Vai valstij jāpārdod savas LMT un Lattelecom daļas?
"Markss pārnesis nepieciešamas kritikas smaguma centru nav kur tam jābūt. Izšķirošam apstāklim bija nevis tas, ka mašina nepieder strādniekam, bet tas, ka darba pircēji, kuriem piederēja mašinas, uzrādīja pieprasījumu monopola tirgus ietvaros.»
Joprojām ir plaši izplatītas ilūzijas sakarā ar to, ka centralizēta regulēšana esot «sociāla»."
Valters Ojkens, «Ekonomiskas politikas pamatprincipi»
«Kas pieder visiem nepieder nevienam vai drizāk dažiem, kas isteno īpašuma tiesības no «visu» varda... kollektivs īpašums padara par iespējāmu butiski augstāku socialas nevienlīdzības limeņi un asākas tās formas salīdzinajumā ar privātu īpašumu.»
Aleksanders Rjustovs
Kāpēc Latvijas valsts visu laiku nodarbojas ar uzņēmējdarbību it kā citu rūpju tai nav? Kāpēc Latvijas pilsoņiem ir jādomā par to kas notiek airBaltic, Lattelekomā, Latvenergo un tā tālāk? Kāpēc Latvijas politika izskatās pēc cīņas par šiem gardajiem kumosiem? Vai Īrijas valsts iegulda naudu kompānijā Ryanair? Vai īri katru dienu lasa un doma par to kas notiek šajā uzņēmumā?
Jebkura uzņēmuma «privātums» ir diezgan nosacīts, jo katram uzņēmumam ir jāmaksā nodokļi, kuri, tāpat kā īpašnieku dividendes, ir peļņas daļa. Bez tam dažus nodokļus valsts saņem pat ja uzņēmumam nav peļņas, piemēram IIN. Un katram uzņēmumam katru gadu ir jāatskaitās par savas darbības rezultātiem. Tad kāda starpība, kam pieder uzņēmuma daļas? Valsts loma šajā gadījumā ir spēles noteikumu izstrāde un to ievērošanas kontrole. Bet kāda jēga, ja tiesnesis futbola laukumā mēģina iesit bumbu vārtos? Un kā spēlēs pārējie, ja tiesnesis vietā lai rūpētos par noteikumu ievērošanu dzenas pēc bumbas? Nepārtraukti norūpējušas politiķu sējas par Citadeli, AirBaltic un t.t. mani pārliecina tikai par to, ka Latvija iestrēgusi padomju pagātnē.
Kaut gan Lattelecom un LMT valsts daļu aizstāvēji apgalvo, ka viņi rūpējoties par šis nozares attīstību, izskanējuši fakti liecina par pretējo. Pēdējos gados valsts izņem visu uzņēmuma pelņu dividendēs vietā lai to investētu uzņēmuma attīstībā. Privāts investors var atteikties no dividendēm, ja investīcijas palielina uzņēmuma vērtību par lielāku summu nekā dividenžu izmērs. Bet valsts ierēdņi nemēdz domāt šādās kategorijās, jo viņus interese tikai nauda, kuru var izmantot šeit un tagad. Telia Sonera arī nav māte Tereza lai investētu naudu uzņēmumā, kuru tas pat nekontrolē. Tāpēc valsts daļu pārdošanas vilcināšana var novest tikai pie šo uzņēmumu degradācijas. Un atšķirībā no mistiskajām «valsts interesēm», «attīstības veicināšanas», «nozares drošības», kuras it ka aizstāv Pimenova, Cileviča un Dombrovska kungi šeit ir runa par faktiem.
Par ”Lattelecom” un LMT pārdošanas pieļaujamību
Latvijas juristu apvienības vēstulē tiek sajaukti divi pilnīgi atšķirīgie jautājumi: Lattelecom un LMT valsts daļu pārdošana un šo uzņēmumu apvienošana. Izejot no vēstules loģikas, valsts daļas nedrīkstot pārdot, jo Lattelecom un LMT apvienošana apdraudot konkurenci telekomunikācijas jomā. Dzelžaina loģika. Bet varbūt tomēr ļausim par šo jautājumu spriest Konkurences Padomei. Pēc Jāņa Bordana apgalvojumiem KP esot pārāk vāja valsts iestāde lai pretoties monopolistu spiedieniem. Bet no vēstules satura iznāk, ka Latvijas valsts ir pat spējīga pārvaldīt uzņēmumus telekomunikācijas nozarē. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts nevar tikt galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, vienlaikus veiksmīgi nodarbojoties ar uzņēmumu pārvaldi, kas nav ietilpst tās pienākumos.
