... noskaņas
Es kliedzu! Skali! No visa speeka un balssaites dega aukstajaa gaisā. Mašīnas loga stikls žēli pīkstot rāpās uz augšu kļūdams par caurspīdīgu robežu stapr puteni tur tārā un sastingušo vētru manī. Mana uz sejas kūstošā ziema sajaucas ar asarām. Sāp. Seja. Acis. Rīkle. Es lēnām aizveru muti. Mašīna ar priekšējo stiklu turpina apstādināt sniega spieta uzbrukumus. Es ļauju karstajam gaisam no mašīnas apsildes krāsniņas kā dvielim izdzēst izmisuma pēdas.
- Viss būs kārtībā!
Atskanēja balss.