Улофф - латышское 2
Всякое на латышском, стащённое с латышского ЖЖ. В основном для передачи атмосферы, как оно у нас там. На Дриме выставил несколько недель назад, но кросспост, оказывается, не прошёл из-за размера - поэтому в двух частях.
Dzīvnieku labturība.
Par eiropu fondiem ir uzmakarēts kārtējais superprojekts www.dzivniekupolicija.lv, ko neviļus uzgāju. Atcerējos, ka mani sen jau ir interesējuši dzīvnieku labturības noteikumi, kurus tur arī bez lielām grūtībām atradu.
Tad nu lūk, mīlīši - dzīvniekturi. Izlasiet to visu kārtīgi un pilnā nopietnībā. Jūtu, tuvojas kārtējais AKKA/LAA līdzvērtīgais projekts.
puiši trijos naktī izdomāja, ka jāatbrīvojās no salauztās gultas :)) nolidināja šo pa trepēm no otrā stāva, tad šī iesprūda durvīs, bet pēc 20.min laušanas, šī ar skaļu - krakšķ, padevās un iešāvās sitting rūmā.
ok, varēja pārsmieties līdz zemei, tikai, ja es būtu tā sieviete, kas dzīvo otrā stāva isstabā, es man liekās šos novāktu ar plikām rokām!!
Diena Lipmans: "Ja ekonomikas ministrs būtu profesionālis, nevis mākslinieks, ja finanšu ministrs, kas iedeva garantiju, bet tagad jau atkal runā par atgriešanos politikā, būtu profesionāls, - viņš uzreiz iebilstu. Tā ir mūsu valsts problēma, ka pie varas nāk tie pavisam nabagie cilvēki. Un žēl, ka viņus var nopirkt par sīknaudu. Es nenosaukšu vārdus, protams, citādi mani nositīs. Tas jau ir nonsenss, ka izveidoja jaunu padomi, kur iesaistīts ir finanšu direktors, kas ir viens no galvenajiem vainīgajiem pie tā, kas notiek Liepājas metalurgā. Galvenais inženieris, kas uzdrošinājās uzstādīt krāsni un neieguldīt naudu, lai atmosfēra būtu tīra. Tur jau smird visa pilsēta no tās krāsns!"
Gribi ieriebt Krievijai? Brauc kā Parādnieks, ar malku. Vai uzsver, cik ļoti tu nīsti visu šķīsto, labo un pareizo, par ko iestājas Krievija, un brauc ar -- lai dievs mums žēlīgs -- riteni.
Ja divdesmitgadnieki pret tevi ir aizdomīgi laipni, tu esi vecāks, nekā tu domā.
mums ir jaunu kurmju atbaidītāji. tādi zemē iesprausti puļķi, kas barojas no saules baterijām un iegūto strāvu izlieto pīkstienu radīšanai. ik pa laikam abas puķudobes dzirdami pīkst. lietošanas instrukcijā turklāt teikts, ka iedarbība ir 300 - 500 kvadrātmetru rādiusā (nenāciet man teikt, ka te ir kļūda).
nu un lūk, katru rītu ir jaunas čupiņas gluži blakus šim atbaidītājam.
pašlaik turklāt līst lietus - kā jau abi prognožu saiti nesolīja.
Es to jau esmu teicis, bet varu pateikt vēlreiz: mēs jau sen esam gaŗām mūsu point of no return. Vairs nav iespējams iedzīt gejus un lesbietes atpakaļ skapī un likt viņiem aizslēgt durvis (varbūt biseksuāļus un transpersonas kādu brītiņu vēl var, bet arī tas īpaši ilgi nevilksies). Pēc kādiem divdesmit gadiem Latvijā būs atļautas viendzimuma laulības, ja vien nenotiks kaut kas aplam neparasts (un ar "aplam neparasts" es domāju tādas lietas, kas pēkšņi izmaina visas Eiropas vēsturi), bet iebildumi "lai tie pederasti darās mājās un zem deķa" izklausīsies tāpat, kā tagad izklausās "lai tie melnie mērkaķi sēž savā Āfrikā un nelien pie mums" (starp citu, ja jau es te mētājos ar prognozēm, atļaušos arī paredzēt, ka pēc divdesmit gadiem viņiem būs arvien mazāk iemeslu līst laukā no savas Āfrikas).
Liels spogulis guļamistabг ir forљi. Paveras ļoti labs skats uz attiecībгm.
Ar to Luucijas kaaju ir labaak nekaa mees domaajaam. Vakar bijaam aizskreejushi tepat Jelgavaa pie beernu kjirurgjes, jo man likaas, ka gjipsis mazajai dipsinot ir saluuzis. Aarste nonjeema, paskatiijaas kaaju un teica, ka nu jau uz nakti var njemt nost, jo divas nedeeljas jau apkaart. Lieki teikt, ka vinja ar visu gjipsi nu jau ir attiistiijusi taadus aatrumus, ka neticeetu, ja neredzeetu.