Vēl viens jautājums: kā mainīsies telekomunikācijas tirgus sadalījums pēc valsts daļu pārdošanas un pat to apvienošanas? Atbilde ir «nekā». Var pat apgalvot, ka konkurence uzlabosies ja valsts pārtrauks mēģināt spēlēt šajā laukumā. Publiskās debašu laikā tika noskaidrots, ka vienīgais lēmums, kuru pieņem valsts šajā nozarē ir ikgadēja peļņas izmaksa dividendēs, kas diez vai veicina šis jomas attīstību. Bet valsts lomu Latvijas IT nozares panākumos ir grūti saskatīt. Protams politiķi mēdz piesavināt jebkura panākuma autortiesības, vai atklājot kustību uz Zelta tilta, vai stāstot par Latvijas IT nozares attīstību.
Par risku izvērtēšanu. Tos izvērtē jau no 1998. gada. Un parasti pēc tik ilgas izvērtēšanas Latvijas valsts mēdz pārdot īpašumus drudžainā steigā par sviestmaizi. Jo latviešu vārda «izvērtēšana» sinonīmi ir «muļļāšana» un «gumiju stiepšana».
Kas attiecas uz šausmas stāstiem par uzņēmumu pārdošanu Krievijas oligarhiem, šo problēmu ir viegli atrisināt ar parastu IT uzņēmumu pārdošanas noteikumu izstrādi. Tieši ar to jānodarbojas juristiem.
Un pēdējais jautājums: kāpēc šī vēstule ir tik pavirša un nevīžīga? Vai «čomu būšana» izlutināja Latvijas juristus, vai viņi vienkārši neuzskata par nepieciešamu «līst no adās ārā» Latvijas pilsoņu priekšā?
Joprojām ir plaši izplatītas ilūzijas sakarā ar to, ka centralizēta regulēšana esot «sociāla»."
Valters Ojkens, «Ekonomiskas politikas pamatprincipi»
«Kas pieder visiem nepieder nevienam vai drizāk dažiem, kas isteno īpašuma tiesības no «visu» varda... kollektivs īpašums padara par iespējāmu butiski augstāku socialas nevienlīdzības limeņi un asākas tās formas salīdzinajumā ar privātu īpašumu.»
Aleksanders Rjustovs
Kāpēc Latvijas valsts visu laiku nodarbojas ar uzņēmējdarbību it kā citu rūpju tai nav? Kāpēc Latvijas pilsoņiem ir jādomā par to kas notiek airBaltic, Lattelekomā, Latvenergo un tā tālāk? Kāpēc Latvijas politika izskatās pēc cīņas par šiem gardajiem kumosiem? Vai Īrijas valsts iegulda naudu kompānijā Ryanair? Vai īri katru dienu lasa un doma par to kas notiek šajā uzņēmumā?
Jebkura uzņēmuma «privātums» ir diezgan nosacīts, jo katram uzņēmumam ir jāmaksā nodokļi, kuri, tāpat kā īpašnieku dividendes, ir peļņas daļa. Bez tam dažus nodokļus valsts saņem pat ja uzņēmumam nav peļņas, piemēram IIN. Un katram uzņēmumam katru gadu ir jāatskaitās par savas darbības rezultātiem. Tad kāda starpība, kam pieder uzņēmuma daļas? Valsts loma šajā gadījumā ir spēles noteikumu izstrāde un to ievērošanas kontrole. Bet kāda jēga, ja tiesnesis futbola laukumā mēģina iesit bumbu vārtos? Un kā spēlēs pārējie, ja tiesnesis vietā lai rūpētos par noteikumu ievērošanu dzenas pēc bumbas? Nepārtraukti norūpējušas politiķu sējas par Citadeli, AirBaltic un t.t. mani pārliecina tikai par to, ka Latvija iestrēgusi padomju pagātnē.
