Jehovas liecinieki Trešā Reiha laikā
Jehovas liecinieki ir no protestantisma atšķēlusies denominācija, kuru 1874. gadā dibināja Čārlzs Rasels (Charles Taze Russell, 1852-1916) ASV štatā Pensilvānijā. Šīs organizācijas nosaukums ir vairākas reizes mainījies: Bībeles pētnieki, Sargtorņa biedrība. Kopš 1931. gada organizācija saucas Jehovas liecinieki. Pēdējo organizācijas nosaukumu atvasināja no no Bībeles pravieša Jesajas grāmatas citāta: „Jūs esat mani liecinieki - saka Tas Kungs”. Pēc pašu Jehovas liecinieku datiem 2014. gadā pasaulē bija reģistrēti vairāk kā 8 miljoni Jehovas liecinieki. Virknē valstu - lielāko tiesu autoritārās vai totalitārās, - piemēram, Ķīnā, Saūda Arābijā, Irānā, Irākā u.c. - Jehovas liecinieku darbība ir aizliegta.
Jehovas liecinieku parādīšanās Vācijā
Bībeles pētnieku (Jehovas liecinieku nosaukums līdz 1931. gadam) organizācijas darbība Vācijā sākās 1891. gadā, kad Sargtorņa biedrības prezidents Čarlzs Rassels apmeklēja Vāciju un jau 1902. gadā Elberfeldā, Vupertāles (Wuppertal) tuvumā tika atklāts pirmais Bībeles pētnieku ofiss Vācijā. Pirmā Pasaules kara beigās Vācijā jau bija aptuveni 4000 aktīvi organizācijas dalībnieki. Lai piesaistīt jaunus dalībniekus viņi devās misijā uz citām vietām valstī.
Represiju sākums
Jehovas liecinieku vajāšana Vācijā sākās vēl Pirmā Pasaules kara laikā par iemeslu kam bija Jehovas liecinieku ideoloģija, kas aizliedz iesaistīties kara darbībā.
Reiha vadības represiju pret Jehovas lieciniekiem pamatā ir organizācijas ideoloģija, kas neatzīst nekādu valdību un visu, kas ar to ir saistīts: dienestu armijā, valsts amatu zvērestu, valsts svētkus, karoga un himnas godināšanu, vēlēšanas un citu. Visi organizācijas biedri uzskata sevi par vienotas teokrātiskas valsts pilsoņiem, kuras galvaspilsēta atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Netālu no Bruklinas tilta atrodas ēku komplekss, ko sauc „Bethel”. No turienes arī notiek organizācijas vadība, ko veic Valdošā korporācija. Jehovisti uzskata, ka dzīvo vienīgā patiesā teokrātiskā valstī (kvazivalsts). Viņu ideoloģija apgalvo, ka Kristus atrodas uz Zemes kopš 1914. gada, bet reālo varu ir nodevis „Sargtorņa” valdošai korporācijai, kas realizē patieso ticīgo pārvaldi. Pēc būtības Jehovas liecinieki uzskata, ka viņu valdība pārvalda visu Zemi, bet tikai patiesie, izredzētie cilvēki to atzīst. Reāli Jehovas lieciniekiem nav savas valsts, kurā viņi varētu realizēt visus savus likumus un idejas. Avīzes Vācijā rakstīja, ka Bībeles pētnieku finansē ebreji vai masoni, kuru mērķis ir boļševiku revolūcijas organizēšana.
Trešā Reiha pastāvēšanas laikā Jehovas liecinieki nepārtraukti tika pakļauti represijām. Nacistiskajā Vācijā apmēram 6200 Jehovas liecinieki tika nosūtīti uz cietumu, bet apmēram 8300 uz koncentrācijas nometni. Dažādi dati liecina, ka laika posmā no 1933. līdz 1945. gadam par nacisma upuriem kļuva 6-10 tūkstoši Jehovasliecinieki.
Ā. Hitlera nākšana pie varas un organizācijas aizliegšana
1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers tika ievēlēts Vācijas reihskanclera amatā. Jau pirmajos A. Hitlera valdīšanas gados daudzi Jehovas liecinieki tika atlaisti no darba, jo viņi atteicās no nacistiskā sveiciena, atteicās piedalīties vēlēšanās, neiesaistījās valstiskās organizācijās, piemēram, Vācijas darba frontē (Deutsche Arbeitsfront). Šo aizliegumu pamatoja ar lēmumu, kurš tika pieņemts 1933. gada 28. februārī par tautas un valsts aizsardzību, kurš pēc būtības ierobežoja vārda un pulcēšanās brīvības.
1933. gada 9. jūnijā Berlīnē notika tikšanās, kurā piedalījās heihminsteres, gestapo, evanģēliskās un katoļu baznīcu pārstāvji. Sapulces mērķis bija kopīgas stratēģijas izstrādāšana, lai varētu darboties pret Jehovas lieciniekiem. Jau pēc divām nedēļām Prūsijā tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība.
