eseja ar referāta pazīmēm, kas nedod atbildi uz jautājumu: KĀPĒC MĒS NEVARAM BŪT POSTMODERNI?
Cilvēks uzsāk svētdienu ar brokastīm, ēdot dažu dienu vecu, uzsildītu skābu kāpostu zupu un uzdzer alu. Pēc tam viņš dodas uz baznīcu, kur mises laikā čato ar draugu un sarunā satikties vēlāk suši bārā. Mielojot adaptētos japāņu ēdienus jautrā kompānijā, Cilvēkam piedāvā vakarā piedalīties zemapziņas atklāšanas treningā. Naktī Cilvēks redz sapni, kurā viņš dzīvo mežā, vienatnē. No rīta cilvēks nepaspēj pabrokastot mājās, jo kavē uz darbu prestižā ofisā.
Mūsdienu sabiedrības analīze ir grūts, bet vienlaicīgi interesants uzdevums, jo dzīve attīstās postmodernisma ietekmē. Varētu pieņemt, ka postmodernisma laiks ir augstākais cilvēces attīstības periods, jo pirms tā bija tradicionālā sabiedrība (premodernisms), mūsdienīga sabiedrība (modernisms), pārākā sabiedrība (postmodernisms). Katrā no minētajiem periodiem atšķirīgi definējamas ir dažādas dzīves sfēras: telpa, dzimums, reliģija. Atšķirīga ir mīta un loģikas nozīme dažādos laikos.
Postmodernisms netic apjomam - nedz laika, nedz sociālajam; to neinteresē pagātne un nākotne. Postmodernisms uzsver un izceļ mirkli un to, kas atrodas tuvu. Lužina[1] traģiskajām pretrunām, kurš savu dzīvi uztver kā sarežģītu šaha partiju, postmodernismā vienkārši nav vietas.
Jēdzienu „postmodernisms” mūsdienās lieto ļoti daudz un ļoti bieži. Varētu pat sākt ticēt, ka ir cilvēki, kas saprot, kas tas īsti ir? Tomēr šis jēdziens lielākajai daļai cilvēku nav saprotams. Postmodernisma definēšanas un noteikšanas un interpretācijas galvenā problēma nav tā, ka postmodernisms ietver procesus, kas notiek visās kultūras sfērās 20. gs. beigās: mākslā, filozofijā, zinātnē, politikā. Galvenā problēma ir tā, ka nav saprotama postmodernisma būtība,- nevar definitīvi noteikt, kas ir postmodernisma stūrakmens. Atzīties savā neziņā ir apkaunojoši, jo šo vārdu pārāk bieži mēs dzirdam televīzijā, radio un tāpēc rodas ilūzija, ka eksistē cilvēki, kuri skaidri zina, kas ir postmodernisms. Man ir aizdomas, ka, ja pajautāt cilvēkam, kurš tik pārliecināti lieto šo terminu savās uzstāšanas reizēs, kas ir postmodernisms, viņš piešķirs tam viņa personīgo jēgu uz interpretēs postmodernismu viņam izdevīgā dimensijā. Tāpēc radās paradoksāla situācija, kad „aiz postmodernisma aizslēja var veidot teātra uzvedumus, rakstīt dzejoļus, vārīt skābu kāpostu zupu, nēsāt ekstravagantus kostīmus, mīlēt un strīdēties, bet arī uzskatīt sevi par jebkura pasaules rakstnieka piekritēju”[2]
Postmodernisms apvieno divus pretrunīgus procesus - nenoturama globalizācija un bezgalīga fragmentācija. Iespējams postmodernisma Cilvēks arī apzinās, ka aiz loga notiek globāla katastrofa, bet viņš ir pārāk iestrēdzis savā mazā dzīvē un, risinot momenta problēmas datorā, nepievērš katastrofai uzmanību. Principā personīgais dators ir Cilvēka galvenais draugs šajā periodā.
