Uloff na latyšskom
man darbinaa vienīgajai nav boyfriend, pat virtuves Līgai ir. Visi man jauta kāpēc tā, bet es tacju nevaru teikt, ka visi man iebāzj mute pimpi un tad kkur pazūd, tāpēc pateicu, ka vnk man negribas attiecības. "Maaartiņ, Tu mums gan esi zelts"
Stopējot pa Latviju jūtos kā tāds dieviņš, kas staigā pa zemes virsu un skatās, kā cilvēkiem iet. Vakar ar 8 mašīnām Rīga-Viļaka. Septiņi labsirdīgi vīrieši un meitene. Pirmais pacienāja ar burkāniem, pēdējais ar kafiju no termosa. (Es tobrīd tā gribēju kafiju, taču ceļš bij tāls, vakars tuvs un kafijpauzē negribējās aizķerties.) Smiltenes pagriezienā uz Gulbeni ceļmalā ir gatavas gigantiskas meža zemenes. Kāds saimniecisks vīrs pastāstīja par savu uzņēmumu ar 150 darbiniekiem Igaunijas pierobežā un par Ērģemes pili. Vajadzēs aizbraukt. Kāds aizveda līdz Gulbenes ārrobežai, lai ātrāk tieku uz priekšu. Kāds cits brauca no Gulbenes uz Pitalovu iepirkties. Nu piecas dienas tepat svešos ļaudīs. Domāju iet čigānos.
Par kristībām
Kā jau viņdien pieminēju, sestdien biju vienās kristībās Latgalē. Mani konkrēti uz izbrīnu paņēma katoļu mācītājs. Viņš bija sasodīti normāls! (Parasti) Latgale + katoļu mācītājs = gatavā elle. Bet šis bija kkāds unikāls eksemplārs. Ceremonija bija īsa, jauka un brīva (bez tupšanās, celšanās, tupšanās, celšanās, tomēr pāris krusti tika pārmesti), tādēļ tobrīd sāku uztraukties par to, ka, ja jau šis ir tik normāls, tad ko viņš dara katoļu baznīcā?
vakar jājām uz Acones mežu. lai tur nokļūtu ir jāiet pa meža celiņu, tad jāšķērso asfalts (t.i. Augšrūķu iela), jāizbrien cauri pļavai un vēlreiz šķērsojot asfaltu jāieiet mežā. tad nu uz mazā meža celiņa, tieši pirms asfalta, iztraucējām grupņiku. sākumā pirmā jātniece ieraudzīja vnk auto, un pabļāva mums, pārējām, ka priekšā mašīna un jāpiebremzē. tad apkārt sāka skraidīt trīs pliki dibeni - 2 čaļi un meitene. 2 zirgi nebija apmierināti ar šādu skatu un mēģināja raut riņķī un diebt pretējā virzienā. manējais sākumā blenza ar lielām acīm, bet pēc tam izvēlējās pievienoties pārējiem zirgiem. mēs gan tālāku pašdarbību vairs nepieļāvām un pārsmējušās līkas, devāmies tālāk uz priekšu. dibeni bija salekuši mašīnā un aiznesušies ka divi deviņi, bet uz celiņa skumji un vientuļi gulēja divas melnas kurpītes, krūšturis un atplēsta prezervatīvu paciņa. kad pēc kādas stundiņas jājām atpakaļ, kurpītes un krūšturis bija pazudis. tā kā mums ir izveidojies ieradums savām jājamtaciņām dot vārdus, tad šī nu ir izpelnījusies nosaukumu - Auglības taka.
p.s. viena no izjādes dalībniecēm šodien viegli sarkdama atzinās, ka tie plikie dibeni viņai esot sapnī rādījušies.
vakardien pēc kārtējās briesmīgās darbadienas, atskrēju mājās, norāvu kleitu, ielecu biksēs un kedās un aizhujārīju ar dēli pakaļ vakariņām un kūkai. nopirku sev kūciņu, jo esmu pelnījusi. esmu arī palikusi tāda drusku raustīga, droška vecums, bet tiešām sāku nervozēt savā rajōnā. braucu pa ielu un skatos, ka priekšā vesels bars ar melniem jaunajiem cilvēkiem un sajutu spēcīgu vēlmi pāriet ielas otrā pusē, bet saņēmos un braucu tālāk - galu galā vēl bija pavisam gaišs. tuvojoties viņu jautrajai kompānijai, sajutu gaisā spēcīgu zālītes aromātu, ļoti cerēju, ka man nepiesiesies. tā sevišķi jau neko arī nepiesējās, bet runāja tur visu ko un tā vienmēr. kamēr runā, tikmēr jau nekas sevišķs, vai ne, galnais, lai neaiztiek. bet man arī tā runāšana besī ārā. nobraucu knapu puskvartālu un tur atkal kaut kāds onka "you should come chill with us, girl". oh yeah, i totally should, and we'll become bff's, jo man noteikti ir ļoti daudz kopīga ar onkuļiem ap 50. un maziem melniem gangsteriem. kad man ir mazāk stresa, es varu būt draudzīga un viss lieliski, howdy neighbour, bet es kaut kad nesen atskārtu, ka man nav neviena, kas mani varētu aizstāvēt, ja ar mani kaut kas notiktu. koķetā gribēšana pēc stiprā tēviņa, kurš manā vārdā uzdauzītu nepatīkamas sejas ir viens, bet ir tīri cilvēciski mīzīgi apzināties, ka, ja mani ievilktu pagrabā, tad varu cerēt vienīgi uz žēlsirdību vai, nezinu, stokholmas sindrōmu. nekad iepriekš neesmu par sevi raizējusies, nedz vienatnē stopējot, nedz pa naktīm vazājoties apkārt un nevaru saprast, vai tas drebelīgums ir uz vecumu vai viedumu, beidzot sākot apzināties pavisam reālas briesmas, vai arī mēdiju ietekmē briestoša paranoja, jo no vīriešu dzimuma paliek arvien vairāk bail [un diez kā vīrieši par to jūtas, ka uz katru un visiem skatās kā uz potenciālo burlaku. vienā piegājienā izrakti 2 grāvji].
Kāda jēga no svārkiem skapī, ja brīvajā laikā tāpat braucu ar riteni? Vakar saposos, bet tāpat jēdzīgākais, ko bija darīt, novilkt svārkus, uzvilkt šortus un izbraukt ar riteni pa Rīgas salām un paviesoties Akvalandē, kas izskatās pēc Černobiļas playgrounda.
- - -
Stopēšana, labi zinot, ka vakarā būs negaiss, ignorējot windguru laika ziņas - check. Tveicīgā dienā nostāties ceļmalā ar 4xa4 izmēra lapu uzrakstu VALKA, mugursoma pie kājām. Komplektā ceļabiedrs ar T-krekla uzrakstu "sleep.drink.fuck". Šoferis pagadījās tāds, kam mašīna bija ar atvērtu jumta lūku un blakus stūrei līdz pat Valmierai atradās paciņa biezpiens 9%. Saulē.
Ar R. nonākot Valgā, izlakām Puls upeņu sidrus un devāmies brist. Mazmiestā objekti tikpat kā nebija mainījušies, vienīgi pamestajā veikalā nozuduši zilie Soviet svari. Izgāzāmies, kad sekojām zīmei rock club - ienesāmies gandrīz baikeru garāžā. :D
uzsaukums mākslas studentam
tev, dārgais prāts, tev, dedzības skartais, tev, mīlestības pašpietiekamais, uz tevi es saucu! tev, Latvijas Mākslas akadēmijas student, mans dārgais brāli un māsa, mans sirdsprieks un acuraugs, uz tevi es lieku viskvēlākās cerības un ilgas, tev, likteņa skartais, tev, nākotnes gars, uz tevi es saucu un dziedu tev savu pieticīgo slavas dziesmu!
zini jel, ka parasts šīs akadēmijas students neesi tu.
par spīti saviem biedriem un kolēģiem, kas pārsvarā (97% gadījumu) atražo visnožēlojamākās un nīstamākās klišejas par 'Mākslinieku' un viņa bohēmu, tu neesi tāds, varētu pat teikt, tu viņus nedzirdi, tu savā ziloņkaula tornī, ieracies putekļos un izziņas spītā, lēnām par mākslinieku topi!
kamēr tavi biedri savu dzīvessparu, mākslassparu un jēgassparu notriec un par lētu baudu/naudu izšķērdē dzerstoties, narkojoties, ballējoties, politizējoties*, nogrimstot vistu čalās, visnotaļ godam pārstāvot kūti, no kuras tie nāk, tu - mans dārgais draugs, tu viens pats kaut kur sēdi un studē ēnas, pēti meistarus, atdarini viņus, kritizē viņus, tu savā triepienā, plaukstas muskuļos, iemieso meistarīgo un diženo, tu neatlaidīgi strādā, visa tava dzīve ir kļuvusi par ziedojumu uz dižās mākslas aizlaiku altāra, visa tava eksistence, vienotā, sakoncentrētā plūsmā, savāktībā (nevis izsmeltībā un izkaisītībā) tiecas pretim dižgaru, meistaru, anonīmo amatnieku un attēlojuma praviešu panteonam; - lai vai kā vēlāk kategorizēs tevis radīto - politika, komentārs, postmodernismsm, retromodernisms, konceptuālisms, naivisms, blā-isms, tu zini, ka neba nu pats radi, tu zini, ka esi tikai medijs, pazemīgs kalps, kuram dārgais, lēnām iztekošais laiks dzīvē un akadēmijā jāvelta tikai un vienīgi tam, lai caur sevi tu ļautu patiesībai pēc iespējas patiesāk runāt uz pasauli, atklājoties mākslā; lietu un esamības dzīles spoguļtēls, varbūt pat māksla, kas izriet no Nekā, vai manifestē svētumu iestājoties garajā ikonu meistaru ķēdē. kamēr tavi biedri sevi izšķiež publiskos pasākumos, neko neizsakošas, neskaitāmās prezentācijās, "biennālēs", vīna strēbšanās un savu dekadentisko viltus biedru apjūsmošanā, tikmēr tu nodarbojies ar ieelpu pirms radīšanas, tu klusē, skumsti, lauzi rokas, tālu prom no pasaules acīm, pie sevis, ar sevi, un tomēr pāri sev, jo tu esi tikai kalps, jo "te es stāvu un citādāk nevaru." pāri visam, protams, nesatricināma griba, uzdevums, atklāsme, ieguldījums, uzmanība.