1933. gada Berlīnes kongress. Vēstule Hitleram
1933. gada 25. jūnijā Berlīnē notika Jehovas liecinieku kongress, kurā pulcējās aktīvisti no visas Vācijas. Sargtorņa vadība nolēma organizēt akciju, kuras galvenais mērķis būtu parādīt Hitleram un nacistiskiem vadoņiem, ka Jehovas liecinieki ir miermīlīga organizācija, kas nekādā veidā nekaitēs nācijai. Kongresā tika apstiprināta rezolūcija „Faktu deklarācija”(Wilmersdorfer Erklärung). Pēc kongresa tika izplatītas apmēram 2.1 miljoni deklarācijas kopiju. Deklarācija saturēja sekojošu informāciju:
1) Biedrība „Sargtornis” ir finansiāli neatkarīga no ebrejiem-komersantiem un anglo-amerikāņu impērijas, kas savu kapitālu izmanto, lai ekspluatētu ļaudis daudzās valstīs.
2) Biedrība „Sargtornis” grāmatas un publikācijas neapdraud vācu tautu un valsti. Šo publikāciju oriģinālvaloda ir angļu un tulkošanas rezultātā var rasties sajūta, ka teksti ir pārāk stingri.
3) Biedrība „Sargtornis” nav nekāda sakara ar politiku. Vienīgais mērķis ir Dieva Jehovas mācības pētīšana. Biedrības „Sargtornis” mērķis nav finansiālā labuma gūšana vai jaunu biedru piesaistīšana.
4) Biedrība „Sargtornis” atbalsta un akcentē tos pašus augstos ideālus, kurus sludina Reiha vadība.
5) Biedrība „Sargtornis” uzrunā valsts vadītāju kā taisnības garantu un cer, ka pastāvošie aizliegumi drīzumā tiks atcelti, kā arī Jehovas lieciniekiem atļaus nebūt partijas biedriem. Bez tā Biedrība „Sargtornis” nosūtīja personīgo vēstuli, kurā bija rakstīts:
„Kongresa dalībnieki secināja, ka vācu Bībeles pētnieki cīnās par augstiem ideāliem kurus pauž arī nacistiskā Vācijas valdība attiecībā uz cilvēku un Dievu...”
„Kongresa laikā tika secināts, ka Bībeles pētnieku attieksme pret Vācijas valdību ir brīva no antagonisma, tieši otrādi, tā kā Bībeles pētnieku mērķi ir nepolitiski, bet tikai reliģiski, ir nepieciešams atzīmēt, ka Bībeles pētnieku šodienas mērķi ir absolūti saskanīgi ar Vācu impērijas valdības mērķiem...”
„Bruklinas Watch Tower biedrības prezidijs pagātnē un tagad lielākā mērā ir proģermāniski noskaņots. Šī iemesla dēļ 1918. gadā biedrības prezidents un septiņi valdības biedri Amerikā tika sodīti ar 80 ieslodzījuma gadiem, jo biedrības prezidents atteicās biedrības žurnālos publicēt propagandas materiālus, kas ir vērsti pret Vāciju. Šie divi žurnāli: Watch Tower un Bible Student bija vienīgie žurnāli, kas atteicās piedalīties kara propagandā pret Vāciju un tāpēc kara laikā tika aizliegti un tika vajāti Amerikā...”
„Mēs pieprasām brīvību visām valstī esošām ticībām, jo tās nepārkāpj ģermāņu rases tradīcijas un morāli. Pati partija ieņem pozitīvās kristietības pozīciju, bet nesaista sevi ar vienu konkrētu baznīcu.Tā cīnās pret ebreju maternitātes garu ārpusē un valstī un uzskata, ka tikai tādā veidā ir iespējama vācu tautas atdzimšana ...”
Vēstuli parakstīja Pauls Balcereits (Paul Balzereit) - Vācijas Bībeles pētnieku līderis. To nosūtīja Hitleram kopā ar „Faktu deklarāciju” 1933. gada 26. jūnijā, nākamajā dienā pēc kongresa Vilmersdorfā. Bet jau 1935. gadā Balcereits tika izslēgts no organizācijas un tika kritizēts no jaunās valdības puses par sadarbību ar nacistisko valsti. Nekādas oficiālas atbildes uz vēstuli nebija, jo nacistiem nebija vajadzīga maza, margināla sekta ar valdību ienaidnieku valstī.
Par šo vēstuli Hitleram joprojām turpinās strīdi, jo Jehovas liecinieki deklarē neitralitātes pozīciju politiskos jautājumos.
Jehovas liecinieku darbība aizlieguma laikā
Neskatoties uz organizācijas aizliegumu daudzi biedri turpināja savu misiju. 1934. gada 7. oktobrī katra Jehovas liecinieku sapulce nosūtīja Hitleram telegrammu, ar vārdiem, ka Reiha likumi ir pretrunā ar Dieva likumiem un Jehovas liecinieki sekos Dieva likumiem, jo Bībelē ir rakstīts, ka tie ir svarīgāki, kā cilvēku likumi. Hitleram tika nosūtīts arī liels daudzums telegrammu no visas pasaules Jehovas lieciniekiem, kas aicināja pārtraukt represijas pret organizāciju. Tā beidzās pārrunu periods, kam sekoja stingra policijas uzraudzība un daudzskaitlīgie tiesu procesi. Tomēr sākumā advokātiem diezgan veiksmīgi izdevās izmantot likumu par ticības brīvību.