Visaa visumaa vinja lieto savus no vecteetinja sanjemtos aktiera geenus. Lieliski visu saprot tad, kad tas ir vinjai izdeviigi, un uztaisa lielas acis un uzmet luupu tad, kad kaut kas nav iisti pa praatam.
Es esmu iesuunojusi visaa savaa lauku godiibaa. Shodien iemarineeju 23 burkas ar gurkjiishiem ziemai. Jaa, es neesmu stiliiga.
Un tad vēl lauku omītes mājā vakarnakt ielidojis lodveida zibens. Visu nakti bijis negaiss, viņa neesot gulējusi. Viņai kā lauku cilvēkam no vietas, kur pagājušā gadsimta 30.-40.-ajos gados zibens novedēji acimredzot nebija pārāk populāri, no negaisa ļoti lielas bailes. Atstāstot bērnības atmiņas, vienmēr piemin savu nelaiķa vecmāmiņu (manu vecvecvecmāmiņu), pie kuras uzauga un kura, uznākot negaisam, vienmēr salikusi somā visus dokumentus, pilnībā apģērbusies un nometusies ceļos, lai skaitītu lūgšanas, to pašu liekot darīt arī manai omītei, kas tolaik bija maza meitene.
Vakar vienos naktī no skaitītāja izlidojusi sarkana, ellīgi sīcoša bumba, apgaismodama visu virtuvi un pamatīgi pārbiedēdama omīti. Paldies Dievam, pēc dažus mirkļus ilgušas sīkšanas gaisā tā iespruka atpakaļ skaitītājā tā arī neuzsprāgusi. Omīte vienā naktskreklā izskrējusi ārā un basām kājām divas stundas stāvējusi lietū, baidīdamās pakustēties. Noskatījusies pa virtuves logu, ka nekas vairs nespīd, un drebēdama gājusi iekšā. Rokas tā trīcējušas, ka neesot varējusi nevienam piezvanīt.
....20.augustā būs 80 gadu jubileja. Vāja sirds. Trīs meitas, no kurām katra piedāvā paņemt pie sevis, tomēr viņa atsakās. Divas piedāvā izmitināt pie sevis, trešā - mana mamma - piedāvā nopirkt vienastabas dzīvoklīti mums kaimiņos, sola, ka ieskries katru dienu, bet nē, kas tev, spītējas kā traka, nekur nebraukšot, viņai turpat esot labi, - ja mēs gribot, varam taču no Rīgas uz Lietuvu katru nedēļas nogali izbraukāt. Un tas nekas, ka tas nozīmē vismaz 30 latus benzīnam un ka mēs visi strādājam kā zirgi, un brīvdienas visbiežāk pavadām, guļot uz dīvāna un bezspēcīgi rijot pārslas no pakas, lai kaut nedaudz atietu no stresa un pārpūles.
Lodveida zibens vēl ir lodveida zibens, bet tas, kādos apstākļos viņa tur dzīvo .. un nekas! Labāk ziemas laika dirst āra tualetē, kas atrodas 30m attālumā no mājas, 4 reizes dienā kurināt krāsni un sūdzēties par to, ka blakus nav neviena, kas aiziet uz veikalu pēc maizītes, kā pieņemt līdzcilvēku rūpes un palīdzību. Labāk nomirt lepnai! Labāk izlikties par upuri!
Šodien inspekcija atbrauca pārmērīt un pārfotografēt zāģēšanai iesniegtos kokus. Ja jau tāpat brauc inspektors, tad kāda jēga bija prasīt koku apkārtmērus norādīt un fotogrāfijas iesniegt man pie iesnieguma reģistrācijas? Tipa dubults plīst lēnāk?
Ierakstīju vienai beibei feisbukā, ka viņas suns ir tik kruts, jo izskatās pēc Tasmānijas velna brālēna. Kompliments tika uzņemts ar Like.
Es saprotu, ka šodien jāplēš krekls uz krūtīm un sajūsmā jāgaudo, kāds lielisks laiks, kāds lielisks laiks, bet man sāp galva un viss riebjas.
Kā tur bija tai bildītē - "manā istabā jau nemaz nav tik karsts, tikai divi hobiti te nupat iemeta gredzenu".
Pazīme, ka ir tiešām nežēlīgi karsti: kaķītis tikko atļāvās tikt mēreni aplaistīts ar ūdeni un neizrādīja ne mazākās pretestības pazīmes!
Piebrauc tramvajs. Durvis atveras, cilvēki sakāpj iekšā.
Tramvajs stāv, jo gaida skrienošu tantuku.
Tantuks paskrien garām pirmajām durvīm, otrajām.
Tramvajs stāv.
Tantuks paskrien garām trešajām durvīm un skrien uz otro vagonu.
Durvis aizveras, tramvajs aizbrauc
Tantuks paliek ceļa vidū.