lieki teikt, ka tavi bohēmiskie studiju biedri attiecīgi rada visnenozīmīgākos mākslas darbus, kādi vien var būt, tie, protams, atspoguļo viņu pašu tukšību un virspusību, tie ir perverss kičs (kā viņu dzīves), kamēr viņu ikdienība aizrit fanfarās, talanta izniekošanā un 'maizes pelnīšanā' ar savu pusizcepto mākslu, viņi ir kā viendieniši, naktstauriņi, maukas, viņu rīkles ir kā atvērts kaps, tikmēr uz tavām bērēm, mans izcilais draugs, visticamāk atnāks vien pāris cilvēku, tavu kreatūru nezinās neviens, un tikai pēc daudziem gadiem tevi izcels no pagājības pelniem un atzīs par vienu diženajiem, par vienu no ģēnijiem. jo tu, mans uzticamais, tu, Latvijas mākslas cerība, tu neradīji tikai savam laikam, tu radīji mūžībai, un mūžības pieskāriens, kā zināms, prasa zināmu askēzi. disciplīnu. principus. fanātismu. upurēšanos. torni un obelisku.
tev es dziedu šos pieticīgos un neveiklos vārdus, tev, nākošais Latvijas Mākslas akadēmijas meistar, un dziļā pazemībā un priekšlaicīgā pateicībā noliecu savu galvu.
kādu laiku atpakaļ novakarē skrēju pa vienu no nacionālās galvaspilsētas piepilsētu mierīgajām ielām, taču te pilsonisko dīkumu pārtrauca kāds melns džips, kurš pašāvās man garām, piebrauca pie man priekšā uz ietves stāvošās ģimenes, džipa vadītājs acīmredzot atvēris logu kaut ko steidzīgi pastāstīja ģimenei, un tad es ievēroju, kā ģimenes tēva seju pārņem piepešs apmulsums, neziņa un visbeidzot - izbīlis, it kā visa seja un būtne paustu: ko mēs tagad darīsim? nelāgo omu atspoguļoja ģimenes šūmēšanās, it īpaši sievas sevišķi uztrauktā seja, kas, vismaz tobrīd, man lika minēt, ka kaut kur netālu uz ielas ir notikusi smaga, laikam svarīga avārija, iespējams, iesaistīdama konkrētās ģimenes radus, jo emocijas bija vairāk nekā dabiskas un spontānas, tieši tas uz mani atstāja neizdzēšamu un ievērojamu iespaidu - ka cilvēki pa īstam, kaut ko uzklausījuši, apstājas savās dienas gaitās ar puspavērtu muti. taču pēc tam, man skrienot garām, džipa šoferis pavicināja roku, es, tipinot uz vietas, pietuvojos džipa logam, un šoferis teica tā: "klausies, dižas dievs Pāns ir miris!"
Es no vectētiņa aizbēgu, un no vecmāmiņas aizbēgu, un no tevis, spalvainā cūka, arī aizbēg...ĀĀĀĀ!!
Karātavu humora izjūta ir kā kājas. Vieniem ir, citiem nav.
Lai gan, būsim godīgi, smēķēšanas ierobežošana publiskās vietās laikam ir bijis efektīvākais attieksmes mainītājs. Ne uzreiz, ne visiem, bet tā pamazām. Re, Briti tagad sāk apsvērt aizliegt pirkt cigaretes visiem, kas dzimuši pēc 2000.gada. Uz visiem laikiem.
cūkas atgriežas politikā!
ja tautai patiešām izrādīsies tik īsa atmiņa, cik (kā var saprast) viņi uzskata, apsveru iespēju šo oficiāli pasludināt par muļķu zemi.
Gribu izdomāt ekvivalentu asprātību emo dzīves gudrībai "nezāģē zaru, uz kura sēdi, vēlāk varbūt gribēsi tajā pakārties", kas izteiktu domu "nekod rokā, kas tev pilina ausu pilienus un ķemmē tavu kažoku".
Vispār es gribu uz darbu, ļoti gribu, bet man bail, esmu jau mazliet atradusi no visas tās huiņas, kaut arī šis slimīblapas mēnesis ir bijis diezgan jautrs, tieši darba sakarā...
Nu redzēs... doks teica, ka ja apnīk, tad pēc kāda laika, lai nāku atkal pēc sl. l
kādu laiku atpakaļ šī žurnāla virtuālo autoru, kurš pēc atgriešanās tēvzemē bija zaudējis kā identitāti, tā arī iemeslu turpiunāt te rakstīt, es nosaucu par scandalo calmo, un, ak, zaļie sienāži, tāds tas arī visu šo laiku ir bijis. tas ir tādā nodarbē ieslīdzis personāžs, kas plēš šķīvjus (mhm, exjz.maria, mhm), tomēr dara to ar flaķenēm, virs misenes, nolaužot pa gabaliņam.
Latvija ir žūpu zeme. Es dzīvoju it kā samērā šikā centra dislokācijā, bet gandrīz ikreiz, kad pieeju pie loga uzsmēķēt, pa trotuāru aiztenterē kāds galīgi pieļurbājies indivīds. Attālinoties no centra, ir vēl spožāk. Pie katra koka kāda jauka kompānija tukšo stundišķo dvuļu vai laiž apkārt minerālūdens pudelīti, kuras svaigais aromāts ir sajūtams puskvartāla attālumā. Ja tu iekāp, piemēram, 15. trolejbusā un atrodi kādu vietiņu, kur iespējams nostāties tā, lai neviens tev nečurātu virsū vai neuzlietu pivi, tad skaties pa logu, kā visur zem pieturu soliņiem kāds guļ vai gājēji smērējas gar sienām.
Lielākoties viņi visi, steberēdami apkārt, izskatās pazuduši, apmaldījušies, tā, it kā kaut ko meklētu, tikai būtu aizmirsuši, ko. Laikam tā arī ir alkoholisma būtība - būt aizmirsušam, ko esi meklējis.
Svinējām Jāņus ar draugiem. Neviens nebija līdzi paņēmis visādus zaķīšus un kaķīšus, tā kā mēs visi šobrīd esam tajā dzīves fāzē, kad attiecību statusu feisbukā nav iespējams norādīt, jo feisbuks pagaidām nepiedāvā tādus variantus kā "it's VERY complicated", "it's FUCKING complicated" vai "in a relationship with several porn sites". Uzspēlējām vampīru badmintonu, ieēdām cepumiņus, saritinājāmies čupiņā uz terases un iegrimām patīkamajā ņirgāšanās vienam par otru procesā, kas vienubrīd aizslīdēja bīstami tuvu nopietnām sarunām.
Viņa teica: "...un izrādās, viņi ir kopā tikai tāpēc, ka viņai slinkums meklēt kādu citu."
"Lielākā daļa attiecību vispār balstās vien uz to, ka "slinkums meklēt kādu citu"," es atbildēju.
...Un lielākoties tā ir absolūta taisnība un ar to arī būtu vajadzējis sākt. "Sveika! Mani sauc tā un tā, neesmu spējīgs būt monogāms, toties pats protu ieslēgt veļasmašīnu." "Ak nē, tas man īsti neder, jo esmu patoloģiski greizsirdīga tirāne. Mani vairāk interesētu kāds gļēvs vīrietis bez pašapziņas, ko es varētu komandēt."
Es ticu, ka mīlestība eksistē, viegla un mierīga, bez varas spēlēm un spēka paņēmieniem. Tikai līdz tai jāizaug, un reti kurš jau tik ilgi dzīvo, vai ne.
Un māte šodien teica tā: "Tagad visi sapratuši, ka otru izmainīt nav iespējams. Manā laikā tā nebija. Visi precējās un domāja: "O, gan jau viņš/a mainīsies." Tagad visi dzīvo vieni."
ā, un kamēr es biju aizņemts ar visādām lietām, ļaudis pielikuši satversmei preambulu?
jāsaka, liela daļa iebildumu pret to man liekas diezgan tizli (piemēram - bet kāda no tās preambulas jēga. jā, davai, paņemsim pa aliņam, palūrēsim game of thrones un tad ierakstīsim tviterī par to, cik muļķīgi darīt lietas, kam nav jēgas), bet pāris tomēr ir diezgan nopietni.
pirmkārt - šeit es pieņemšu iebildumus un labojumus, bet nav bišķi tā, ka to preambulu lielā mērā sāka bīdīt Vladimira Lindermana dēļ? tāda riktīgi cienīga lieta ko darīt, ne. ko, Lindermans kaut kādus parakstus vāc? viss, šitā vairs nevar, mainām valsts pamatdokumentu. kādi mēs drosmīgi un vareni.
tad vēl - patiešām, pilnīgi nopietni, ja tiek minētas kristīgās vērtības, tad jāmin arī klausīšana vāciešiem kā latviešu fundaments un pamats. ko, Annu Brigaderi, ļaudis, palasiet - kalpot vāciešiem ir krietna un godājama lieta. kā man skolā mācīja - uz Brigaderes tēva kapa pieminekļa rakstīts: "viņš strādāja vāciešiem, it kā strādātu dievam". un "latviskā dzīvesziņa". āksti. ā, un darba tikumu arī ierakstījuši.
oi, un kas par apgalvojumu: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu". jū. labi jau ka vēl ne sadodas rokās.
principā viss skaidrs - kad kādreiz eirosu aptrūksies, uzrakstīšu uz lapiņas "man ir daudz naudas", nosaukšu to par preambulu un iešu pirkties.