1935. gada 23. janvārī Prūsijas iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu atlaist Jehovas lieciniekus no ierēdņu amatiem, kā arī no ražošanas uzņēmumiem. Tiesneši, policija un Gestapo saņēma speciālus rīkojumus par Jehovas liecinieku bīstamību. Juristu laikrakstos tika publicēti raksti, kādus spriedumus ir jāveic attiecībā uz Jehovas lieciniekiem. 1936. gada 24. jūnijā Gestapo organizēja speciālu zonderkomandu cīņai ar Jehovas lieciniekiem. Jehovas liecinieku māju apgaita kļuva bīstama. Neskatoties uz situāciju, Jehovas liecinieki turpināja savu darbību nelielās mobilās grupās, kuras bija gatavas ātri mainīt savu dislokāciju. Jehovas liecinieku literatūru vairs nebija iespējams izdot Vācijas teritorijā un to nelegāli pārveda pāri robežai un pavairoja. Jehovas liecinieku pulciņi sastāvēja no 5-7 cilvēkiem. Jehovas liecinieki tika atzīti par neuzticamiem, viņus atlaida no darba, atņēma vēlētāju tiesības, noņēma sociālo nodrošinājumu. Jehovas liecinieku kļuva par asociālo grupu, kurai tika atņemts valsts atbalsts. 1935. gada 10. maijā tika arestēts un nosūtīts uz koncentrācijas nometni Zaksenhauzenā izdevniecības īpašnieks Pauls Balceraits (Paul Balzereit). Izdevniecība publicēja žurnālu „Zelta laikmets” (mūsdienās žurnāls „Mostaties!”). Ar šo notikumu aizsākās Jehovas liecinieku arestu virkne Vācijā. Daudzo arestu rezultātā radās paradoksāla situācija Jehovas liecinieku hierarhijas struktūrā, jo vadošos amatus sāka ieņemt sievietes.
Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku organizācijas valdība, Direktoru padome, kas atradās drošībā Amerikā, deva rīkojumus turpināt māju apgaitas un literatūras izplatīšanu. Viņiem pārmet, ka tādā veidā viņi sev ieguva mocekļus, atsaucoties uz kuriem, organizācija joprojām gūst „procentus”.
Lai saprast Jehovas liecinieku uzvedību Hitlera vadītā Vācijā, ir jāsaprot organizācijā pieņemtais uzvedības kodekss, kurš ir līdzīgs visām slēgtā tipa organizācijām - sektām. Sektu pētnieks Aleksandrs Dvorkins savā grāmatā „Sektoloģija” raksta, ka
1) Jehovas liecinieks nedrīkst apstrīdēt un apšaubīt norādījumus, kurus viņam deva organizācijas hierarhijā esošie augstākstāvošie vadītāji;
2) Jehovas lieciniekam ir jāpastāsta par biedra grēku grupas vecākajam, citādi viņš paņems sev pastrādāto grēku;
3) nedrīkst apšaubīt Jehovas mācību, jo tam, kurš šaubās nav vietas organizācijā;
4) nedrīkst uzdod jautājumus organizācijai, jo tas, kurš netic organizācijai, netic Jehovam;
5) jāatceras, ka tikai Jehovas liecinieks pārdzīvos Armagedonu, bet tas nedod nevienam glābšanās garantiju;
6) vienmēr jāatbalsta organizācija un ar entuziasmu jāpilda tās uzdevumi;
7) nekad neiejaukties un nesākt par sevi būt pārāk augstās domās;
8) ir jāatceras, ka ārpus organizācijas nav patiesas dzīves;
9) jebkura informācija, kas nāk ārpus organizācijas ir nepatiesa un melīga, tāpēc drīkst izmantot tikai organizācijas informatīvos avotus;
10) ja pieredze neatbilst Jehovas mācībai, ir jāatceras, ka tas ir Sātana kārdinājums un nedrīkst tam padoties.
Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku viena no raksturīgākajām pazīmēm ir fanātiska struktūras likumu paklausība un kritiskās domāšanas nomākšana. Ar to var izskaidrot Jehovas liecinieku organizācijas biedru atteikšanos pārliet asinis situācijās, kad pastāv dzīvības draudi sev un saviem tuviniekiem. Jehovas liecinieki pastāvīgi nēsā līdzi zīmīti, kurā ir rakstīts, ka viņi ir pret asiņu pārliešanu. Par atteikšanos paklausīt iekš organizācijas likumiem, biedri tiek izslēgti no komūnas. Praktiski tas nozīmē pazaudēt tuviniekus un draugus, jo organizācija darbojas tādā veidā, lai cilvēka visi kontakti ārpus organizācijas tiktu minimizēti. Trešā Reiha laikā uzticīgiem organizācijas biedriem praktiski netika dota izvēles brīvība, kas ļautu palikt Jehovas liecinieku komūnā un netikt vajātam no valdības puses.