Poļu izcelsmes angļu sociologs Zigmunds Baumans (Zygmunt Bauman) raksta: „Nav nekādas pārmantojamās un savstarpēji saistītās dzīves stratēģijas, kura ir dzīves pieredzes rezultāts. No šīs pieredzes rodas tikai viennozīmīgi, pārsvarā negatīvi likumi:
1) Neplāno pārāk ilgus ceļojumus - jo īsāks ceļš, jo vairāk iespēju ir to pabeigt;
2) Nepieķeries kaut kam pārāk stipri,- nedz cilvēkiem, nedz vietai, nedz darbam,- nevar zināt, cik ilgi tas viss pastāvēs tavā dzīvē un būs tavas uzmanības vērti;
3) Nepalaid izdevību priecāties. Tu nevari zināt, kāds tu būsi pēc tam un vai tev tas vēl sagādās prieku rīt.”[3]
Postmodernisms ir kļuvis par modes lietu: moderni ir būt tā piekritējiem, kā arī kritizēt to. Gan viens, gan otrs atvieglo neziņas nastu par postmodernisma būtību. Manuprāt pareizi ir lietot sekojošu vārdu savienojumu: postmodernisma fenomens, jo vārds „fenomens” ietver sevi šo neziņas, neizpratnes nastu.
Varu saprast un pieņemt skaidrojumu par postmodernismu, ka tas ir pasaules uzskats, kas izsaka galvenās cilvēces tendences, orientierus un uzskatus, kad tā ir sasniegusi noteiktu attīstības līmeni. Bet šis skaidrojums tikpat labi der jebkuram citam kultūras periodam, jo laika vienojošo, kas ietekmē jebkādu intelektuālo darbību, var saukt arī par „laika garu”, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam, vai nē. Ar šo vārdu var definēt efimērā izpratni noteiktā laika periodā.
Terminus „postmoderns” un „postmodernitāte” veido piedēklis „post”. Pēc līdzīga algoritma tika veidoti vēl vairāki termini: „poststrukturālisms”, „postpozitīvisms”, „postindustriālisms”, „postkomunisms” un citi. Visi šie termini norāda tikai uz to, ka jaunas periods seko aiz iepriekšējā. Pašdefinīcijas nevienam no šī termina nav, jo tie pa tiešo nenorāda uz savu būtību, tikai saista sevi ar iepriekšējo periodu. Šī saistība balstās uz iepriekšējā īpatnējo noliegumu, kas nevis pilnīgi atsakās no iepriekšējām vērtībām, bet ierobežo tās noteiktās simboliskās formās, ierobežo tās nozīmes.
Ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu literatūras teorētiķis Ihabs Hasans[4] (Ihab Hassan) piedāvā izprast postmodernitāti pretstatot to modernitātei. Savā tabulā[5] viņš pretstata postmodernismu modernismam, tādā veidā mēģinot iezīmēt galvenās asis uz kurām balstās tik grūti aptveramā postmodernitātes struktūra.
Modernisms - paranoja
Postmodernisms -šizofrēnija
Hasana tabulā es izcēlu pretstatītās slimības (paranoja un šizofrēnija), lai labāk izprast postmodernitātes laika Cilvēku. Enciklopēdijā rakstīts: „Smagākos gadījumos šizofrēnija sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie defekta stāvokļa - atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas noslēgtība, intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas, abstraktas, neproduktīvas.”[6]
Savukārt paranojas murgi ir sistematizēti, ikdienišķa satura. „Visbiežāk rodas nepamatota, slimīga pārliecība par it kā esošu slimību, greizsirdības, izgudrošanas, kaitēšanas murgi. Saslimušais, kam ir izgudrošanas murgi, piemēram, ir pārliecināts, ka izdarījis svarīgu atklājumu, radījis jaunas konstrukcijas aparātus vai atradis neparastas ārstēšanas metodes, oriģinālas teorijas.”[7]
Manuprāt, šis ir ļoti izdevīgs pretstatīšanas piemērs. Gan viena, gan otra slimība ir ārstējama, bet ne vienmēr izārstējama.