ā un tur, nu, saulgriežos, bija vācieši, kas bija vai nu vieglāk sajūsmināmie vācieši ever vai arī baidījās, ka latvieši viņiem uzbruks ar nažiem, ja viņi beigs smieties.
Diena pagāja nemanot. Sākās ar to, ka sāka mirgot galda lampa. Bez galda lampas nevar, atstaro klaviatūra. Tāpēc devos pirkt lampiņu. Lampu veikalā pārdeva mēslojumu. Izrādās, bode jau gadus trīs mainījusi savu dislokāciju. Braucu meklēt veikalu. Pusstundas laikā jau vēru vaļā durvis un rādīju pārdevējam mirgojošo gaismas ķermeņi. Jā, šamiem tieši tāds ( 20cm garš, spraužams verķis, 11w un t.t.) bija.
Kaut gan jaunais brīnums ne ar ko neatšķīrās no vecā, lampiņa pagalam atteicās tikt ievietotam stratēģiski svarīgajā vietā. Atradu skrūvgriezi un izjaucu galda lampu... Procedūra aizņēma stundas divas. Vispirms, lampiņa dega, bet procesā biju pazaudējusi, liekas kādu svarīgu skrūvīti, salūza vēl kaut kāda plastmasas detaļa, kurai vajadzēja to lampiņu fiksēt konkrētā pozīcijā, bet tai nebija tāpat jēgas, jo lampiņa dega tikai ļoti dīvainā leņķī, kuram nebija nekāda sakara ar paredzēto. Kad beidzot saskrūvēju lampu, lampiņa atkal neslēdzās. Viss! Aizstiepu to nolāpīto grabažu uz miseni. Aiztriecu no klaviatūras kaķi un atradu zem tās to sasodīto skrūvīti.
Ai, Pofig!
ārste teica, ka mani analīžu rezultāti liek par mani domāt kā par sprādzienbīstamu priekšmetu, savukārt es, pusmiegā vāļājoties pa gultu un nespējot saņemties celties, atcerējos (šķiet, Ingunas Jansones) dzejoļa frāzi "modinātājs ir bumba ar laika degli".
draugi jau tamdēļ arī ir draugi, ka viņi ir draugi, vai ne. atsūtīja man te feisbuķī viena dārgā, ka eu, neō, atkal par tevi ziņās raksta. spiežu linku, a tur kaut kāds šausmu stāsts par nemirstīgajām kiborgžurkām, kas supposedly apsēdušas londōnu un nav noindējamas [supposedly, jo rakstīts tas bija kaut kādos delfos vai ieskrāpēts uz līdzīgas miskastes, es persōnīgi nevienu žurku neesmu redzējusi jau gadu gadiem un londōnā vispār ne reizi, mans dzīves līmenis laikam ievērojami cēlies]. ārkārtīgi jau mīļi:))
Labklājības ministrijas paspārnē tika izlolots dižens projekts jauniēšu nodarbinātībai, kur izpildot kaudzi ar kritērijiem un papīrīšiem uzņēmējs var tikt pie nepilnas slodzes gūsteknīša kas viņam izmaksā 160 EUR mēnesī, aizpildot ne mazāku papīru daudzumu jaunietis var tikt vasaras darba ar algu 320 EUR, kur 1/2 sedz darba devējs, otrus 160 - Labklājības ministrija.
Nav jau tā, ka visiem tos mazos slaistus ar trauslajām rociņām dikti vajadzētu, bet NVA meitenēm ir uzdevums aizpildīt "plānu", nu tad tās tos mazos spaisa pīpētājus burtiski ar varu, kas mijās ar lūgšanos sabāž vietējos uzņēmumos. Kam bruģakmeni stiept, kam ogas svērt, kam kafejnīcā grīdu mazgāt. Neviens par to īsti laimīgs nav, ja nu vienīgi spaisa pīpētājs, kas iemanījies pus dienu nogulēt padsobkā.
Nu lūk, visi viens otru ir izpisušu, papīrīti izdrāzuši, bet jauniešu nodarbinātības plāns izpildīts. Valsts aplaimota, rādītāji zaškaļivaet. Un ko domājies, tagad Valsts Darba Inspekcija liek sastādīt sarakstus ar skolēnu nodarbinātājiem, lai veiktu negaidītās pārbaudes! Vot tas ir pizģic, tos bērnus paņem svētā miera labad, labuma no viņiem nekāda, papīru jūra un vēl VDI kaklā. Gud job!
Urāna bagātināšana mājas apstākļos
Naktī rādījās, kā es ar vienu cibiņu kopā nodarbojāmies ar kodolterorismu. Tas ir, ar kodolterorismu nodarbojos es, viņš norādīja mērķus, ko kodolterorizēt. Šim nolūkam es būvēju ātomreaktoru, vienu no tiem glaunajiem reaktoriem, ko angliski sauc par brīderiem un kas ir spējīgi saražot vairāk kodoldegvielas, nekā viņi patērē (aizraujoši, vai nav tiesa?) Diemžēl tehniskās detaļas neatceros, tas ir, atceros, bet viņas bija pilnīgas muļķības un man šķiet, ka es viņas biju speciāli sagatavojis, lai Jauktu Pēdas. Spriediet paši: mans ķipa "kodolreaktors" sastāvēja no ķipa urāna elektrodiem, kas bija tieši tik spilgi zaļā krāsā, kādā Simpsonos vienmēr zīmē urāna stieņus, un plastmasas vannītēm ar ūdeni, kuŗās viņi bij iegremdēti. Turklāt, kā jau elektrodiem šādās situācijās pienākas, viņi sadalīja ūdeni par skābekli un ūdeņradi un, man ir aizdomas, necik radioaktīvi vis nebija. Kas ir labi, jo nekādas baisās aizsardzības tur arī nebija, visas lietas bija vienkārši saliktas istabā un es viņas ar plikām rokām cilāju, lai izrādītu, kāds es varens kodolterorists.
Tak tomēr acīmredzot kaut kur man bija arī īsts kodolreaktors, turklāt iekārtots jo asprātīgi: viņš bija uzbūvēts tieši tur, kur es gribēju rīkot savu kodolterorisma aktu. Tādā kārtā īpaši nebija jāuztraucas par bioloģisko aizsardzību, jo radioaktīvais piesārņojums nebij vis kāds nelāgs blakusprodukts, bet gan lielā mērā tieši tas, ko es vēlējos sasniegt. Turklāt -- šito prieku -- visādi kodolterorisma apkaŗotāji tik tiešām uzķērās uz mana viltus kodolreaktora un pārsteidzīgi izsecināja, ka es noteikti esmu kaut kāds jefiņš, kas nekā daudz no urāna bagātināšanas vis nejēdz.
Tur vēl bija visādas lietas, bet īsumā tas viss beidzās ar to, ka Versaļas pilij tagad ļoti ilgu laiku nevar tuvoties.
vispār jau dievišķa ekskavatora sadursme ar kasiopejas zvaigznāju un stafordšīras terjeru
neviena no izlasēm nezin,kā spēlēt
Slāj pohaina pa Āģeni un pretī nāk glīti kopti amerikāņu mormoņi? Nahuj nē - parunāsies, kaut ko nobubināsi par Platonu, jā - grāmatiņu arī paņemsi. Viņi, starp citu, teica, ka varu zvanīt, ja vajag jebkādu palīdzību. Jāizmēģina nākamreiz, kad sanāk aizballēties - mož nebūs jāņem taksis.
Kad eju caur mežiņu, uzgriežu skaļāk un pilnā rīklē dziedu līdz divdesmit deviņas palmas. Vārnas šausmās paceļas gaisā, izkārtojas kāsī, bet ātri attopas, ka nav taču zosis, tāpēc izjauc ierindu un nekārtīgā barā dodas pamestās fermas virzienā. No miega pielec arī celtnieks, kuru vakar mazāk reibušie kolēģi pametuši snaužam zem darbarīku treilera, katram gadījumam pārkrustās, taču, pareizi novērtējis, ka tas vēl nav pasaules gals, dodas uz ciema bodi salāpīties. Šodien es neko nedarīšu! Tikai biedēšu cilvēkus, mājlopus un savvaļas radības.
Melnie Ānīši
Ko der zināt par kaķiem (un, kas ļoti noderēs jebkurās attiecībās).
Gudrās grāmatās un rakstos par kaķu uzvedību vienmēr raksta - ja kaķis sāk taisīt pa kaktiem, tas nozīmē, ka:
A) Kaķa kaste ir pārāk pilna
B) Kaķu kaste ir morāli novecojusi un tā ir jāmaina (kaķim tā ir apnikusi un viņš grib jaunu)
C) Kaķim ir veselības problēmas
D) Kaķim ir stress (jūsu kaut kādas rīcības radīts)
Pat iesaka turēt divas(!!!) kaķu kastes. Tas viss ir pilnīgs bulšits.
Neesmu ne vetārsts, ne kaķu pazinējs, bet vienu zinu droši - kaķis .irš pa stūriem ne jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, bet tikai tāpēc, ka tā grib. Viņš to var atļauties. Viņš lieliski zin, ka ne jau viņš ies stresā, ka pie.irsis jums paklāju, gultu, istabas stūri vai piemīzis kurpi. Stresā iesiet jūs, domājot, kāpēc tas kretīns tā izdarījis. Sāksiet to analizēt, mēģinot attaisnot viņa rīcību.