Nacistiskais režīms vērsās arī pret Jehovas liecinieku bērniem. Skolās bērnus, kuri atteicās sveicināt Hitleru, izsmēja un iekaustīja. Direktori meklēja iemeslus, lai šādus bērnus izslēgt no skolas. Citi bērni izvairījās no mazo Jehovas liecinieku sabiedrības. Ir zināmi gadījumi, kad varas iestādes atņēma bērnus vecākiem un nosūtīja tos uz audžuģimenēm vai bērnunamiem.
Arestu vilnis. Jehovas liecinieki koncentrācijas nometnēs
Pirmās Jehovas liecinieku grupas tika nosūtītas uz koncentrācijas nometnēm jau 1935. gadā. Nometnēs šos apcietinātos atzīmēja ar ziliem apļiem uz apģērba. 1937. gadā Jehovas lieciniekus sāka nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm pēc tā saucamiem aizsargarestiem. No 1938 Jehovas liecinieku un citu reliģiju pārstāvju nometnēs marķēja ar zilo trīsstūri uz apģērba. Pirmskara laikā Jehovas liecinieki bija apmēram 10% no visiem ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Psihologs Ērihs Froms rakstīja, ka Jehovas lieciniekus bieži vien nozīmēja par nometņu administratīvo darbinieku palīgiem vai grupu vecākiem viņu paklausīgā rakstura dēļ.
Pirmskara laikā Jehovas liecinieki par atteikšanos dienēt tika sodīti parasti ar 1-2 gadiem ieslodzījuma. Sākoties Otrajam Pasaules karam par atteikšanos dienēt sāka piespriest nāvessodus. Jehovas liecinieki nokļuva situācijā, kad piekrist dienestam nozīmēja atteikties no savas ticības, bet atteikties dienēt - saņemt nāvessodu. Jāpiebilst ka sievietes Jehovas liecinieku organizācijā nekad neieņem vadošās pozīcijas - līderisms ir iespējams tikai vīriešiem. Vispār attieksme pret sievietēm ir nievājoša, kas varētu būt izskaidrojams ar to, ka organizācijas dibinātājs Rassels sievietes uzskatīja par zemākās kārtas radībām (iespējams, skandalozās šķiršanās dēļ). Bet, kad Vācijā notika Jehovas liecinieku aresti, vadošās pozīcijās organizācijā tika nozīmētas arī sievietes, kas ir sava veida iekš-organizācijas precedents.
1942. gadā Hitlers pieprasīja pilnīgu Bībeles pētnieku iznīcināšanu, bet, neskatoties uz to, attieksme pret Jehovas lieciniekiem koncentrācijas nometnēs mainījās uz labo pusi, jo nometnēs tika ievietoti daudzi ārzemju ieslodzītie, vietējie tika paņemti dienestā un vadība ievēroja Jehovas liecinieku paklausīgo uzvedību un attieksmi pret darbu. Viņus atzina par noderīgiem administrācijai.
Himlera vēstule
SS reihsfīrers Henrijs Himlers pat apdomāja iespēju par Jehovas liecinieku ideoloģijas un ticības ieviešanu okupētajās teritorijās austrumos (Ostlandes reihskomisariāts). Šo ideju Himlers aprakstīja vēstulē SS obergrupenfīreram Kaltenbrunneram (Ernst Kaltenbrunner) 1944. gada21. jūlijā.
Vēstulē Himlers apdomāja Krievijas teritorijas pārvaldīšanas iespējās. Himlers neatbalstīja pareizticības saglabāšanu, jo tādā gadījumā pareizticīgo baznīcas kļūs par nacionālo pretošanās centru. Himlers piedāvāja atbalstīt visa veida sektantiskās kustības, ja vien tām ir miermīlīgs raksturs, it īpaši viņš atzīmēja Jehovas lieciniekus. Savukārt turku tautām Himlers piedāvāja budismu. Tomēr Himlera idejas netika atbalstītas un Jehovas liecinieki palika ieslodzīti līdz pat 1945. gadam kopā ar citiem. Par Jehovas liecinieku represijām nacisma laikā ir daudz pētījumu un ekspozīciju muzejos, piemēram Holokausta muzejā Vašingtonā.
Jehovas liecinieku attieksme pret karu
Jebkurai slēgtai organizācijai ir raksturīga visu dzīves jomu reglamentācija. Interesanta ir Jehovas liecinieku attieksme pret karu. Organizācijas žurnālos var atrast daudz raktu, kas apcer šo procesu un organizācijas oficiālo nostāju pret to. Žurnāls „Sargtornis” krievu izdevums (2015. gada novembris) ir veltīts kara tēmai. Žurnālā ir rakstīts, ka Dieva attieksme pret karu nav mainījusies gadsimtu garumā. Karš ir vienīgais, patiesais veids, kā izbeigt nomākšanu un netaisnību. Bet tikai Dievs var nolemt, kad sākt karu un kurš tajā var piedalīties. Dievs ir pieņēmis lēmumu, ka nākotnē notiks karš, kurā ļaunums tiks apkarots un notiks atriebība par visiem pāridarījumiem. Šo karu vadīs viņa dēls Jēzus Kristus. Tāpēc var secināt, ka Dievs neatbalsta visus mūsdienu karus. Dievs neatbalsta nevienu no karojošām pusēm.