Postmodernisma hiperrealitātes lielākā vērtība ir simulācija. Vai kaut kas simulatīvs, var dot nepieciešamo atbalstu Cilvēkam? Viņš seko simulakru norādījumiem un atrod funkcionālo analogu, viņš uzsāk meklēšanu atkal un atrod kopiju. Cilvēks jau sen aizmirsa būtību, bet simulatīvā darbība rada mānīgu tēlu, ka notiek darbība. Pamazām zūd dzīvības jēga, jo arī to var simulēt. Nav iespējams saķert realitātes mirkli. Nav arī tādas vēlēšanās, jo realitātes mirklī var atnākt skaidrība, ka patiesais, īstais Cilvēks esi pavisam viens, bet visi pārējie ir tikai simulācijas.
Postmodernisms ir izdzinis, izdzīvojis Cilvēku. Postmodernismam Cilvēks vispār nav vajadzīgs, tāpēc postmodernisma vientulība ir neizturama. Viņš ir pašpietiekams kā lidojošais cirvis kosmosā.
Postmodernismā ir bīstami iesaukties: „Mirkli, apstājies!”
Vienīgais, kas mierina šo Cilvēku, tas ir laiks. Tas vienmēr ir nomācies. Nekad nespīd Saule. Debesis ir nepielūdzami pelēkas un smidzina smalks lietutiņš. Ir pieņemts žēloties par šādu laiku, bet Cilvēks sev atzīstas, ka viņam tas patīk. Tikai tādā laikā var sajust un izbaudīt nopļautās zāles smaržu. Nekad gaiss nav tik svaigs, kā lietainā laikā.
Cilvēks zina, ka aiz mākoņiem ir Saule.
Izmantoto resursu saraksts
[1] V. Nabokova romāna „Lužina aizsardzība” varonis
[2] Вайнштейн О. Б. Постмодернизм: история или язык? // Постмодернизм и культура: материалы "круглого стола" // Вопросы философии. М., 1993. №3. С. 3 - 7
[3] Бауман Зигмунт „От паломника к туристу”
[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Ihab_Hassan
[5] Ihab Hassan, “Toward a Concept of Postmodernism” (From The Postmodern Turn, 1987)
[6] Medicīnas enciklopēdija: http://www.neslimo.lv/pme/?name=sizofrenija
[7] Medicīnas enciklopēdija http://www.neslimo.lv/pme/?name=paranoja
Mūsdienu sabiedrības analīze ir grūts, bet vienlaicīgi interesants uzdevums, jo dzīve attīstās postmodernisma ietekmē. Varētu pieņemt, ka postmodernisma laiks ir augstākais cilvēces attīstības periods, jo pirms tā bija tradicionālā sabiedrība (premodernisms), mūsdienīga sabiedrība (modernisms), pārākā sabiedrība (postmodernisms). Katrā no minētajiem periodiem atšķirīgi definējamas ir dažādas dzīves sfēras: telpa, dzimums, reliģija. Atšķirīga ir mīta un loģikas nozīme dažādos laikos.
Postmodernisms netic apjomam - nedz laika, nedz sociālajam; to neinteresē pagātne un nākotne. Postmodernisms uzsver un izceļ mirkli un to, kas atrodas tuvu. Lužina[1] traģiskajām pretrunām, kurš savu dzīvi uztver kā sarežģītu šaha partiju, postmodernismā vienkārši nav vietas.
