par visu to kas te taps rakstīts
es esmu apmaldijusies. Jau sen. Un nekādi nemāku atrast izeju. Kā sapnī, kad gribot kliegt, tu saproti ka nasnāk! Reizēm pat muti nesanāk atvērt, kur nu vēl tā no sirds izkliegties, un tevi pārņem tā šausmīgā atklāsme ka tu esi noķerts slazdā. Ka tu neesi nekas cits kā trofeja kāda spēlē, ka tu nevaldi ne tikai pār saviem apstākliem bet pat pār savu ķermeni.... es cīnos ar savu muti un balssaitēm, kamēr manu dusmu iniciatori garšīgi un skaļi smejas par manām šausmām un centieniem kliegt!
Es esmu apmaldijusies. Cilvēki kā dīvaini tēli man vissapkārt dzīvo sevis radītās pasaulēs. Es cenšos komunicēt bet tas ne vienmēr ir iespējams. Mēs taču runājam katrs savā valodā... un ja tu mēģinši to visu skatīties un dzirdēt no malas, tad tu redzēsi vēl vienu jaunu, citu šī paša stāsta versiju... interesanti? Uzjautrinoši? Intrigējoši? Vai tomēr skumiji, traģiski un baisi? Es nezinu. Es esmu apmaldijusies un pat laikam samierinos ar šo stadiju. Nu ko. Ja tu vēlies aizkavēties, tad esi laipni acināts manā versijā par apkārtnotiekošo.... .