12 gadu laikā (1933.-1945.) tika arestēti apmēram 11300 Jehovas liecinieku Vācijā un citās valstīs. Apmēram 1500 Jehovas liecinieku nomira ieslodzījuma vietās, no kuriem apmēram 250 cilvēki tika sodīti ar nāvessodu par atteikšanos dienēt.
Jehovas liecinieku parādīšanās Vācijā
Bībeles pētnieku (Jehovas liecinieku nosaukums līdz 1931. gadam) organizācijas darbība Vācijā sākās 1891. gadā, kad Sargtorņa biedrības prezidents Čarlzs Rassels apmeklēja Vāciju un jau 1902. gadā Elberfeldā, Vupertāles (Wuppertal) tuvumā tika atklāts pirmais Bībeles pētnieku ofiss Vācijā. Pirmā Pasaules kara beigās Vācijā jau bija aptuveni 4000 aktīvi organizācijas dalībnieki. Lai piesaistīt jaunus dalībniekus viņi devās misijā uz citām vietām valstī.
Represiju sākums
Jehovas liecinieku vajāšana Vācijā sākās vēl Pirmā Pasaules kara laikā par iemeslu kam bija Jehovas liecinieku ideoloģija, kas aizliedz iesaistīties kara darbībā.
Reiha vadības represiju pret Jehovas lieciniekiem pamatā ir organizācijas ideoloģija, kas neatzīst nekādu valdību un visu, kas ar to ir saistīts: dienestu armijā, valsts amatu zvērestu, valsts svētkus, karoga un himnas godināšanu, vēlēšanas un citu. Visi organizācijas biedri uzskata sevi par vienotas teokrātiskas valsts pilsoņiem, kuras galvaspilsēta atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Netālu no Bruklinas tilta atrodas ēku komplekss, ko sauc „Bethel”. No turienes arī notiek organizācijas vadība, ko veic Valdošā korporācija. Jehovisti uzskata, ka dzīvo vienīgā patiesā teokrātiskā valstī (kvazivalsts). Viņu ideoloģija apgalvo, ka Kristus atrodas uz Zemes kopš 1914. gada, bet reālo varu ir nodevis „Sargtorņa” valdošai korporācijai, kas realizē patieso ticīgo pārvaldi. Pēc būtības Jehovas liecinieki uzskata, ka viņu valdība pārvalda visu Zemi, bet tikai patiesie, izredzētie cilvēki to atzīst. Reāli Jehovas lieciniekiem nav savas valsts, kurā viņi varētu realizēt visus savus likumus un idejas. Avīzes Vācijā rakstīja, ka Bībeles pētnieku finansē ebreji vai masoni, kuru mērķis ir boļševiku revolūcijas organizēšana.
Trešā Reiha pastāvēšanas laikā Jehovas liecinieki nepārtraukti tika pakļauti represijām. Nacistiskajā Vācijā apmēram 6200 Jehovas liecinieki tika nosūtīti uz cietumu, bet apmēram 8300 uz koncentrācijas nometni. Dažādi dati liecina, ka laika posmā no 1933. līdz 1945. gadam par nacisma upuriem kļuva 6-10 tūkstoši Jehovasliecinieki.
Ā. Hitlera nākšana pie varas un organizācijas aizliegšana
1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers tika ievēlēts Vācijas reihskanclera amatā. Jau pirmajos A. Hitlera valdīšanas gados daudzi Jehovas liecinieki tika atlaisti no darba, jo viņi atteicās no nacistiskā sveiciena, atteicās piedalīties vēlēšanās, neiesaistījās valstiskās organizācijās, piemēram, Vācijas darba frontē (Deutsche Arbeitsfront). Šo aizliegumu pamatoja ar lēmumu, kurš tika pieņemts 1933. gada 28. februārī par tautas un valsts aizsardzību, kurš pēc būtības ierobežoja vārda un pulcēšanās brīvības.
1933. gada 9. jūnijā Berlīnē notika tikšanās, kurā piedalījās heihminsteres, gestapo, evanģēliskās un katoļu baznīcu pārstāvji. Sapulces mērķis bija kopīgas stratēģijas izstrādāšana, lai varētu darboties pret Jehovas lieciniekiem. Jau pēc divām nedēļām Prūsijā tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība.
1933. gada Berlīnes kongress. Vēstule Hitleram
1933. gada 25. jūnijā Berlīnē notika Jehovas liecinieku kongress, kurā pulcējās aktīvisti no visas Vācijas. Sargtorņa vadība nolēma organizēt akciju, kuras galvenais mērķis būtu parādīt Hitleram un nacistiskiem vadoņiem, ka Jehovas liecinieki ir miermīlīga organizācija, kas nekādā veidā nekaitēs nācijai. Kongresā tika apstiprināta rezolūcija „Faktu deklarācija”(Wilmersdorfer Erklärung). Pēc kongresa tika izplatītas apmēram 2.1 miljoni deklarācijas kopiju. Deklarācija saturēja sekojošu informāciju:
1) Biedrība „Sargtornis” ir finansiāli neatkarīga no ebrejiem-komersantiem un anglo-amerikāņu impērijas, kas savu kapitālu izmanto, lai ekspluatētu ļaudis daudzās valstīs.