Lamājoties
no muitas, tāpat kā nodokļiem un nāves, neizsprukt
Kad jenkiji beidzot uzmeikoja akustisko torpēdu Mark 24 mine (Fido), vienu eksemplāru nosūtīja uz Lielbritāniju kā prototipu ražošanai. Torpēdu izjauca un ievietoja trijās nemarķētās kastēs. Par to saturu zināja tikai pavadošais britu armijas pretizlūkošanas virsnieks, kurš pieņēma nakts vidū jūras kājnieku atvesto kravu. Pat kuģa kapteinis nezināja, kas tur iekšā. Bez tam visu ceļu pavadošais virsnieks pavadīja pie kravas, nenolaižot no tās acis. Tikpat lielā slepenībā krava tika nocelta no kuģa Lielbritānijā.
Pēc pāris dienām šis pats pavadošais virsnieks saņēma no Lielbritānijas muitas parastu neierakstītu vēstui ar niknu prasību paskaidrot, kāpēc viņš muitas deklarācijā neesot uzrādījis slepeno pretzemūdeņu akustisko torpēdu, ko ievedis Viņa Majestātes valdījumos.
2015. gads, ģimenes paidagoģiskais skandāls, father vs daughter
- Kas tas ir uz sienas? Es prasu, kas tās ir par izvirtībām uz feisbuka sienas? Mēs ar māti smagi strādājam, lai bērns savos divpadsmit gados vispār neko nejēgtu no instagrama. Bioloģija, ķīmija - lūdzu, šiem murgiem laiks vienmēr atrodas, kamēr atrast kreku fotošopam vairs nevaram?! Un tagad mums ir jāskatās uz šiem ķēpājumiem, ausis svilst. Kas te vispār notiek? Tā, te tu bildēji kaķīti, var redzēt, ka viņš nav pabarots. Un te kaķītis ir bildējis tevi, to arī var redzēt pēc sagāztā horizonta. Šodien sagāzts horizonts, rītdien mums jau no skolas zvanīs. Un būs jālasa komentāri klases žurnālā. Un es taču teicu - nevajag likt foto ar tām tualetes flīzēm, kuras es pvasarī nopirku, tagad man viss āsk efems pilns ar kolēģu "ak tad patika krautā atlaides, lol?!". Anita, ej parunā ar savu meitu, man vairs nav nekādu spēku.
Čalovska gadījums Latvijas sabiedrību satrieca divos pīšļos: vienā pīslī bija “Brīvību Denisam!” ļaudis, bet otrā - “Kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs?” purni. Vēl ir arī ar veselo saprātu apveltīti ļaudis, kas ir kaut kur pa vidu, bet veselais saprāts netvīto, tāpēc par viņiem es neko nezinu.
Sēžu šodien mazmājiņā, nevienam netraucēju, blakām uz plauktiņa dus mobilais. Idillisks tualetes miers.
Te pēkšņi mobīlais sāk bļaustīties mežonīgā skaļumā: UIIII UIIII UIII!! UIII UIII UIII!
Paskatos uz ekrānu - Naras prefektūrā esot spēcīga zemestrīce, esi gatavs dancim.
Pa ātro pabeidzu darāmo un eju ārā no atejas; Nomazgāju rokas... Nekas nenotiek. Birojā tauta arī tāda mazliet pārbijusies.
Skatos internetā - Narā M 2.3 zemestrīce ar spēku, kurš ir mazāks par 1 šindo balli. Neko nesaprotu.
Tad ziņas - Japānas Meteorologu dienestam kaut kas sajuka čupā un visai Honšū salai (lasi - apmēram 100 miljoniem cilvēku) tika nosūtīta ārkātīgi spēcīgas zemestrīces sirēna.
Tags: bali
Šis ta vēl ārā no pilsētas, pilsētā ceļu malās ir tie lieko ūdeņu ta ne caurumi, bet ritīgas 'upītes'.
Visas piedirstas ar mēsliem, nekāda notekūdeņu caurlaide. Dažviet var redzēt, ka tīra laukā, a kur liek iztīrīto?
Turpat malā un tā arī nedēļas laikā neviens nav savācis un krīt atpakaļ iekšā.
Kur problēma?
Cilvēkos! Nav mācīti iz mazotnes satīrīt pēc sevis.
Te ir normāli činčikus mest zemē kur pagadās, ir normāli pilnīgos džungļos maisiņus, braucot ar motorolleri, vienkārši mest uz ielas, normāli veikalā katru reizi iepērkamies iedot 2 - 5 plastmasas maisiņus viena liela vietā. Ja prasu, lai liek vienā, mani nesaprot.
Aj, nenormāla dusma.
Nav brīnums, ka koraļļi ap salu mirst.
Kad nolaidāmies ar lidmašīnu, pirms tam ir mazs līcītis.
OMG!!! Redzēju pamatīgus eļļas plankumus peldam pa virsu! nu come ooon!