Nevajag meklēt kaut kādus iemeslus un, nedod Dievs, viņu attaisnot. Tas nav nekāds stress (kāds var būt stress subjektam, kurš to vien dara kā ēd, guļ un .irš(ja paveicās, tad kaķu kastē)? NEKĀDS!!! Tas tiek darīts tīri aiz gara laika un tā iemesla dēļ, ka zin, ka to var darīt un nekā par to nebūs. Ko darīt tādā situācijā? Neko. Nekas kaķi neizmainīs. Vai nu pieņemiet, ka viņš tā darīs vai uztaisiet no viņa labus konservus. Nekādā gadījumā neatdodiet citiem. Tā nav problēmas risināšana, bet gan tās nogrūšana citiem.
Bet es nedusmojos uz savu kaķi, kad viņš tā dara. Es satīru un aizmirstu. Protams, katru reizi parādās ķeķerīga doma ie.irst viņa kaķu kastē. Tīri, lai parādītu spēku samērus un to, ka arī es tā varu. Bet es to nedaru. Ļoti elementāra iemesla dēļ - man paљam pēc tam tas būs jātīra.
Un te nu mēs nonākam pie padoma jebkurās attiecībās. Pat, ja jūsu dzīvesbiedrs, priekšnieks, radinieks vai jebkurš cits atļaujas .irst pa kaktiem, ne.iršiet dzīves biedra “kastē”, nepiemīžiet priekšniekam kurpes. Kāpēc? Jo jums pašiem pēc tam tāpat tas viss būs jāsatīra. Nemeklējiet iemeslus, kāpēc tas tā notika un, Dieva dēļ, neattaisnojiet viņus. Jums neizmanīt šos subjektus. Satīriet un aizmirstiet.
Lai vai cik labi mēs būtu, lai vai kā mēs censtos, vienmēr būs kāds, kurš ie.irsīs. Nestresojiet par to. Satīriet un aizmirstiet!
P.S. Un nedomājiet, ka jūsu kaķis ir mega oriģināls, ka iemācījies .irst “ārpus kastes”. Outside the box klucis NAV kreativitātes izpausme.
Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem - dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.
...Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši - red. piezīme).
...Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu.
...Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".
...Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.
...Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi - kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu - viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks - Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."
Un, skat, nešķīstā trīsvienība "geji, vegāni un veloderasti" veikli pārveidojas par daudz politkorektāko "cilvēki ar netradicionālu seksualitāti, dietivitāti un lokomotivitāti". Profit!
ar mani taču nepavisam nav labi. vakar biju aizgājis ciemos iealot. tādas atrakcijas mēdz notikt un tas jau nav nekas diži dīvains, bet... tur bija šunelis. es jau nebūtu es, ja nepakasītu lopu aiz auss. galu galā es tā parasti daru. šunelis neko tikai kādā brīdī tā vakara gaitā, kad ne reizi vien ir pabužināts un paņurcīts, ņēma un nolaizīja man purnu. arī nekas dīvains. suņi tā mēdz darīt. bet... nepagāja ne minūte, kad man deguns ir kā biete, acis asaro tā, ka es neko vairs neredzu (pareizāk sakot caur to slapjumu gaismu no tumsas atšķiru). nu čo za figņa?! pirms dažiem gadiem tak man pašam bija suns un nekādas tādas atrakcijas mans ķermenis neizspēlēja. un vēl šodien man purns aizpampis it kā es cūčiņu būtu atrāvies. un man ko tagad šitā vienmēr būs, kad es suni satikšu vai arī tikai šis te viens tāds īpaši indīgs pagadījies?...
Tas, bļaģ, ir kas?
Tie, kuri mani pazīst, zin, ka arī neviļus uzsitot sev ar āmuru pa pirkstu, visdrīzākais, tikai īgni saviebšos un teikšu "sasodīts". Šoreiz man trūkst vārdu latviešu valodā.
Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) izvērtējot rīcībā esošo informāciju par xxxx
SIA (reģ.Nr. xxxxx), konstatēja, ka
xxxxx SIA reģistrēts VID kā nodokļu maksātājs xxx.2007;
− reģistrētais darbības veids pēc NACE 2 redakcijas klasifikācijas ir: 6910 - Juridiskie pakalpojumi.
Lūdzam izvērtēt, vai minētais darbības veids atbilst reālajai saimnieciskajai
darbībai un sniegt informāciju saskaņā ar likuma „Noziedzīgi iegūtu līdzekļu
legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums” (turpmāk - likums)
prasībām.
Tas, bļaģ, ir kas, nahuj? Tur ko, bļaģ, jobanie piderasi, bļaģ, vispār zaudējuši pēdējās kauna un saprāta paliekas???
Tie veči būs Rozovu vai/un Elterrusu salasījušies.
Bet nopietni, es gribētu būt bijis klāt tai brīdī, kad kaut kāds ofisa planktons pilnā nopietnībā prezentēja ideju, ka Rimi jaunais lielpārdošanas reklāmas sauklis būs "tudiš pīp". Tās lielo biznesa kungu sejas izteiksmes droši vien bija fenomenālas.
Tā vietā, lai realizētu līdz galam un uztūnētu normāli lietojamu hadronu paātrinātāju, turpina raut no dirsas kniepadatas
ir cilvēki , kurus ir vieglāk atlaist nekā citus, it īpashi, ja esi aizstāvējis otros no pirmajiem. Bet tad, izrādās, tie otri ir tādi pashi kretīni kā tie pirmie
Grūti austrumeiropiešiem ar savu Kasandras kompleksu. Bēdīgi, kad prātīgie rietumi liek pirkstu pie deniņiem; vēl bēdīgāk, kad vairs (cerams/necerams) neliks pirkstu pie deniņiem.
U un A ir atgriezušās no Gruzijas. Kad Ceļojumudievs viņas bija aizvedis līdz Poti, kur pēc 2008.gada bombardēšanas vēl nekas īsti nav atjaunots, viņas bija klīdušas, fotografēdamas visādus apdrupušus peminekļus, līdz kāds možs gruzīnu tēvocis gandrīz pārplīsis no smiekliem - kaut kādas ārzemnieces un fotografē Poti, Dieva un cilvēku pamesto nabaga pilsētu. Uzzinājis, ka ārzemnieces ir no Baltijas (sestriiiiiii!!!!), tēvocis viņas steigšus sasēdinājis sava mašīnā, izvadājis pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni, ceļā nenogurdināmi stāstīdams par katru māju, koku un akmeni, pa starpu sazvanījis savus draugus (viens atsaucies un drīz bijis klāt, lai pievienotos tostu saukšanai par godu tautu draudzībai), uzsaucis daiļajām dāmām restorānkuģī saldējumus, kafiju ar ledu un daudz visādu desertu (no hinkaļiem un čačašuli viņas 50 grādu karstumā bija atteikušās), aizvedis līdz autoostai, nopircis viņām biļetes uz nākamo galamērķi un pēcāk atsūtījis īsziņu "vi takie xoroshie zhenshini, budte schastlivi".
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.
man kursā ir vjetnamēzīte Tinh, kura nekad, nekad neslimo, nekad nekavē lekcijas un mācās tikai uz 1. Sūta uz Vjetnamu paralizētam tēvam naudu, ceļas 5 no rīta, lai nodarbotos ar tai dži un neskuj kājas, jo pēc tam ataugšot vēl vairāk. Viņa visu gadu krāja naudu lidmašīnas biļetei (tieši nezinu, bet kaut kur ap 1000 euro) un tagad tā malāzijas lidmašīna un viņa man zvana un raud, jo arī viņai būs jālido pāri Ukrainai.
Un tikai caur tādiem cilvēkiem es patiesi saprotu un izjūtu, kas notiek pasaulē.
NL ziņās nokļuvusi vēl šorīt FB publicēta nelaimīgās Malaizijas lidmašīnas fotogrāfija - uzņemta īsi pirms lidojuma ar parakstu "ja nu gadījumā pazudīs, redz, kā tā izskatījās". Zem fotogrāfijas draugu komentāri - pirmie sākot ar jokiem un laba ceļavēja vēlējumiem, vēlāk neziņa, šoks, asaras un līdzjūtības vēlējumi.
Nu tagad bildētāju padarīs par vainīgo, lai gan par katru lidmašīnu tā joko un kaut kā parasti nenotriec.
par sakostiem zobiem
dīvainā kārtā problēma parādījās trīs dienas pirms norunātā zobārsta termiņa, nevis trīs dienas pēc. viņa grib, lai es naktī guļu ar plastmasas zobu uzliktni, lai atslābinātu apakšžokli. pēc medmāsas paziņojuma, ka mēs tur Latvijā esam mongoloīdi (mūsu dimantu raktuves šoreiz netika pieminētas), man kaut kā šķiet, ka tas uzzobis neko daudz nelīdzēs.
Ziniet, tas ir nožēlojami, vienkārši nožēlojami, cik gauži trūcīga ir latvju vīriešu apgāde ar drēbēm. Ieejiet gandrīz ikvienā apģērbu veikalā (ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem), un jūs tur ieraudzīsit, ka vīriešu apģērbu nodaļa ir tāda maza, mazmazītiņa, kautrīgi iespiesta stūrītī, itin kā atvainojoties, mums, protams, kauns, ka mēs te piedāvājam vīriešu apģērbus, nepievērsiet uzmanību, mēs to tikai tā. Un, saprotams, nav jau tur nekā tajās niecīgajās apģērbu nodaļās. Tā nu staigā mums apkārt jaunieši, kas vēl 30 gadu vecumā uzskata tēkreklus par pieņemamām virsdrēbēm vasarai.