2) Biedrība „Sargtornis” grāmatas un publikācijas neapdraud vācu tautu un valsti. Šo publikāciju oriģinālvaloda ir angļu un tulkošanas rezultātā var rasties sajūta, ka teksti ir pārāk stingri.
3) Biedrība „Sargtornis” nav nekāda sakara ar politiku. Vienīgais mērķis ir Dieva Jehovas mācības pētīšana. Biedrības „Sargtornis” mērķis nav finansiālā labuma gūšana vai jaunu biedru piesaistīšana.
4) Biedrība „Sargtornis” atbalsta un akcentē tos pašus augstos ideālus, kurus sludina Reiha vadība.
5) Biedrība „Sargtornis” uzrunā valsts vadītāju kā taisnības garantu un cer, ka pastāvošie aizliegumi drīzumā tiks atcelti, kā arī Jehovas lieciniekiem atļaus nebūt partijas biedriem. Bez tā Biedrība „Sargtornis” nosūtīja personīgo vēstuli, kurā bija rakstīts:
„Kongresa dalībnieki secināja, ka vācu Bībeles pētnieki cīnās par augstiem ideāliem kurus pauž arī nacistiskā Vācijas valdība attiecībā uz cilvēku un Dievu...”
„Kongresa laikā tika secināts, ka Bībeles pētnieku attieksme pret Vācijas valdību ir brīva no antagonisma, tieši otrādi, tā kā Bībeles pētnieku mērķi ir nepolitiski, bet tikai reliģiski, ir nepieciešams atzīmēt, ka Bībeles pētnieku šodienas mērķi ir absolūti saskanīgi ar Vācu impērijas valdības mērķiem...”
„Bruklinas Watch Tower biedrības prezidijs pagātnē un tagad lielākā mērā ir proģermāniski noskaņots. Šī iemesla dēļ 1918. gadā biedrības prezidents un septiņi valdības biedri Amerikā tika sodīti ar 80 ieslodzījuma gadiem, jo biedrības prezidents atteicās biedrības žurnālos publicēt propagandas materiālus, kas ir vērsti pret Vāciju. Šie divi žurnāli: Watch Tower un Bible Student bija vienīgie žurnāli, kas atteicās piedalīties kara propagandā pret Vāciju un tāpēc kara laikā tika aizliegti un tika vajāti Amerikā...”
„Mēs pieprasām brīvību visām valstī esošām ticībām, jo tās nepārkāpj ģermāņu rases tradīcijas un morāli. Pati partija ieņem pozitīvās kristietības pozīciju, bet nesaista sevi ar vienu konkrētu baznīcu.Tā cīnās pret ebreju maternitātes garu ārpusē un valstī un uzskata, ka tikai tādā veidā ir iespējama vācu tautas atdzimšana ...”
Vēstuli parakstīja Pauls Balcereits (Paul Balzereit) - Vācijas Bībeles pētnieku līderis. To nosūtīja Hitleram kopā ar „Faktu deklarāciju” 1933. gada 26. jūnijā, nākamajā dienā pēc kongresa Vilmersdorfā. Bet jau 1935. gadā Balcereits tika izslēgts no organizācijas un tika kritizēts no jaunās valdības puses par sadarbību ar nacistisko valsti. Nekādas oficiālas atbildes uz vēstuli nebija, jo nacistiem nebija vajadzīga maza, margināla sekta ar valdību ienaidnieku valstī.
Par šo vēstuli Hitleram joprojām turpinās strīdi, jo Jehovas liecinieki deklarē neitralitātes pozīciju politiskos jautājumos.
Jehovas liecinieku darbība aizlieguma laikā
Neskatoties uz organizācijas aizliegumu daudzi biedri turpināja savu misiju. 1934. gada 7. oktobrī katra Jehovas liecinieku sapulce nosūtīja Hitleram telegrammu, ar vārdiem, ka Reiha likumi ir pretrunā ar Dieva likumiem un Jehovas liecinieki sekos Dieva likumiem, jo Bībelē ir rakstīts, ka tie ir svarīgāki, kā cilvēku likumi. Hitleram tika nosūtīts arī liels daudzums telegrammu no visas pasaules Jehovas lieciniekiem, kas aicināja pārtraukt represijas pret organizāciju. Tā beidzās pārrunu periods, kam sekoja stingra policijas uzraudzība un daudzskaitlīgie tiesu procesi. Tomēr sākumā advokātiem diezgan veiksmīgi izdevās izmantot likumu par ticības brīvību.