Šajā salā es ieguldītu ne graša, te Feisbukā jau bija diskusijas, ka te viss iet uz leju.
Kultūra ir vienīgais faktors, kas izglābj šo vietu.
Ja iebrauks vēl vairāk Javiešu, arī no tās kultūras nebūs ne kripatas pāri.
...Tā arī ir kā te raksta. Jebkurā pludmalē ūdenī vienkārši nevar ieiet bez riebuma, jo apkārt mētājas plastmasas maisiņi, paketes un ūdens pudeles + pārējie sūdi.
Un ūdens mutuļo kā būtu pietaisīts ar šampūnu.
Tik 1x nopeldējos un negribas vairs līst iekšā.
...Vispār, daži gadi, un no tās salas smukuma maz būs palicis pāri. Viss zem sūdiem!
...Un, protams, lasot visu ko par lētajām drēbju cenām šeit, sapriecājos, ka varēs pirkties kko jaunu. Ha!
Vakar izstaigāju visu lielveikalu, viss mazajām sīciņajām vietējām.
Uzmērīju - vai nu izskatījos kā blonda ōme gariem matiem puķainā kleitā, vai stāvoklī. Plus vēl pupi nekur nelien, vnk briesmīgi izskatās!
...Bet tās ārzemju ķēdes kā McDonalds un Starbucs, un Picahuts, un domino utt, visi dārgi sūdi! nu salīdzinoši NENormāli dārgi. Parasta kafija Starbuksā 3 Ls! Big Macs 2,50 Ls Salīdzinoši, vietējo ēstūžos parasti ēdu par 0.72Ls!!! Rīsi + mēce + vistas kāja + zaļumi
Bet visi jau tādi izlepuši. Retu kur vietējās vietās var redzēt lēti paēst gribošu bule (ārzemnieks).
...Nosēdāmies realitātē un pirms 2 dienām secinājām, ka nevaram vairs atļauties dzīvot kur dzīvojam 2 min. no darba.
Saņemam algu kā vietējie un dzīvojam pāri saviem līdzekļiem, kā sak'. :)
Palaimējās un atradām fiksi vietiņu par miljonu lētāku. Heh, miljons. Skan daudz, bet nekas tas nav.
Man 700 000 vien būs par vīzas atjaunošanu jāatdod.
...Pa krānu man tek ūdens ar maziem sarkaniem tārpiem (dzīviem).
Fr.Veinberga vēstule J.Biseniekam, Liepāja, 1919. gada janvārī
...Barons Pīlars brauc uz Stokholmu kā Baltijas valdības padomes prezidents un priekšstāvis un arī kā Baltijas muižniecības pilnvarnieks salīgt ar Zviedrijas valdību par spēku sūtīšanu uz Baltiju Baltijas atsvabināšanai no krievu lieliniekiem. Par šo lietu ar zviedru valdību bija vedusi sarunas arī izbijušā bēdīgi pazīstamā Latvijas [Pagaidu] valdība. Bet pēdējās pilnīgs naudas trūkums un ātrs sabrukums bija padarījis sarunas nesekmīgas. Pēc tam muižniecība jeb valdonības padome salīgusi ar zviedru valdību un viņai jau kādu naudas daļu iemaksājusi, pēc kam zviedru valdība esot apsolījusi sūtīt 3000 vīru. Solījuma izpildīšanu un sūtāmā karaspēka pavairošanu nu grib panākt barons Pīlars.
Es te vienbrīd sajūsminājos, kā no Dominas izvācās tie ķēmrauši, kas uzbāzās gaŗāmgājējiem ar visādiem Nāves jūras smāķiem. Nepietiek ar to, ka Nāves jūru vispār pienāktos sargāt un saudzēt, nevis pārstrādāt smāķos -- nē, viņi vēl savu aplam apšaubāmo kaktu izstrādājumu mēģina iesmērēt, uzbāžoties ļaudīm ar tādiem uzmundrinājumiem kā "Lūdzu, jums dāvaniņa, nekautrējieties!" Ka tevi vilks, mēs nekautrējamies, mēs vienkārši cenšamies no jums izvairīties.
Vienbrīd no Dominas viņi pazuda, un es jau nopriecājos, ka šis nožēlojamais rūpals ir noklājies uz visiem laikiem. Tak tagad es strādāju netālu no vislūzerīgākā Rīgas tirdzniecības centra -- Galleria Riga. Jā, jā, tie paši jampampi, kas visus treknos gadus nespēja saņemties atvērties, visbeidzot atvērās pašā mazumtirdzniecības krīzes plaukumā un, kad beidzot atvērās, visus satrieca ar savu brīnišķo Ipiķu ūniversālveikala interjēru (izrunā ar plato ē). Skaidra lieta, šīs biznesa haizivis līdz šai baltai dienai tā īsti nav pielasījušas to centru pilnu ar īrniekiem, lai gan, teiksim, uz Alfu -- kas, ziniet, it nebūt neatrodas pilsētas centrā -- veikali stāv rindā.