Скопировано с http://egils.dreamwidth.org/1069115.html .
Stopējot pa Latviju jūtos kā tāds dieviņš, kas staigā pa zemes virsu un skatās, kā cilvēkiem iet. Vakar ar 8 mašīnām Rīga-Viļaka. Septiņi labsirdīgi vīrieši un meitene. Pirmais pacienāja ar burkāniem, pēdējais ar kafiju no termosa. (Es tobrīd tā gribēju kafiju, taču ceļš bij tāls, vakars tuvs un kafijpauzē negribējās aizķerties.) Smiltenes pagriezienā uz Gulbeni ceļmalā ir gatavas gigantiskas meža zemenes. Kāds saimniecisks vīrs pastāstīja par savu uzņēmumu ar 150 darbiniekiem Igaunijas pierobežā un par Ērģemes pili. Vajadzēs aizbraukt. Kāds aizveda līdz Gulbenes ārrobežai, lai ātrāk tieku uz priekšu. Kāds cits brauca no Gulbenes uz Pitalovu iepirkties. Nu piecas dienas tepat svešos ļaudīs. Domāju iet čigānos.
Par kristībām
Kā jau viņdien pieminēju, sestdien biju vienās kristībās Latgalē. Mani konkrēti uz izbrīnu paņēma katoļu mācītājs. Viņš bija sasodīti normāls! (Parasti) Latgale + katoļu mācītājs = gatavā elle. Bet šis bija kkāds unikāls eksemplārs. Ceremonija bija īsa, jauka un brīva (bez tupšanās, celšanās, tupšanās, celšanās, tomēr pāris krusti tika pārmesti), tādēļ tobrīd sāku uztraukties par to, ka, ja jau šis ir tik normāls, tad ko viņš dara katoļu baznīcā?
vakar jājām uz Acones mežu. lai tur nokļūtu ir jāiet pa meža celiņu, tad jāšķērso asfalts (t.i. Augšrūķu iela), jāizbrien cauri pļavai un vēlreiz šķērsojot asfaltu jāieiet mežā. tad nu uz mazā meža celiņa, tieši pirms asfalta, iztraucējām grupņiku. sākumā pirmā jātniece ieraudzīja vnk auto, un pabļāva mums, pārējām, ka priekšā mašīna un jāpiebremzē. tad apkārt sāka skraidīt trīs pliki dibeni - 2 čaļi un meitene. 2 zirgi nebija apmierināti ar šādu skatu un mēģināja raut riņķī un diebt pretējā virzienā. manējais sākumā blenza ar lielām acīm, bet pēc tam izvēlējās pievienoties pārējiem zirgiem. mēs gan tālāku pašdarbību vairs nepieļāvām un pārsmējušās līkas, devāmies tālāk uz priekšu. dibeni bija salekuši mašīnā un aiznesušies ka divi deviņi, bet uz celiņa skumji un vientuļi gulēja divas melnas kurpītes, krūšturis un atplēsta prezervatīvu paciņa. kad pēc kādas stundiņas jājām atpakaļ, kurpītes un krūšturis bija pazudis. tā kā mums ir izveidojies ieradums savām jājamtaciņām dot vārdus, tad šī nu ir izpelnījusies nosaukumu - Auglības taka.
p.s. viena no izjādes dalībniecēm šodien viegli sarkdama atzinās, ka tie plikie dibeni viņai esot sapnī rādījušies.
vakardien pēc kārtējās briesmīgās darbadienas, atskrēju mājās, norāvu kleitu, ielecu biksēs un kedās un aizhujārīju ar dēli pakaļ vakariņām un kūkai. nopirku sev kūciņu, jo esmu pelnījusi. esmu arī palikusi tāda drusku raustīga, droška vecums, bet tiešām sāku nervozēt savā rajōnā. braucu pa ielu un skatos, ka priekšā vesels bars ar melniem jaunajiem cilvēkiem un sajutu spēcīgu vēlmi pāriet ielas otrā pusē, bet saņēmos un braucu tālāk - galu galā vēl bija pavisam gaišs. tuvojoties viņu jautrajai kompānijai, sajutu gaisā spēcīgu zālītes aromātu, ļoti cerēju, ka man nepiesiesies. tā sevišķi jau neko arī nepiesējās, bet runāja tur visu ko un tā vienmēr. kamēr runā, tikmēr jau nekas sevišķs, vai ne, galnais, lai neaiztiek. bet man arī tā runāšana besī ārā. nobraucu knapu puskvartālu un tur atkal kaut kāds onka "you should come chill with us, girl". oh yeah, i totally should, and we'll become bff's, jo man noteikti ir ļoti daudz kopīga ar onkuļiem ap 50. un maziem melniem gangsteriem. kad man ir mazāk stresa, es varu būt draudzīga un viss lieliski, howdy neighbour, bet es kaut kad nesen atskārtu, ka man nav neviena, kas mani varētu aizstāvēt, ja ar mani kaut kas notiktu. koķetā gribēšana pēc stiprā tēviņa, kurš manā vārdā uzdauzītu nepatīkamas sejas ir viens, bet ir tīri cilvēciski mīzīgi apzināties, ka, ja mani ievilktu pagrabā, tad varu cerēt vienīgi uz žēlsirdību vai, nezinu, stokholmas sindrōmu. nekad iepriekš neesmu par sevi raizējusies, nedz vienatnē stopējot, nedz pa naktīm vazājoties apkārt un nevaru saprast, vai tas drebelīgums ir uz vecumu vai viedumu, beidzot sākot apzināties pavisam reālas briesmas, vai arī mēdiju ietekmē briestoša paranoja, jo no vīriešu dzimuma paliek arvien vairāk bail [un diez kā vīrieši par to jūtas, ka uz katru un visiem skatās kā uz potenciālo burlaku. vienā piegājienā izrakti 2 grāvji].
Kāda jēga no svārkiem skapī, ja brīvajā laikā tāpat braucu ar riteni? Vakar saposos, bet tāpat jēdzīgākais, ko bija darīt, novilkt svārkus, uzvilkt šortus un izbraukt ar riteni pa Rīgas salām un paviesoties Akvalandē, kas izskatās pēc Černobiļas playgrounda.
- - -
Stopēšana, labi zinot, ka vakarā būs negaiss, ignorējot windguru laika ziņas - check. Tveicīgā dienā nostāties ceļmalā ar 4xa4 izmēra lapu uzrakstu VALKA, mugursoma pie kājām. Komplektā ceļabiedrs ar T-krekla uzrakstu "sleep.drink.fuck". Šoferis pagadījās tāds, kam mašīna bija ar atvērtu jumta lūku un blakus stūrei līdz pat Valmierai atradās paciņa biezpiens 9%. Saulē.
Ar R. nonākot Valgā, izlakām Puls upeņu sidrus un devāmies brist. Mazmiestā objekti tikpat kā nebija mainījušies, vienīgi pamestajā veikalā nozuduši zilie Soviet svari. Izgāzāmies, kad sekojām zīmei rock club - ienesāmies gandrīz baikeru garāžā. :D
uzsaukums mākslas studentam
tev, dārgais prāts, tev, dedzības skartais, tev, mīlestības pašpietiekamais, uz tevi es saucu! tev, Latvijas Mākslas akadēmijas student, mans dārgais brāli un māsa, mans sirdsprieks un acuraugs, uz tevi es lieku viskvēlākās cerības un ilgas, tev, likteņa skartais, tev, nākotnes gars, uz tevi es saucu un dziedu tev savu pieticīgo slavas dziesmu!
zini jel, ka parasts šīs akadēmijas students neesi tu.
par spīti saviem biedriem un kolēģiem, kas pārsvarā (97% gadījumu) atražo visnožēlojamākās un nīstamākās klišejas par 'Mākslinieku' un viņa bohēmu, tu neesi tāds, varētu pat teikt, tu viņus nedzirdi, tu savā ziloņkaula tornī, ieracies putekļos un izziņas spītā, lēnām par mākslinieku topi!
kamēr tavi biedri savu dzīvessparu, mākslassparu un jēgassparu notriec un par lētu baudu/naudu izšķērdē dzerstoties, narkojoties, ballējoties, politizējoties*, nogrimstot vistu čalās, visnotaļ godam pārstāvot kūti, no kuras tie nāk, tu - mans dārgais draugs, tu viens pats kaut kur sēdi un studē ēnas, pēti meistarus, atdarini viņus, kritizē viņus, tu savā triepienā, plaukstas muskuļos, iemieso meistarīgo un diženo, tu neatlaidīgi strādā, visa tava dzīve ir kļuvusi par ziedojumu uz dižās mākslas aizlaiku altāra, visa tava eksistence, vienotā, sakoncentrētā plūsmā, savāktībā (nevis izsmeltībā un izkaisītībā) tiecas pretim dižgaru, meistaru, anonīmo amatnieku un attēlojuma praviešu panteonam; - lai vai kā vēlāk kategorizēs tevis radīto - politika, komentārs, postmodernismsm, retromodernisms, konceptuālisms, naivisms, blā-isms, tu zini, ka neba nu pats radi, tu zini, ka esi tikai medijs, pazemīgs kalps, kuram dārgais, lēnām iztekošais laiks dzīvē un akadēmijā jāvelta tikai un vienīgi tam, lai caur sevi tu ļautu patiesībai pēc iespējas patiesāk runāt uz pasauli, atklājoties mākslā; lietu un esamības dzīles spoguļtēls, varbūt pat māksla, kas izriet no Nekā, vai manifestē svētumu iestājoties garajā ikonu meistaru ķēdē. kamēr tavi biedri sevi izšķiež publiskos pasākumos, neko neizsakošas, neskaitāmās prezentācijās, "biennālēs", vīna strēbšanās un savu dekadentisko viltus biedru apjūsmošanā, tikmēr tu nodarbojies ar ieelpu pirms radīšanas, tu klusē, skumsti, lauzi rokas, tālu prom no pasaules acīm, pie sevis, ar sevi, un tomēr pāri sev, jo tu esi tikai kalps, jo "te es stāvu un citādāk nevaru." pāri visam, protams, nesatricināma griba, uzdevums, atklāsme, ieguldījums, uzmanība.