1935. gada 23. janvārī Prūsijas iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu atlaist Jehovas lieciniekus no ierēdņu amatiem, kā arī no ražošanas uzņēmumiem. Tiesneši, policija un Gestapo saņēma speciālus rīkojumus par Jehovas liecinieku bīstamību. Juristu laikrakstos tika publicēti raksti, kādus spriedumus ir jāveic attiecībā uz Jehovas lieciniekiem. 1936. gada 24. jūnijā Gestapo organizēja speciālu zonderkomandu cīņai ar Jehovas lieciniekiem. Jehovas liecinieku māju apgaita kļuva bīstama. Neskatoties uz situāciju, Jehovas liecinieki turpināja savu darbību nelielās mobilās grupās, kuras bija gatavas ātri mainīt savu dislokāciju. Jehovas liecinieku literatūru vairs nebija iespējams izdot Vācijas teritorijā un to nelegāli pārveda pāri robežai un pavairoja. Jehovas liecinieku pulciņi sastāvēja no 5-7 cilvēkiem. Jehovas liecinieki tika atzīti par neuzticamiem, viņus atlaida no darba, atņēma vēlētāju tiesības, noņēma sociālo nodrošinājumu. Jehovas liecinieku kļuva par asociālo grupu, kurai tika atņemts valsts atbalsts. 1935. gada 10. maijā tika arestēts un nosūtīts uz koncentrācijas nometni Zaksenhauzenā izdevniecības īpašnieks Pauls Balceraits (Paul Balzereit). Izdevniecība publicēja žurnālu „Zelta laikmets” (mūsdienās žurnāls „Mostaties!”). Ar šo notikumu aizsākās Jehovas liecinieku arestu virkne Vācijā. Daudzo arestu rezultātā radās paradoksāla situācija Jehovas liecinieku hierarhijas struktūrā, jo vadošos amatus sāka ieņemt sievietes.
Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku organizācijas valdība, Direktoru padome, kas atradās drošībā Amerikā, deva rīkojumus turpināt māju apgaitas un literatūras izplatīšanu. Viņiem pārmet, ka tādā veidā viņi sev ieguva mocekļus, atsaucoties uz kuriem, organizācija joprojām gūst „procentus”.
Lai saprast Jehovas liecinieku uzvedību Hitlera vadītā Vācijā, ir jāsaprot organizācijā pieņemtais uzvedības kodekss, kurš ir līdzīgs visām slēgtā tipa organizācijām - sektām. Sektu pētnieks Aleksandrs Dvorkins savā grāmatā „Sektoloģija” raksta, ka
1) Jehovas liecinieks nedrīkst apstrīdēt un apšaubīt norādījumus, kurus viņam deva organizācijas hierarhijā esošie augstākstāvošie vadītāji;
2) Jehovas lieciniekam ir jāpastāsta par biedra grēku grupas vecākajam, citādi viņš paņems sev pastrādāto grēku;
3) nedrīkst apšaubīt Jehovas mācību, jo tam, kurš šaubās nav vietas organizācijā;
4) nedrīkst uzdod jautājumus organizācijai, jo tas, kurš netic organizācijai, netic Jehovam;
5) jāatceras, ka tikai Jehovas liecinieks pārdzīvos Armagedonu, bet tas nedod nevienam glābšanās garantiju;
6) vienmēr jāatbalsta organizācija un ar entuziasmu jāpilda tās uzdevumi;
7) nekad neiejaukties un nesākt par sevi būt pārāk augstās domās;
8) ir jāatceras, ka ārpus organizācijas nav patiesas dzīves;
9) jebkura informācija, kas nāk ārpus organizācijas ir nepatiesa un melīga, tāpēc drīkst izmantot tikai organizācijas informatīvos avotus;
10) ja pieredze neatbilst Jehovas mācībai, ir jāatceras, ka tas ir Sātana kārdinājums un nedrīkst tam padoties.
Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku viena no raksturīgākajām pazīmēm ir fanātiska struktūras likumu paklausība un kritiskās domāšanas nomākšana. Ar to var izskaidrot Jehovas liecinieku organizācijas biedru atteikšanos pārliet asinis situācijās, kad pastāv dzīvības draudi sev un saviem tuviniekiem. Jehovas liecinieki pastāvīgi nēsā līdzi zīmīti, kurā ir rakstīts, ka viņi ir pret asiņu pārliešanu. Par atteikšanos paklausīt iekš organizācijas likumiem, biedri tiek izslēgti no komūnas. Praktiski tas nozīmē pazaudēt tuviniekus un draugus, jo organizācija darbojas tādā veidā, lai cilvēka visi kontakti ārpus organizācijas tiktu minimizēti. Trešā Reiha laikā uzticīgiem organizācijas biedriem praktiski netika dota izvēles brīvība, kas ļautu palikt Jehovas liecinieku komūnā un netikt vajātam no valdības puses.
Nacistiskais režīms vērsās arī pret Jehovas liecinieku bērniem. Skolās bērnus, kuri atteicās sveicināt Hitleru, izsmēja un iekaustīja. Direktori meklēja iemeslus, lai šādus bērnus izslēgt no skolas. Citi bērni izvairījās no mazo Jehovas liecinieku sabiedrības. Ir zināmi gadījumi, kad varas iestādes atņēma bērnus vecākiem un nosūtīja tos uz audžuģimenēm vai bērnunamiem.
