(no subject)
Pirms pāris stundām bija dīvainais. Tas dīvainais, ja es publicētu kādu savu domu pazīstamu cilvēku lokā, saņemtu jautājumu, vai esmu apkurījusies, jo tas skan tik neloģiski, neloģiski, ne-lo-ģiski bez jelkādas domas apakšā.
Dīvainais, tas ir tad, kad Tu pavadi savu dienu kā jau parastu dienu, iedzer kādu zaļo tēju, sēdi pie datora, dari parastās lietas un TAD pēkšņi... Nenotiek nekas. Itin nemaz. Bet sajūtas pēkšņi apgriežas pilnīgi otrādi, apkārtne šķiet sveša, Tu jūties pamests un svešs arī pats sev. Un tad Tu mēģini saprast, kā Tu jūties, bet tas nav iespējams, jo nav lietu, uz kuru tās tēmēt. Iestājas vēl lielāks apjukums. Tas ir nepatīkami, just nokrītam nelielu tērcīgi pār vaigu, bet pilnīgi nesaprotot, no kurienes tā ir nākusi. Tā šķiet nepazīstama un reakcija pret to ir pilnīgi tāda pati, kāda būtu cilvēkam no malas. Un seko atkal otrā daļa, un atkārtojas pirmā, un visu, visu, visu laiku tas iet uz apli, kamēr Tu atkrīti un jūti tikai vēju svilpojam prātā.
Tālāk varētu sekot liekulīgā daļa. Nav tā, ka man tas nepatiktu. Bet nav arī tā, ka tas diži patiktu. Tomēr tas liek justies nedaudz atšķirīgai. Jā, es pasaku šo smieklīgo rindiņu skaļi, tādēļ, ka es naivi ceru, ka šos slimos suņa murgus neviens nelasa. Lai gan man nebūtu tik daudz iebildumu, ja kāds tos izlasītu, lai varētu pamanīt, kas dažkārt notiek šī ārēji vienmēr priecīgā, bezbēdīgā, supermierīgā un harmoniskā cilvēka sašķiebtajā prātiņā. Tomēr labāk nē.
Es tiešām nezinu. Patiešām, patiešām nezinu.
Nupat uzzināju tikai to, ka es pat ar sevi atrast kompromisus nespēju.
Dīvainais, tas ir tad, kad Tu pavadi savu dienu kā jau parastu dienu, iedzer kādu zaļo tēju, sēdi pie datora, dari parastās lietas un TAD pēkšņi... Nenotiek nekas. Itin nemaz. Bet sajūtas pēkšņi apgriežas pilnīgi otrādi, apkārtne šķiet sveša, Tu jūties pamests un svešs arī pats sev. Un tad Tu mēģini saprast, kā Tu jūties, bet tas nav iespējams, jo nav lietu, uz kuru tās tēmēt. Iestājas vēl lielāks apjukums. Tas ir nepatīkami, just nokrītam nelielu tērcīgi pār vaigu, bet pilnīgi nesaprotot, no kurienes tā ir nākusi. Tā šķiet nepazīstama un reakcija pret to ir pilnīgi tāda pati, kāda būtu cilvēkam no malas. Un seko atkal otrā daļa, un atkārtojas pirmā, un visu, visu, visu laiku tas iet uz apli, kamēr Tu atkrīti un jūti tikai vēju svilpojam prātā.
Tālāk varētu sekot liekulīgā daļa. Nav tā, ka man tas nepatiktu. Bet nav arī tā, ka tas diži patiktu. Tomēr tas liek justies nedaudz atšķirīgai. Jā, es pasaku šo smieklīgo rindiņu skaļi, tādēļ, ka es naivi ceru, ka šos slimos suņa murgus neviens nelasa. Lai gan man nebūtu tik daudz iebildumu, ja kāds tos izlasītu, lai varētu pamanīt, kas dažkārt notiek šī ārēji vienmēr priecīgā, bezbēdīgā, supermierīgā un harmoniskā cilvēka sašķiebtajā prātiņā. Tomēr labāk nē.
Es tiešām nezinu. Patiešām, patiešām nezinu.
Nupat uzzināju tikai to, ka es pat ar sevi atrast kompromisus nespēju.