lieki teikt, ka tavi bohēmiskie studiju biedri attiecīgi rada visnenozīmīgākos mākslas darbus, kādi vien var būt, tie, protams, atspoguļo viņu pašu tukšību un virspusību, tie ir perverss kičs (kā viņu dzīves), kamēr viņu ikdienība aizrit fanfarās, talanta izniekošanā un 'maizes pelnīšanā' ar savu pusizcepto mākslu, viņi ir kā viendieniši, naktstauriņi, maukas, viņu rīkles ir kā atvērts kaps, tikmēr uz tavām bērēm, mans izcilais draugs, visticamāk atnāks vien pāris cilvēku, tavu kreatūru nezinās neviens, un tikai pēc daudziem gadiem tevi izcels no pagājības pelniem un atzīs par vienu diženajiem, par vienu no ģēnijiem. jo tu, mans uzticamais, tu, Latvijas mākslas cerība, tu neradīji tikai savam laikam, tu radīji mūžībai, un mūžības pieskāriens, kā zināms, prasa zināmu askēzi. disciplīnu. principus. fanātismu. upurēšanos. torni un obelisku.
tev es dziedu šos pieticīgos un neveiklos vārdus, tev, nākošais Latvijas Mākslas akadēmijas meistar, un dziļā pazemībā un priekšlaicīgā pateicībā noliecu savu galvu.
kādu laiku atpakaļ novakarē skrēju pa vienu no nacionālās galvaspilsētas piepilsētu mierīgajām ielām, taču te pilsonisko dīkumu pārtrauca kāds melns džips, kurš pašāvās man garām, piebrauca pie man priekšā uz ietves stāvošās ģimenes, džipa vadītājs acīmredzot atvēris logu kaut ko steidzīgi pastāstīja ģimenei, un tad es ievēroju, kā ģimenes tēva seju pārņem piepešs apmulsums, neziņa un visbeidzot - izbīlis, it kā visa seja un būtne paustu: ko mēs tagad darīsim? nelāgo omu atspoguļoja ģimenes šūmēšanās, it īpaši sievas sevišķi uztrauktā seja, kas, vismaz tobrīd, man lika minēt, ka kaut kur netālu uz ielas ir notikusi smaga, laikam svarīga avārija, iespējams, iesaistīdama konkrētās ģimenes radus, jo emocijas bija vairāk nekā dabiskas un spontānas, tieši tas uz mani atstāja neizdzēšamu un ievērojamu iespaidu - ka cilvēki pa īstam, kaut ko uzklausījuši, apstājas savās dienas gaitās ar puspavērtu muti. taču pēc tam, man skrienot garām, džipa šoferis pavicināja roku, es, tipinot uz vietas, pietuvojos džipa logam, un šoferis teica tā: "klausies, dižas dievs Pāns ir miris!"
Es no vectētiņa aizbēgu, un no vecmāmiņas aizbēgu, un no tevis, spalvainā cūka, arī aizbēg...ĀĀĀĀ!!
Karātavu humora izjūta ir kā kājas. Vieniem ir, citiem nav.
Lai gan, būsim godīgi, smēķēšanas ierobežošana publiskās vietās laikam ir bijis efektīvākais attieksmes mainītājs. Ne uzreiz, ne visiem, bet tā pamazām. Re, Briti tagad sāk apsvērt aizliegt pirkt cigaretes visiem, kas dzimuši pēc 2000.gada. Uz visiem laikiem.
cūkas atgriežas politikā!
ja tautai patiešām izrādīsies tik īsa atmiņa, cik (kā var saprast) viņi uzskata, apsveru iespēju šo oficiāli pasludināt par muļķu zemi.
Gribu izdomāt ekvivalentu asprātību emo dzīves gudrībai "nezāģē zaru, uz kura sēdi, vēlāk varbūt gribēsi tajā pakārties", kas izteiktu domu "nekod rokā, kas tev pilina ausu pilienus un ķemmē tavu kažoku".
Vispār es gribu uz darbu, ļoti gribu, bet man bail, esmu jau mazliet atradusi no visas tās huiņas, kaut arī šis slimīblapas mēnesis ir bijis diezgan jautrs, tieši darba sakarā...
Nu redzēs... doks teica, ka ja apnīk, tad pēc kāda laika, lai nāku atkal pēc sl. l
kādu laiku atpakaļ šī žurnāla virtuālo autoru, kurš pēc atgriešanās tēvzemē bija zaudējis kā identitāti, tā arī iemeslu turpiunāt te rakstīt, es nosaucu par scandalo calmo, un, ak, zaļie sienāži, tāds tas arī visu šo laiku ir bijis. tas ir tādā nodarbē ieslīdzis personāžs, kas plēš šķīvjus (mhm, exjz.maria, mhm), tomēr dara to ar flaķenēm, virs misenes, nolaužot pa gabaliņam.
Latvija ir žūpu zeme. Es dzīvoju it kā samērā šikā centra dislokācijā, bet gandrīz ikreiz, kad pieeju pie loga uzsmēķēt, pa trotuāru aiztenterē kāds galīgi pieļurbājies indivīds. Attālinoties no centra, ir vēl spožāk. Pie katra koka kāda jauka kompānija tukšo stundišķo dvuļu vai laiž apkārt minerālūdens pudelīti, kuras svaigais aromāts ir sajūtams puskvartāla attālumā. Ja tu iekāp, piemēram, 15. trolejbusā un atrodi kādu vietiņu, kur iespējams nostāties tā, lai neviens tev nečurātu virsū vai neuzlietu pivi, tad skaties pa logu, kā visur zem pieturu soliņiem kāds guļ vai gājēji smērējas gar sienām.
Lielākoties viņi visi, steberēdami apkārt, izskatās pazuduši, apmaldījušies, tā, it kā kaut ko meklētu, tikai būtu aizmirsuši, ko. Laikam tā arī ir alkoholisma būtība - būt aizmirsušam, ko esi meklējis.
Svinējām Jāņus ar draugiem. Neviens nebija līdzi paņēmis visādus zaķīšus un kaķīšus, tā kā mēs visi šobrīd esam tajā dzīves fāzē, kad attiecību statusu feisbukā nav iespējams norādīt, jo feisbuks pagaidām nepiedāvā tādus variantus kā "it's VERY complicated", "it's FUCKING complicated" vai "in a relationship with several porn sites". Uzspēlējām vampīru badmintonu, ieēdām cepumiņus, saritinājāmies čupiņā uz terases un iegrimām patīkamajā ņirgāšanās vienam par otru procesā, kas vienubrīd aizslīdēja bīstami tuvu nopietnām sarunām.
Viņa teica: "...un izrādās, viņi ir kopā tikai tāpēc, ka viņai slinkums meklēt kādu citu."
"Lielākā daļa attiecību vispār balstās vien uz to, ka "slinkums meklēt kādu citu"," es atbildēju.
...Un lielākoties tā ir absolūta taisnība un ar to arī būtu vajadzējis sākt. "Sveika! Mani sauc tā un tā, neesmu spējīgs būt monogāms, toties pats protu ieslēgt veļasmašīnu." "Ak nē, tas man īsti neder, jo esmu patoloģiski greizsirdīga tirāne. Mani vairāk interesētu kāds gļēvs vīrietis bez pašapziņas, ko es varētu komandēt."
Es ticu, ka mīlestība eksistē, viegla un mierīga, bez varas spēlēm un spēka paņēmieniem. Tikai līdz tai jāizaug, un reti kurš jau tik ilgi dzīvo, vai ne.
Un māte šodien teica tā: "Tagad visi sapratuši, ka otru izmainīt nav iespējams. Manā laikā tā nebija. Visi precējās un domāja: "O, gan jau viņš/a mainīsies." Tagad visi dzīvo vieni."
ā, un kamēr es biju aizņemts ar visādām lietām, ļaudis pielikuši satversmei preambulu?
jāsaka, liela daļa iebildumu pret to man liekas diezgan tizli (piemēram - bet kāda no tās preambulas jēga. jā, davai, paņemsim pa aliņam, palūrēsim game of thrones un tad ierakstīsim tviterī par to, cik muļķīgi darīt lietas, kam nav jēgas), bet pāris tomēr ir diezgan nopietni.
pirmkārt - šeit es pieņemšu iebildumus un labojumus, bet nav bišķi tā, ka to preambulu lielā mērā sāka bīdīt Vladimira Lindermana dēļ? tāda riktīgi cienīga lieta ko darīt, ne. ko, Lindermans kaut kādus parakstus vāc? viss, šitā vairs nevar, mainām valsts pamatdokumentu. kādi mēs drosmīgi un vareni.
tad vēl - patiešām, pilnīgi nopietni, ja tiek minētas kristīgās vērtības, tad jāmin arī klausīšana vāciešiem kā latviešu fundaments un pamats. ko, Annu Brigaderi, ļaudis, palasiet - kalpot vāciešiem ir krietna un godājama lieta. kā man skolā mācīja - uz Brigaderes tēva kapa pieminekļa rakstīts: "viņš strādāja vāciešiem, it kā strādātu dievam". un "latviskā dzīvesziņa". āksti. ā, un darba tikumu arī ierakstījuši.
oi, un kas par apgalvojumu: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu". jū. labi jau ka vēl ne sadodas rokās.
principā viss skaidrs - kad kādreiz eirosu aptrūksies, uzrakstīšu uz lapiņas "man ir daudz naudas", nosaukšu to par preambulu un iešu pirkties.
