes tiek demonstrēti pulksteņi bez bultām, kas rada apstājušās vai pazudušā laika alegoriju..
Filmā nav hronoloģiskā laika uzskaitījuma, kaut gan pirmais sapnis, ko redz galvenais varonis, rādās viņam naktī uz 1. jūniju un viņš pamostas tieši trijos naktī, par ko liecina pulksteņa sitieni. Šis pulkstenis filmā parādījās vēl dažas reizes un rādījums uz tā bija atbilstošs hronoloģiskajiem sižeta notikumiem.
Bergmana kinodarbiem raksturīgs ir meklēt atbildes uz jautājumiem: kas ir vientulības iemesli, kāpēc cilvēks ir neaizsargāts pasaulē, kur nav ticības, jēgas un mīlestības. Tie ir galvenie aspekti, kas nosaka personības pašsajūtu un pašnovērtējumu. Šīs ir tās sfēras, kurā psihoterapija ļauj cilvēkam atjaunot harmoniju.
Trīs Bergmana filmas ir saņēmušas Amerikas Kinoakadēmijas balvu - Oskaru, kā labākā filma svešvalodā. 1960. gadā tā tika piešķirta par filmu "Jaunavu avots" („Jungfrukällan”), 1961. gadā - par filmu "Kā spogulī" („Sasom i en spegel”) un 1983. - par filmu "Fanija un Aleksandrs" („Fanny och Alexander”).[5]
Inggadāmars Bergmans ir pirmais režisors, kas 1997. gadā saņēma Kannu kinofestivāla goda Zelta palmas zaru (Palm of the Palms) par mūža ieguldījumu.
Ingmars Bergmans nomira 2007. gada 30. jūlijā 89 gadu vecumā. Viņš apglabāts Fores salas (Baltijas jūra) kapsētā.
Atsauces:
1) Shamdasani S. (2005) “Psychotherapy”: the invention of a word History of the Human Sciences 18 2) http://www.filmsite.org/filmh.html
3) Bienvenue sur Adobe GoLive 4. Institut-lumiere.org. Retrieved on 2013-08-16
4) https://ru.wikipedia.org/wiki/История кинематографа
5) http://www.ingmarbergmanfoundation.com/