Bet lūk! Lūzerīga smāķu bode un lūzerīgs tirdzniecības centrs, izrādās, ir kā radīti viens otram! Tā nu tagad smāķu tirgotāja kundze stāv un uzbāžas apmeklētājiem centrā, kur reti kuŗš ieklīst. Droši vien karmu tirgotājiem tas uzlabo. Nu, vai vismaz tik ļoti nepasliktina.
Cēsis aizkustina tādēļ, ka viņas izskatās apmēram tā, kā Valmiera izskatījās pirms piecpadsmit gadiem (ar divām atšķirībām: mums arī pirms piecpadsmit gadiem bija Gauja, bet itāļu tūristu nebija). Centrs ar retiem izņēmumiem ir gaŗlaicīgs. Labi, ir tur ūniversālveikals, kuŗā Mirta Saknīte savulaik pirka Uģim ūūūūūziņas. Bet kas vēl? Pilsdrupas? Valmierā arī ir pilsdrupas, daudz apdrupušākas par Cēsu pilsdrupām, un Rīgā tagad arī. Vecpilsēta? Valmierā aiz autoostas ir vecāka un autentiskāka vecpilsēta, tur arī pa seju var dabūt, un vecpilsēta, kur nevar dabūt pa seju, vispār nav nekāda vecpilsēta.
Centrā man patika divas fīčas. Pirmkārt, Cēsīs pāris soļu attālumā viena no otras ir divas luterāņu baznīcas, ar draudzēm, dievkalpojumiem un, cik var saprast, gana aktīvu reliģisko dzīvi. Kā laipni izskaidroja biedrs alefs, tas tādēļ, ka Cēsīs plosās lielā Cēsu shizma -- viena draudze ir pareizāki kristieši par otru, tikai abas nevar vienoties, kuŗa tad īsti ir pareizā, tādēļ vajadzīgas divas baznīcas. Augsti garīga pilsēta, ko lai saka -- tā nav īsta ticība, ja tu nekašķējies ar citiem nepareizi ticīgajiem. Vispār Cēsīs savas nelielās pastaigas laikā saskaitīju sešas dažādas kulta celtnes, bet noteikti ir vēl. Nu ko, ja es dzīvotu Cēsīs, es droši vien arī gribētu regulāri apreibināties -- un, tā kā Cēsu alus ir sūds, opijs tautai nešķiet tā sliktākā alternātīva.
Un, otrkārt, Cēsīs joprojām ir Kafē Rīga. Diemžēl tur nespēlē the Kelly Family, bet tur var dabūt Valmiermuižnieku. Ir tiešām liels prieks sēdēt Cēsīs, skatīties uz vienu no viņu pareizajām baznīcām un dzert Valmiermuižu.
Tālāk no centra ir tiešām interesanti. Cēsīm šika un "sakārtotības" pieticis tikai dažām ielām centrā, tālāk ir daudzstāvu mājas ar uzrakstiem "Kapitālisma izpausme mūsu dzīvēs ir skumjas", šķības koka būdiņas, kas tūdaļ, tūdaļ iešļūks tuvākajā gravā, un turku kaŗavīru (sic! tieši tā rakstīts uz plāksnes) kapi. Tālāk ir arī Gauja, bet tas jau nemaz vairs nav Cēsīs -- Cēsu Pārgauja ir Straupe, un, lai gan no Straupes tiešām sanāk glauna Pārgauja, tas tomēr vairs nav tas.
Še laikam vajadzētu piebilst -- cerams, ka Cēsīm nekad neparādīsies tik daudz naudas kā Valmierai un viņas savu applukušo šarmu nekad nepiebeigs. Bet šāda piebilde ir nevietā: atliek vien apskatīties uz Cēsīm, un kļūst skaidrs: bet protams, viņām nekad neparādīsies tik daudz naudas kā Valmierai. No kurienes tad?!
Īpašs paldies visam Cibas Cēsu spārnam par gudru padomiņu, komentāriem un brīnišķīgu kompāniju. Cēsu ļaudis tik tiešām ir daudzkārt krāšņāki par pašu pilsētu, un nav brīnums, ka viņi masveidā vien no šīs pilsētas mūk prom.
šodien 2x new low bērnkopībā:
- "bērna vadīta ēšana" nonāca līdz stadijai "ielikt ēdienu plastmasas vāciņā un nolikt uz virtuves grīdas, lai pats leksē, kā māk"
- tagad bērns (nomazgāts) skatās teletūbijus un ārkārtīgi dzīvo līdzi uz ekrāna notiekošajam, pilnīgs Hercs Franks
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar izglītību līdz augstākajai mūsu valstī viss ir pilnīgā kārtībā, par mūzikas vidusskolām nerunājot - ar tur iegūtajām zināšanām pietiek vai visai dzīvei, jebkurā valstī vai kontinentā ar mūsu sistēmu būsi tur topā. Bet augstākā ir viena liela, liela vilšanās. Sēdēju nesen 2. kursā mūzikas vēsturē, vairs neko neredzošām acīm, nedzirdošām ausīm un domāju, kāpēc tāds riņķa dancis, ka atkal jāmācās ir tieši tas pats, ko es jau zinu?