ā un tur, nu, saulgriežos, bija vācieši, kas bija vai nu vieglāk sajūsmināmie vācieši ever vai arī baidījās, ka latvieši viņiem uzbruks ar nažiem, ja viņi beigs smieties.
Diena pagāja nemanot. Sākās ar to, ka sāka mirgot galda lampa. Bez galda lampas nevar, atstaro klaviatūra. Tāpēc devos pirkt lampiņu. Lampu veikalā pārdeva mēslojumu. Izrādās, bode jau gadus trīs mainījusi savu dislokāciju. Braucu meklēt veikalu. Pusstundas laikā jau vēru vaļā durvis un rādīju pārdevējam mirgojošo gaismas ķermeņi. Jā, šamiem tieši tāds ( 20cm garš, spraužams verķis, 11w un t.t.) bija.
Kaut gan jaunais brīnums ne ar ko neatšķīrās no vecā, lampiņa pagalam atteicās tikt ievietotam stratēģiski svarīgajā vietā. Atradu skrūvgriezi un izjaucu galda lampu... Procedūra aizņēma stundas divas. Vispirms, lampiņa dega, bet procesā biju pazaudējusi, liekas kādu svarīgu skrūvīti, salūza vēl kaut kāda plastmasas detaļa, kurai vajadzēja to lampiņu fiksēt konkrētā pozīcijā, bet tai nebija tāpat jēgas, jo lampiņa dega tikai ļoti dīvainā leņķī, kuram nebija nekāda sakara ar paredzēto. Kad beidzot saskrūvēju lampu, lampiņa atkal neslēdzās. Viss! Aizstiepu to nolāpīto grabažu uz miseni. Aiztriecu no klaviatūras kaķi un atradu zem tās to sasodīto skrūvīti.
Ai, Pofig!
ārste teica, ka mani analīžu rezultāti liek par mani domāt kā par sprādzienbīstamu priekšmetu, savukārt es, pusmiegā vāļājoties pa gultu un nespējot saņemties celties, atcerējos (šķiet, Ingunas Jansones) dzejoļa frāzi "modinātājs ir bumba ar laika degli".
draugi jau tamdēļ arī ir draugi, ka viņi ir draugi, vai ne. atsūtīja man te feisbuķī viena dārgā, ka eu, neō, atkal par tevi ziņās raksta. spiežu linku, a tur kaut kāds šausmu stāsts par nemirstīgajām kiborgžurkām, kas supposedly apsēdušas londōnu un nav noindējamas [supposedly, jo rakstīts tas bija kaut kādos delfos vai ieskrāpēts uz līdzīgas miskastes, es persōnīgi nevienu žurku neesmu redzējusi jau gadu gadiem un londōnā vispār ne reizi, mans dzīves līmenis laikam ievērojami cēlies]. ārkārtīgi jau mīļi:))
Labklājības ministrijas paspārnē tika izlolots dižens projekts jauniēšu nodarbinātībai, kur izpildot kaudzi ar kritērijiem un papīrīšiem uzņēmējs var tikt pie nepilnas slodzes gūsteknīša kas viņam izmaksā 160 EUR mēnesī, aizpildot ne mazāku papīru daudzumu jaunietis var tikt vasaras darba ar algu 320 EUR, kur 1/2 sedz darba devējs, otrus 160 - Labklājības ministrija.
Nav jau tā, ka visiem tos mazos slaistus ar trauslajām rociņām dikti vajadzētu, bet NVA meitenēm ir uzdevums aizpildīt "plānu", nu tad tās tos mazos spaisa pīpētājus burtiski ar varu, kas mijās ar lūgšanos sabāž vietējos uzņēmumos. Kam bruģakmeni stiept, kam ogas svērt, kam kafejnīcā grīdu mazgāt. Neviens par to īsti laimīgs nav, ja nu vienīgi spaisa pīpētājs, kas iemanījies pus dienu nogulēt padsobkā.
Nu lūk, visi viens otru ir izpisušu, papīrīti izdrāzuši, bet jauniešu nodarbinātības plāns izpildīts. Valsts aplaimota, rādītāji zaškaļivaet. Un ko domājies, tagad Valsts Darba Inspekcija liek sastādīt sarakstus ar skolēnu nodarbinātājiem, lai veiktu negaidītās pārbaudes! Vot tas ir pizģic, tos bērnus paņem svētā miera labad, labuma no viņiem nekāda, papīru jūra un vēl VDI kaklā. Gud job!
Urāna bagātināšana mājas apstākļos
Naktī rādījās, kā es ar vienu cibiņu kopā nodarbojāmies ar kodolterorismu. Tas ir, ar kodolterorismu nodarbojos es, viņš norādīja mērķus, ko kodolterorizēt. Šim nolūkam es būvēju ātomreaktoru, vienu no tiem glaunajiem reaktoriem, ko angliski sauc par brīderiem un kas ir spējīgi saražot vairāk kodoldegvielas, nekā viņi patērē (aizraujoši, vai nav tiesa?) Diemžēl tehniskās detaļas neatceros, tas ir, atceros, bet viņas bija pilnīgas muļķības un man šķiet, ka es viņas biju speciāli sagatavojis, lai Jauktu Pēdas. Spriediet paši: mans ķipa "kodolreaktors" sastāvēja no ķipa urāna elektrodiem, kas bija tieši tik spilgi zaļā krāsā, kādā Simpsonos vienmēr zīmē urāna stieņus, un plastmasas vannītēm ar ūdeni, kuŗās viņi bij iegremdēti. Turklāt, kā jau elektrodiem šādās situācijās pienākas, viņi sadalīja ūdeni par skābekli un ūdeņradi un, man ir aizdomas, necik radioaktīvi vis nebija. Kas ir labi, jo nekādas baisās aizsardzības tur arī nebija, visas lietas bija vienkārši saliktas istabā un es viņas ar plikām rokām cilāju, lai izrādītu, kāds es varens kodolterorists.
Tak tomēr acīmredzot kaut kur man bija arī īsts kodolreaktors, turklāt iekārtots jo asprātīgi: viņš bija uzbūvēts tieši tur, kur es gribēju rīkot savu kodolterorisma aktu. Tādā kārtā īpaši nebija jāuztraucas par bioloģisko aizsardzību, jo radioaktīvais piesārņojums nebij vis kāds nelāgs blakusprodukts, bet gan lielā mērā tieši tas, ko es vēlējos sasniegt. Turklāt -- šito prieku -- visādi kodolterorisma apkaŗotāji tik tiešām uzķērās uz mana viltus kodolreaktora un pārsteidzīgi izsecināja, ka es noteikti esmu kaut kāds jefiņš, kas nekā daudz no urāna bagātināšanas vis nejēdz.
Tur vēl bija visādas lietas, bet īsumā tas viss beidzās ar to, ka Versaļas pilij tagad ļoti ilgu laiku nevar tuvoties.
vispār jau dievišķa ekskavatora sadursme ar kasiopejas zvaigznāju un stafordšīras terjeru
neviena no izlasēm nezin,kā spēlēt
Slāj pohaina pa Āģeni un pretī nāk glīti kopti amerikāņu mormoņi? Nahuj nē - parunāsies, kaut ko nobubināsi par Platonu, jā - grāmatiņu arī paņemsi. Viņi, starp citu, teica, ka varu zvanīt, ja vajag jebkādu palīdzību. Jāizmēģina nākamreiz, kad sanāk aizballēties - mož nebūs jāņem taksis.
Kad eju caur mežiņu, uzgriežu skaļāk un pilnā rīklē dziedu līdz divdesmit deviņas palmas. Vārnas šausmās paceļas gaisā, izkārtojas kāsī, bet ātri attopas, ka nav taču zosis, tāpēc izjauc ierindu un nekārtīgā barā dodas pamestās fermas virzienā. No miega pielec arī celtnieks, kuru vakar mazāk reibušie kolēģi pametuši snaužam zem darbarīku treilera, katram gadījumam pārkrustās, taču, pareizi novērtējis, ka tas vēl nav pasaules gals, dodas uz ciema bodi salāpīties. Šodien es neko nedarīšu! Tikai biedēšu cilvēkus, mājlopus un savvaļas radības.
Melnie Ānīši
Ko der zināt par kaķiem (un, kas ļoti noderēs jebkurās attiecībās).
Gudrās grāmatās un rakstos par kaķu uzvedību vienmēr raksta - ja kaķis sāk taisīt pa kaktiem, tas nozīmē, ka:
A) Kaķa kaste ir pārāk pilna
B) Kaķu kaste ir morāli novecojusi un tā ir jāmaina (kaķim tā ir apnikusi un viņš grib jaunu)
C) Kaķim ir veselības problēmas
D) Kaķim ir stress (jūsu kaut kādas rīcības radīts)
Pat iesaka turēt divas(!!!) kaķu kastes. Tas viss ir pilnīgs bulšits.
Neesmu ne vetārsts, ne kaķu pazinējs, bet vienu zinu droši - kaķis .irš pa stūriem ne jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, bet tikai tāpēc, ka tā grib. Viņš to var atļauties. Viņš lieliski zin, ka ne jau viņš ies stresā, ka pie.irsis jums paklāju, gultu, istabas stūri vai piemīzis kurpi. Stresā iesiet jūs, domājot, kāpēc tas kretīns tā izdarījis. Sāksiet to analizēt, mēģinot attaisnot viņa rīcību.