Click to viewKaut gan Lattelecom un LMT valsts daļu aizstāvēji apgalvo, ka viņi rūpējoties par šis nozares attīstību, izskanējuši fakti liecina par pretējo. Pēdējos gados valsts izņem visu uzņēmuma pelņu dividendēs vietā lai to investētu uzņēmuma attīstībā. Privāts investors var atteikties no dividendēm, ja investīcijas palielina uzņēmuma vērtību par lielāku summu nekā dividenžu izmērs. Bet valsts ierēdņi nemēdz domāt šādās kategorijās, jo viņus interese tikai nauda, kuru var izmantot šeit un tagad. Telia Sonera arī nav māte Tereza lai investētu naudu uzņēmumā, kuru tas pat nekontrolē. Tāpēc valsts daļu pārdošanas vilcināšana var novest tikai pie šo uzņēmumu degradācijas. Un atšķirībā no mistiskajām «valsts interesēm», «attīstības veicināšanas», «nozares drošības», kuras it ka aizstāv Pimenova, Cileviča un Dombrovska kungi šeit ir runa par faktiem.
Par ”Lattelecom” un LMT pārdošanas pieļaujamību
Latvijas juristu apvienības vēstulē tiek sajaukti divi pilnīgi atšķirīgie jautājumi: Lattelecom un LMT valsts daļu pārdošana un šo uzņēmumu apvienošana. Izejot no vēstules loģikas, valsts daļas nedrīkstot pārdot, jo Lattelecom un LMT apvienošana apdraudot konkurenci telekomunikācijas jomā. Dzelžaina loģika. Bet varbūt tomēr ļausim par šo jautājumu spriest Konkurences Padomei. Pēc Jāņa Bordana apgalvojumiem KP esot pārāk vāja valsts iestāde lai pretoties monopolistu spiedieniem. Bet no vēstules satura iznāk, ka Latvijas valsts ir pat spējīga pārvaldīt uzņēmumus telekomunikācijas nozarē. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts nevar tikt galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, vienlaikus veiksmīgi nodarbojoties ar uzņēmumu pārvaldi, kas nav ietilpst tās pienākumos.
Vēl viens jautājums: kā mainīsies telekomunikācijas tirgus sadalījums pēc valsts daļu pārdošanas un pat to apvienošanas? Atbilde ir «nekā». Var pat apgalvot, ka konkurence uzlabosies ja valsts pārtrauks mēģināt spēlēt šajā laukumā. Publiskās debašu laikā tika noskaidrots, ka vienīgais lēmums, kuru pieņem valsts šajā nozarē ir ikgadēja peļņas izmaksa dividendēs, kas diez vai veicina šis jomas attīstību. Bet valsts lomu Latvijas IT nozares panākumos ir grūti saskatīt. Protams politiķi mēdz piesavināt jebkura panākuma autortiesības, vai atklājot kustību uz Zelta tilta, vai stāstot par Latvijas IT nozares attīstību.
Par risku izvērtēšanu. Tos izvērtē jau no 1998. gada. Un parasti pēc tik ilgas izvērtēšanas Latvijas valsts mēdz pārdot īpašumus drudžainā steigā par sviestmaizi. Jo latviešu vārda «izvērtēšana» sinonīmi ir «muļļāšana» un «gumiju stiepšana».
Kas attiecas uz šausmas stāstiem par uzņēmumu pārdošanu Krievijas oligarhiem, šo problēmu ir viegli atrisināt ar parastu IT uzņēmumu pārdošanas noteikumu izstrādi. Tieši ar to jānodarbojas juristiem.
Un pēdējais jautājums: kāpēc šī vēstule ir tik pavirša un nevīžīga? Vai «čomu būšana» izlutināja Latvijas juristus, vai viņi vienkārši neuzskata par nepieciešamu «līst no adās ārā» Latvijas pilsoņu priekšā?