Jēdzienu „postmodernisms” mūsdienās lieto ļoti daudz un ļoti bieži. Varētu pat sākt ticēt, ka ir cilvēki, kas saprot, kas tas īsti ir? Tomēr šis jēdziens lielākajai daļai cilvēku nav saprotams. Postmodernisma definēšanas un noteikšanas un interpretācijas galvenā problēma nav tā, ka postmodernisms ietver procesus, kas notiek visās kultūras sfērās 20. gs. beigās: mākslā, filozofijā, zinātnē, politikā. Galvenā problēma ir tā, ka nav saprotama postmodernisma būtība,- nevar definitīvi noteikt, kas ir postmodernisma stūrakmens. Atzīties savā neziņā ir apkaunojoši, jo šo vārdu pārāk bieži mēs dzirdam televīzijā, radio un tāpēc rodas ilūzija, ka eksistē cilvēki, kuri skaidri zina, kas ir postmodernisms. Man ir aizdomas, ka, ja pajautāt cilvēkam, kurš tik pārliecināti lieto šo terminu savās uzstāšanas reizēs, kas ir postmodernisms, viņš piešķirs tam viņa personīgo jēgu uz interpretēs postmodernismu viņam izdevīgā dimensijā. Tāpēc radās paradoksāla situācija, kad „aiz postmodernisma aizslēja var veidot teātra uzvedumus, rakstīt dzejoļus, vārīt skābu kāpostu zupu, nēsāt ekstravagantus kostīmus, mīlēt un strīdēties, bet arī uzskatīt sevi par jebkura pasaules rakstnieka piekritēju”[2]
Postmodernisms apvieno divus pretrunīgus procesus - nenoturama globalizācija un bezgalīga fragmentācija. Iespējams postmodernisma Cilvēks arī apzinās, ka aiz loga notiek globāla katastrofa, bet viņš ir pārāk iestrēdzis savā mazā dzīvē un, risinot momenta problēmas datorā, nepievērš katastrofai uzmanību. Principā personīgais dators ir Cilvēka galvenais draugs šajā periodā.
Poļu izcelsmes angļu sociologs Zigmunds Baumans (Zygmunt Bauman) raksta: „Nav nekādas pārmantojamās un savstarpēji saistītās dzīves stratēģijas, kura ir dzīves pieredzes rezultāts. No šīs pieredzes rodas tikai viennozīmīgi, pārsvarā negatīvi likumi:
1) Neplāno pārāk ilgus ceļojumus - jo īsāks ceļš, jo vairāk iespēju ir to pabeigt;
2) Nepieķeries kaut kam pārāk stipri,- nedz cilvēkiem, nedz vietai, nedz darbam,- nevar zināt, cik ilgi tas viss pastāvēs tavā dzīvē un būs tavas uzmanības vērti;
3) Nepalaid izdevību priecāties. Tu nevari zināt, kāds tu būsi pēc tam un vai tev tas vēl sagādās prieku rīt.”[3]
Postmodernisms ir kļuvis par modes lietu: moderni ir būt tā piekritējiem, kā arī kritizēt to. Gan viens, gan otrs atvieglo neziņas nastu par postmodernisma būtību. Manuprāt pareizi ir lietot sekojošu vārdu savienojumu: postmodernisma fenomens, jo vārds „fenomens” ietver sevi šo neziņas, neizpratnes nastu.
Varu saprast un pieņemt skaidrojumu par postmodernismu, ka tas ir pasaules uzskats, kas izsaka galvenās cilvēces tendences, orientierus un uzskatus, kad tā ir sasniegusi noteiktu attīstības līmeni. Bet šis skaidrojums tikpat labi der jebkuram citam kultūras periodam, jo laika vienojošo, kas ietekmē jebkādu intelektuālo darbību, var saukt arī par „laika garu”, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam, vai nē. Ar šo vārdu var definēt efimērā izpratni noteiktā laika periodā.
Terminus „postmoderns” un „postmodernitāte” veido piedēklis „post”. Pēc līdzīga algoritma tika veidoti vēl vairāki termini: „poststrukturālisms”, „postpozitīvisms”, „postindustriālisms”, „postkomunisms” un citi. Visi šie termini norāda tikai uz to, ka jaunas periods seko aiz iepriekšējā. Pašdefinīcijas nevienam no šī termina nav, jo tie pa tiešo nenorāda uz savu būtību, tikai saista sevi ar iepriekšējo periodu. Šī saistība balstās uz iepriekšējā īpatnējo noliegumu, kas nevis pilnīgi atsakās no iepriekšējām vērtībām, bet ierobežo tās noteiktās simboliskās formās, ierobežo tās nozīmes.
Ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu literatūras teorētiķis Ihabs Hasans[4] (Ihab Hassan) piedāvā izprast postmodernitāti pretstatot to modernitātei. Savā tabulā[5] viņš pretstata postmodernismu modernismam, tādā veidā mēģinot iezīmēt galvenās asis uz kurām balstās tik grūti aptveramā postmodernitātes struktūra.
Modernisms - paranoja
Postmodernisms -šizofrēnija
Hasana tabulā es izcēlu pretstatītās slimības (paranoja un šizofrēnija), lai labāk izprast postmodernitātes laika Cilvēku. Enciklopēdijā rakstīts: „Smagākos gadījumos šizofrēnija sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie defekta stāvokļa - atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas noslēgtība, intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas, abstraktas, neproduktīvas.”[6]
Savukārt paranojas murgi ir sistematizēti, ikdienišķa satura. „Visbiežāk rodas nepamatota, slimīga pārliecība par it kā esošu slimību, greizsirdības, izgudrošanas, kaitēšanas murgi. Saslimušais, kam ir izgudrošanas murgi, piemēram, ir pārliecināts, ka izdarījis svarīgu atklājumu, radījis jaunas konstrukcijas aparātus vai atradis neparastas ārstēšanas metodes, oriģinālas teorijas.”[7]
Manuprāt, šis ir ļoti izdevīgs pretstatīšanas piemērs. Gan viena, gan otra slimība ir ārstējama, bet ne vienmēr izārstējama.
Postmodernisma hiperrealitātes lielākā vērtība ir simulācija. Vai kaut kas simulatīvs, var dot nepieciešamo atbalstu Cilvēkam? Viņš seko simulakru norādījumiem un atrod funkcionālo analogu, viņš uzsāk meklēšanu atkal un atrod kopiju. Cilvēks jau sen aizmirsa būtību, bet simulatīvā darbība rada mānīgu tēlu, ka notiek darbība. Pamazām zūd dzīvības jēga, jo arī to var simulēt. Nav iespējams saķert realitātes mirkli. Nav arī tādas vēlēšanās, jo realitātes mirklī var atnākt skaidrība, ka patiesais, īstais Cilvēks esi pavisam viens, bet visi pārējie ir tikai simulācijas.
Postmodernisms ir izdzinis, izdzīvojis Cilvēku. Postmodernismam Cilvēks vispār nav vajadzīgs, tāpēc postmodernisma vientulība ir neizturama. Viņš ir pašpietiekams kā lidojošais cirvis kosmosā.
Postmodernismā ir bīstami iesaukties: „Mirkli, apstājies!”
Vienīgais, kas mierina šo Cilvēku, tas ir laiks. Tas vienmēr ir nomācies. Nekad nespīd Saule. Debesis ir nepielūdzami pelēkas un smidzina smalks lietutiņš. Ir pieņemts žēloties par šādu laiku, bet Cilvēks sev atzīstas, ka viņam tas patīk. Tikai tādā laikā var sajust un izbaudīt nopļautās zāles smaržu. Nekad gaiss nav tik svaigs, kā lietainā laikā.
Cilvēks zina, ka aiz mākoņiem ir Saule.
Izmantoto resursu saraksts
[1] V. Nabokova romāna „Lužina aizsardzība” varonis
[2] Вайнштейн О. Б. Постмодернизм: история или язык? // Постмодернизм и культура: материалы "круглого стола" // Вопросы философии. М., 1993. №3. С. 3 - 7
[3] Бауман Зигмунт „От паломника к туристу”
[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Ihab_Hassan
[5] Ihab Hassan, “Toward a Concept of Postmodernism” (From The Postmodern Turn, 1987)
[6] Medicīnas enciklopēdija: http://www.neslimo.lv/pme/?name=sizofrenija
[7] Medicīnas enciklopēdija http://www.neslimo.lv/pme/?name=paranoja