Arestu vilnis. Jehovas liecinieki koncentrācijas nometnēs
Pirmās Jehovas liecinieku grupas tika nosūtītas uz koncentrācijas nometnēm jau 1935. gadā. Nometnēs šos apcietinātos atzīmēja ar ziliem apļiem uz apģērba. 1937. gadā Jehovas lieciniekus sāka nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm pēc tā saucamiem aizsargarestiem. No 1938 Jehovas liecinieku un citu reliģiju pārstāvju nometnēs marķēja ar zilo trīsstūri uz apģērba. Pirmskara laikā Jehovas liecinieki bija apmēram 10% no visiem ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Psihologs Ērihs Froms rakstīja, ka Jehovas lieciniekus bieži vien nozīmēja par nometņu administratīvo darbinieku palīgiem vai grupu vecākiem viņu paklausīgā rakstura dēļ.
Pirmskara laikā Jehovas liecinieki par atteikšanos dienēt tika sodīti parasti ar 1-2 gadiem ieslodzījuma. Sākoties Otrajam Pasaules karam par atteikšanos dienēt sāka piespriest nāvessodus. Jehovas liecinieki nokļuva situācijā, kad piekrist dienestam nozīmēja atteikties no savas ticības, bet atteikties dienēt - saņemt nāvessodu. Jāpiebilst ka sievietes Jehovas liecinieku organizācijā nekad neieņem vadošās pozīcijas - līderisms ir iespējams tikai vīriešiem. Vispār attieksme pret sievietēm ir nievājoša, kas varētu būt izskaidrojams ar to, ka organizācijas dibinātājs Rassels sievietes uzskatīja par zemākās kārtas radībām (iespējams, skandalozās šķiršanās dēļ). Bet, kad Vācijā notika Jehovas liecinieku aresti, vadošās pozīcijās organizācijā tika nozīmētas arī sievietes, kas ir sava veida iekš-organizācijas precedents.
1942. gadā Hitlers pieprasīja pilnīgu Bībeles pētnieku iznīcināšanu, bet, neskatoties uz to, attieksme pret Jehovas lieciniekiem koncentrācijas nometnēs mainījās uz labo pusi, jo nometnēs tika ievietoti daudzi ārzemju ieslodzītie, vietējie tika paņemti dienestā un vadība ievēroja Jehovas liecinieku paklausīgo uzvedību un attieksmi pret darbu. Viņus atzina par noderīgiem administrācijai.
Himlera vēstule
SS reihsfīrers Henrijs Himlers pat apdomāja iespēju par Jehovas liecinieku ideoloģijas un ticības ieviešanu okupētajās teritorijās austrumos (Ostlandes reihskomisariāts). Šo ideju Himlers aprakstīja vēstulē SS obergrupenfīreram Kaltenbrunneram (Ernst Kaltenbrunner) 1944. gada21. jūlijā.
Vēstulē Himlers apdomāja Krievijas teritorijas pārvaldīšanas iespējās. Himlers neatbalstīja pareizticības saglabāšanu, jo tādā gadījumā pareizticīgo baznīcas kļūs par nacionālo pretošanās centru. Himlers piedāvāja atbalstīt visa veida sektantiskās kustības, ja vien tām ir miermīlīgs raksturs, it īpaši viņš atzīmēja Jehovas lieciniekus. Savukārt turku tautām Himlers piedāvāja budismu. Tomēr Himlera idejas netika atbalstītas un Jehovas liecinieki palika ieslodzīti līdz pat 1945. gadam kopā ar citiem. Par Jehovas liecinieku represijām nacisma laikā ir daudz pētījumu un ekspozīciju muzejos, piemēram Holokausta muzejā Vašingtonā.
Jehovas liecinieku attieksme pret karu
Jebkurai slēgtai organizācijai ir raksturīga visu dzīves jomu reglamentācija. Interesanta ir Jehovas liecinieku attieksme pret karu. Organizācijas žurnālos var atrast daudz raktu, kas apcer šo procesu un organizācijas oficiālo nostāju pret to. Žurnāls „Sargtornis” krievu izdevums (2015. gada novembris) ir veltīts kara tēmai. Žurnālā ir rakstīts, ka Dieva attieksme pret karu nav mainījusies gadsimtu garumā. Karš ir vienīgais, patiesais veids, kā izbeigt nomākšanu un netaisnību. Bet tikai Dievs var nolemt, kad sākt karu un kurš tajā var piedalīties. Dievs ir pieņēmis lēmumu, ka nākotnē notiks karš, kurā ļaunums tiks apkarots un notiks atriebība par visiem pāridarījumiem. Šo karu vadīs viņa dēls Jēzus Kristus. Tāpēc var secināt, ka Dievs neatbalsta visus mūsdienu karus. Dievs neatbalsta nevienu no karojošām pusēm.
12 gadu laikā (1933.-1945.) tika arestēti apmēram 11300 Jehovas liecinieku Vācijā un citās valstīs. Apmēram 1500 Jehovas liecinieku nomira ieslodzījuma vietās, no kuriem apmēram 250 cilvēki tika sodīti ar nāvessodu par atteikšanos dienēt.