В Цибе как-то был флэшмоб - все пишут про ёжиков
es gan nezinu, no kurienes un kādi tie ežu stāsti jums te ir, nav bijis laika iedziļināties,
bet reiz, andoras beznodokļu viskija sagūstītas un franču zemes apreibinātas, gar upes malu Tulūzā devāmies uz māju pusi, līdz mis_sarajevo ieraudzīja ezīti. ieraudzīja, fočējās un aizgūtnēm priecājās par sabijušos un nekustīgo radījumu.
tikai mājā, skatot cauri bildes, tika skaidri ieraudzīts, ka ezītis bija miris.
mums savukārt kaimiņos ir stārķu ligzda. stārķi, kā zināms, ēd apmēram to pašu ko eži. un eži regulāri lien cauri žogam uz bufeti mūsu dārzā. sunītim katru reizi lieli pārdzīvojumi un riešana. tā nu eža, mūsu un apmārtējo kaimiņu nervi tiek glābti ar spaini un slotu. viens sunīti tur rokās, otrs ar slotu (vai grābekli) ezi ieveļ spainī, iznes ārpus sētas un palaiž pļavā
mans mīļākais piedzīvojums ar ežiem ir noticis Vācijā, kad biedris no Gvatemalas ziņoja, ka esot redzējis dīvainu dzīvnieku - apaļu, bez astes un pūkainu, kas ar garām kājām kaut kur devies.
izsmēlusi visas savas Eiropas faunas zināšanas, paziņoju, ka šāda zvēra nav.
pēc kāda laika jaunietis paziņoja, ka atkal ir ticies ar šo mistisko zvēru un tas tikšanās vietā ir atstājis .... adatu...
Man savukārt zem labās acs ir kaut kāds pamponis uzmeties un pavisam nopietni izskatās, ka mani mājās ieklapē. Un, lai arī es zinu, ka upuris nav vainīgs, bet man kauns.
Nesen iepisu nāsiņās tīrus, sasmalcinātus MDMA kristālus. Nevar salīdzināt ar to mēslaini, kas skaitās ripa. Tik tīra, nespiedīga un silta bauda (jāņēm vērā, ka ieņēmu maz) nemaz nebija ekspektēta. Un pats galvenais - mierīgi (protams, ar xanīti) 5-6h vēlāk iemigu un nākošajā dienā jutos absolūti normāli - ne miņas no visiem zapļotiem, kas asocejas ar empatogēniem un stimulantiem, kas it kā ("it kā", jo nekad, nekad, nekad nevar zināt, ko tev iedos) ir ripā (jeb extasy tabletē). Bāc, alkohola plaukti veikalos steidzami būtu jānomaina ar šo mantu. Mīlestība, draudzība, cilvēcība, empātija trula reibuma, saindēšanās sajūtas, blackout'u un visa parējā vietā - sounds nice, doesn't it?
Роскомнадзор, прочёв, уже со всех тентаклей спешит запретить Цибу за пропаганду наркотиков...
Pāķos man, protams, ļoti patika, jo tur bija daudz augļu, arī tādi, ko redzēju pirmoreiz. Un pirmoreiz arī redzēju banāna ziedu, un mana Brazīlija mamma divpadsmitos dienā prasīja, vai gribu dzert kaipirinju. Pēc pusdienām devāmies uz tuvējo pilsētu Ibačibu, lai gan abi bija mani brīdinājusi, ka tā ir bomzīga. Tieši tāpēc tā man patika. (Vēlāk secinājām, ka Ibačiba ir Brazīlijas Maču Pikču) Tur, piemēram, pārtikas veikalā varēja iegādāties formalīna tabletes. Visu pēcpusdienu pavadīju, no kokiem plēšot zināmus un nezināmus augļus un pievienojoties tai vecajai dziesmai par to, ka Brazīlijā nevar nomirt badā, jo tur viss aug kokos (man pilsētas mājas pagalmā ir karambolas un banāni). Tā arī ir - mana dzīvība te nepārtraukti karājas mata galā, un ne reizi tas nav bijis bada mats. Vistuvāk tam bijām, kad ar garu mietu sitām pa avokado augļiem, lai nodabūtu tos nost no tā miljonmetrīgā koka.