Nevajag meklēt kaut kādus iemeslus un, nedod Dievs, viņu attaisnot. Tas nav nekāds stress (kāds var būt stress subjektam, kurš to vien dara kā ēd, guļ un .irš(ja paveicās, tad kaķu kastē)? NEKĀDS!!! Tas tiek darīts tīri aiz gara laika un tā iemesla dēļ, ka zin, ka to var darīt un nekā par to nebūs. Ko darīt tādā situācijā? Neko. Nekas kaķi neizmainīs. Vai nu pieņemiet, ka viņš tā darīs vai uztaisiet no viņa labus konservus. Nekādā gadījumā neatdodiet citiem. Tā nav problēmas risināšana, bet gan tās nogrūšana citiem.
Bet es nedusmojos uz savu kaķi, kad viņš tā dara. Es satīru un aizmirstu. Protams, katru reizi parādās ķeķerīga doma ie.irst viņa kaķu kastē. Tīri, lai parādītu spēku samērus un to, ka arī es tā varu. Bet es to nedaru. Ļoti elementāra iemesla dēļ - man paљam pēc tam tas būs jātīra.
Un te nu mēs nonākam pie padoma jebkurās attiecībās. Pat, ja jūsu dzīvesbiedrs, priekšnieks, radinieks vai jebkurš cits atļaujas .irst pa kaktiem, ne.iršiet dzīves biedra “kastē”, nepiemīžiet priekšniekam kurpes. Kāpēc? Jo jums pašiem pēc tam tāpat tas viss būs jāsatīra. Nemeklējiet iemeslus, kāpēc tas tā notika un, Dieva dēļ, neattaisnojiet viņus. Jums neizmanīt šos subjektus. Satīriet un aizmirstiet.
Lai vai cik labi mēs būtu, lai vai kā mēs censtos, vienmēr būs kāds, kurš ie.irsīs. Nestresojiet par to. Satīriet un aizmirstiet!
P.S. Un nedomājiet, ka jūsu kaķis ir mega oriģināls, ka iemācījies .irst “ārpus kastes”. Outside the box klucis NAV kreativitātes izpausme.
Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem - dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.
...Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši - red. piezīme).
...Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu.
...Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".
...Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.
...Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi - kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu - viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks - Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."
Un, skat, nešķīstā trīsvienība "geji, vegāni un veloderasti" veikli pārveidojas par daudz politkorektāko "cilvēki ar netradicionālu seksualitāti, dietivitāti un lokomotivitāti". Profit!
ar mani taču nepavisam nav labi. vakar biju aizgājis ciemos iealot. tādas atrakcijas mēdz notikt un tas jau nav nekas diži dīvains, bet... tur bija šunelis. es jau nebūtu es, ja nepakasītu lopu aiz auss. galu galā es tā parasti daru. šunelis neko tikai kādā brīdī tā vakara gaitā, kad ne reizi vien ir pabužināts un paņurcīts, ņēma un nolaizīja man purnu. arī nekas dīvains. suņi tā mēdz darīt. bet... nepagāja ne minūte, kad man deguns ir kā biete, acis asaro tā, ka es neko vairs neredzu (pareizāk sakot caur to slapjumu gaismu no tumsas atšķiru). nu čo za figņa?! pirms dažiem gadiem tak man pašam bija suns un nekādas tādas atrakcijas mans ķermenis neizspēlēja. un vēl šodien man purns aizpampis it kā es cūčiņu būtu atrāvies. un man ko tagad šitā vienmēr būs, kad es suni satikšu vai arī tikai šis te viens tāds īpaši indīgs pagadījies?...
Tas, bļaģ, ir kas?
Tie, kuri mani pazīst, zin, ka arī neviļus uzsitot sev ar āmuru pa pirkstu, visdrīzākais, tikai īgni saviebšos un teikšu "sasodīts". Šoreiz man trūkst vārdu latviešu valodā.
Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) izvērtējot rīcībā esošo informāciju par xxxx
SIA (reģ.Nr. xxxxx), konstatēja, ka
xxxxx SIA reģistrēts VID kā nodokļu maksātājs xxx.2007;
− reģistrētais darbības veids pēc NACE 2 redakcijas klasifikācijas ir: 6910 - Juridiskie pakalpojumi.
Lūdzam izvērtēt, vai minētais darbības veids atbilst reālajai saimnieciskajai
darbībai un sniegt informāciju saskaņā ar likuma „Noziedzīgi iegūtu līdzekļu
legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums” (turpmāk - likums)
prasībām.
Tas, bļaģ, ir kas, nahuj? Tur ko, bļaģ, jobanie piderasi, bļaģ, vispār zaudējuši pēdējās kauna un saprāta paliekas???
Tie veči būs Rozovu vai/un Elterrusu salasījušies.
Bet nopietni, es gribētu būt bijis klāt tai brīdī, kad kaut kāds ofisa planktons pilnā nopietnībā prezentēja ideju, ka Rimi jaunais lielpārdošanas reklāmas sauklis būs "tudiš pīp". Tās lielo biznesa kungu sejas izteiksmes droši vien bija fenomenālas.
Tā vietā, lai realizētu līdz galam un uztūnētu normāli lietojamu hadronu paātrinātāju, turpina raut no dirsas kniepadatas
ir cilvēki , kurus ir vieglāk atlaist nekā citus, it īpashi, ja esi aizstāvējis otros no pirmajiem. Bet tad, izrādās, tie otri ir tādi pashi kretīni kā tie pirmie
Grūti austrumeiropiešiem ar savu Kasandras kompleksu. Bēdīgi, kad prātīgie rietumi liek pirkstu pie deniņiem; vēl bēdīgāk, kad vairs (cerams/necerams) neliks pirkstu pie deniņiem.
U un A ir atgriezušās no Gruzijas. Kad Ceļojumudievs viņas bija aizvedis līdz Poti, kur pēc 2008.gada bombardēšanas vēl nekas īsti nav atjaunots, viņas bija klīdušas, fotografēdamas visādus apdrupušus peminekļus, līdz kāds možs gruzīnu tēvocis gandrīz pārplīsis no smiekliem - kaut kādas ārzemnieces un fotografē Poti, Dieva un cilvēku pamesto nabaga pilsētu. Uzzinājis, ka ārzemnieces ir no Baltijas (sestriiiiiii!!!!), tēvocis viņas steigšus sasēdinājis sava mašīnā, izvadājis pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni, ceļā nenogurdināmi stāstīdams par katru māju, koku un akmeni, pa starpu sazvanījis savus draugus (viens atsaucies un drīz bijis klāt, lai pievienotos tostu saukšanai par godu tautu draudzībai), uzsaucis daiļajām dāmām restorānkuģī saldējumus, kafiju ar ledu un daudz visādu desertu (no hinkaļiem un čačašuli viņas 50 grādu karstumā bija atteikušās), aizvedis līdz autoostai, nopircis viņām biļetes uz nākamo galamērķi un pēcāk atsūtījis īsziņu "vi takie xoroshie zhenshini, budte schastlivi".
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.
man kursā ir vjetnamēzīte Tinh, kura nekad, nekad neslimo, nekad nekavē lekcijas un mācās tikai uz 1. Sūta uz Vjetnamu paralizētam tēvam naudu, ceļas 5 no rīta, lai nodarbotos ar tai dži un neskuj kājas, jo pēc tam ataugšot vēl vairāk. Viņa visu gadu krāja naudu lidmašīnas biļetei (tieši nezinu, bet kaut kur ap 1000 euro) un tagad tā malāzijas lidmašīna un viņa man zvana un raud, jo arī viņai būs jālido pāri Ukrainai.
Un tikai caur tādiem cilvēkiem es patiesi saprotu un izjūtu, kas notiek pasaulē.
NL ziņās nokļuvusi vēl šorīt FB publicēta nelaimīgās Malaizijas lidmašīnas fotogrāfija - uzņemta īsi pirms lidojuma ar parakstu "ja nu gadījumā pazudīs, redz, kā tā izskatījās". Zem fotogrāfijas draugu komentāri - pirmie sākot ar jokiem un laba ceļavēja vēlējumiem, vēlāk neziņa, šoks, asaras un līdzjūtības vēlējumi.
Nu tagad bildētāju padarīs par vainīgo, lai gan par katru lidmašīnu tā joko un kaut kā parasti nenotriec.
par sakostiem zobiem
dīvainā kārtā problēma parādījās trīs dienas pirms norunātā zobārsta termiņa, nevis trīs dienas pēc. viņa grib, lai es naktī guļu ar plastmasas zobu uzliktni, lai atslābinātu apakšžokli. pēc medmāsas paziņojuma, ka mēs tur Latvijā esam mongoloīdi (mūsu dimantu raktuves šoreiz netika pieminētas), man kaut kā šķiet, ka tas uzzobis neko daudz nelīdzēs.
Ziniet, tas ir nožēlojami, vienkārši nožēlojami, cik gauži trūcīga ir latvju vīriešu apgāde ar drēbēm. Ieejiet gandrīz ikvienā apģērbu veikalā (ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem), un jūs tur ieraudzīsit, ka vīriešu apģērbu nodaļa ir tāda maza, mazmazītiņa, kautrīgi iespiesta stūrītī, itin kā atvainojoties, mums, protams, kauns, ka mēs te piedāvājam vīriešu apģērbus, nepievērsiet uzmanību, mēs to tikai tā. Un, saprotams, nav jau tur nekā tajās niecīgajās apģērbu nodaļās. Tā nu staigā mums apkārt jaunieši, kas vēl 30 gadu vecumā uzskata tēkreklus par pieņemamām virsdrēbēm vasarai.
Скопировано с http://egils.dreamwidth.org/1069115.html .