Mēs bijām reģionā, kurā ļoti daudz audzē kafiju, tāpēc pagadījāmies arī divās kafijas žāvētavās, kā arī braucām ciemos pie visiem, kas gadījās daudz maz pa ceļam, jo man, protams, vajag apskatīt VISUS dārzus, kas te ir, un izzināt, kad zied un augļus dod katrs augs. Nogaršoju arī odziņas, ko sauc par mīlestību. Drusku līdzīgas kazenēm. Katrā ziņā tagad zinu, kas ir mīlestība.
Rakstiska piekrišana
Sakarā ar ieceri ierīkot gāzes apkures dzīvoklī, kopā ar citiem dokumentiem jāiesniedz kaimiņu rakstiska piekrišana. Ko lai es rakstu piekrišanas galvenajā tekstā? Man kaut kā nerīmējās kopā nekāds sakarīgs teksts.
Nu, viens variants -
"Piekrītu, ka Jānis Jāņoga drīkst ierīkot gāzes apkuri savā dzīvoklī adrese-dzīvokļa numurs un ar savu parakstu apliecinu, ka nav personīgas pretenzijas pret gāzes apkures ierīkošanu šajā dzīvoklī."
Un apakšā tabuliņa, kur to pārējo 7 dzīvokļu īpašnieki var ierakstīt savu vārdu, uzvārdu, personas kodu, ailīte kur ierakstīt saviem vārdiem "piekrītu", tad paraksts, datums un telefona numurs.
Var kaut kā profesionālāk to uzrakstīt? Vai varbūt katram dzīvoklim vajag atsevišķu piekrišanu rakstīt, t.i.- uz savas lapas?
Agdies, tas stūlbais, stūlbais muļķa suns! Esam applūduši - nu, tā, kā apmēram reizi gadā-divos, un lietus turpina gāzt un negrasās rimties, un plūdu līmenis turpina kāpt, bet tas suns, tātad. Nu, nav tak pirmie plūdi suņa dzīvē. Pa trepēm uz otro stāvu uzkāpt augšā prot, un kā vēl, - kad vajag pa kluso uzlavīties un apčurāt kādu objektu -, bet tagad izliekas, ka trepes izmantot neprot ne lūdzams un stāv slapjumā, vienu ausi atšāvis, un skatās tik nenormāli, ārprātīgi žēlīgi, ka es laikam sāku saprast maniakus, kas spēj nodarīt gauži jo gauži nabaga neaizsargātām nevainīgām eņģeļu dvēselītēm.
Bet cienītais lietus kungs gan varētu stumt savu resno mākoņpakaļu beidzot tā patālāk. Āfrikā bērni slāpes mirst, ja.
Fāāk, ātrāk izkāpt Keflavīkas lidostā, atrast šoseju un tikt mašīnā uz Reikjavīku. Mašīnā vienmēr kaut kā sirds nomierinās, bet nonākšana līdz tai vienkārši ir kaut kāda morālā ateja, kurā savu sūda devu ieliek katra tava ķermeņa šūna, lai pārliecinātos, ka jūties maksimāli draņķīgi. Bļe, un vēl jālido ar kapeikpisējiem Ryanair.
Vakar pēc vairāk nekā gada pauzes tika taisītas manas skarbās Margaritas. Šorīt dzirdu, ka es esot staigājis kursīvā.
(Ja kādam interese - sāls gar maliņām, bet dzērienā 3 daļas labas tekilas, 2 daļas contreau, 1 daļa citronu sulas koncentrāta)
Čalis vienkārši gribēja ieskvotot tobrīd brīvā Audi Q7 (tas atradās servisā un saimnieks to nesargāja) un pēc tam pavizināties bišķi agresīvi (kopš kura laika mums ir tiesības apspiest cilvēka pārvietošanās brīvību?), bet tad no kaut kurienes parādījās ļaunie policisti, kuri nolēma šo ballīti izbeigt. Šausmas un ārprāts, cik ļauni un necilvēcīgi.
Viens no maniem šīsnakts sapņu personāžiem bija vientulīgs lauku vīriņš, kurš slepkavoja savas padzīvojušās radinieces, tāpēc ka viņam ļoti patika iet uz kapiņiem.
Šodien pārstādīju 13 ošus. Daži tika pārvietoti no traktoram paredzētā ceļa; daži aizvākti tālāk no brāļiem, lai pēc dažiem gadiem kādam nebūtu jāmirst cīņā par vietu zem Saules. Vairumam no tiem šis tikai pirmais gads dzīvē. Daudzviet, kur gribēju stādīt, izrādās jau daži brašuļi aug. Te bieži ciemojas stirnas, kam garšo mazo ošu un ozolēnu mizas. Pat ja meža cūkas tos neēd, tad diezgan var apdraudēt ar nomīdīšanu...
Un meža zvēri veido takas visskaistākajās vietās. Rīt vedīšu brālēnu ekskursijā pa manām meža takām. Kaut kad jau atsākšu fotografēt (pagaidām trenēju smadzeņu krokas un baudu bez starpniekiem) un tad jau taps vizuāls materiāls manās meža izklaidēs. Tur pastaigājot radās ideja, kuru man nez vai būs laika realizēt pilnībā, - internetā portāls manas takas. Tās var būt arī tur, kur nav koku. Pilsētā gan ne, bet varbūt arī var... vispār jau man arī ir daži maršruti Rīgā, bet tās jau nav takas. Bet par to portālu - protams fotogrāfijas (un video - manas takas pagaidām īsas) ar apskates objektiem un apraksts, kartes. Un tad, kad esmu tur kādu taku publicējis (hm, man jau pašam pat patiktu, ka neredzētu, bet izlasītu), tad varētu braukt ciemos pastaigāt pa manām takām. Un es varbūt brauktu ciemos uz kādām Latgales takām.
Pilsētscentrā satiku kaimiņpuiku, kurš, izrādās, jau kādu laiku vairs nedzīvo kaimiņos. Ja vīrišķis nebūtu stvējis 20 metrus tālāk, es paņemtu to kaimiņpuiku aiz rokas un aizvestu kaut kur paraudāt, jo man šķiet, es viņam esmu nodarījusi pāri. Viņš tak toreiz saņēmās uz to auksto buču zem viltus āmuļiem. Man sen nebij kājas saļodzījušās, ieraugot kādu pūlī. Un pie visa tā viņš vēl miedz ar aci un saka, lai dodu ziņu, ja kaut kas ar vīrišķi nesanāk. Kaimiņpuika kā kāimiņpuika.
Man izrakstīja zāles un brīdināja, ka gribēšu gulēt, lai tas nav pārsteigums. Kad atbraucu mājās, uzreiz nolūzu uz pāris stundām. Kad pamodos, atcerējos, ka zāles vēl nav dzertas
Lai kaut ko varētu izdarīt, man bija jāaizbrauc uz Madonu - paspēlēt pie Rimčika, es apmierinājos ar 5Ls, lai gan parasti varu dabūt ap 10Ls.. Gandrīz pat gribēju atpakaļ braukt ar autobusu, jo bija slinkums stopēt.
Pasarkans vakariņš
Tā, mana naktsmītne rītdien - Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca. Gultas vieta jūs jau gaida, man teica pa telefonu. Ls 7,50 par nakti.
Vispār jau vēsture man patīk. Nu, kad cilvēki rok ārā padomju laika ķieģeļu atlūzas un mēģina no šīm salikt kopā kādu glītu amforu ar Afrodītes attēlu uz tās, lai pierādītu teoriju, ka jau senie grieķi intensīvi tirgojās ar Ventspili, tā laika vietējo babuīnu virsaitim nodevās maksājot pusi no katra darījuma vērtības. Jauka un cienījama nodarbe.
Šo atcerējos tālab, ka šobrīd mitinos īrētā Rīgas dzīvoklī, kur, cita starpā, ir daudz vēl pirms piecpadsmit gadiem vērtīgas aparatūras. Pustonnu smags televīzors ar ļoti garām diagonālēm un tam piedevās vēl vesels žūksnis kastiņu, kuru jēgu un nozīmi mūsdienās pat pats tizlākais korejietis var satilpināt vienā telefonā.
Lūk, viena no tām kastiņām mirgo visu laiku un krīt tieši virsū manam redzes nervam. Piegāju pagrābstīties, lai varētu saprast, kā to štruntu izslēgt, tas šrunts sāka rīstīties un izspļāva no savām iekšām Videokaseti. Būs kāddien jāsaaicina draugi un jāmēģina noskatīties. Vienam bailīgi, goda vārds.
Ko dievi grib pazudināt, tam tie atņem prātu.
Tā kā man allaž patīk kā nebūt sev apgrūtināt dzīvi (kā saka manas draudzens vīramāte no Talsiem: "Ko ta es ta sēdes kā tāds vīriets bez dārba!") ar šūpuļtīklā un stāvus, tad man jau kādu laiku neiziet no prāta, ka vajadzētu apgādāties ar mazu sunīti.
Mazu, jo lielam nav vietas.
Es jau saprotu. Ja sievišķim nav spara apgādāties ar zīdaini vai jaunu sirdsāķīti, tad apkrāmējas ar suni.
Par laimi patversmēs mazi suņi ir beigušies. Atlikuši tikai lielie. Es zvanīju uz vairākām. Visi tagad gribot mazus suņus, ja, taisni nevar paspēt pazaudēt vai pamest.
Biju ar sataisītām visādu orgānu sonogrāfijām pie sava ģimenes ārsta un, kā parasti, uzzināju daudz jauna.
- Lūk, dakter, man aknas mazliet aptaukojušās...
- Ai, ko niekus! Tas normāli ar gadiem, bez tam tagad tik smalki aparāti, parāda katru milimetru, ko agrāk nemaz nevarēja redzēt.
- Bet es katru vakaru dzeru vīnu...
- Miera vējos! Lai nodzertu aknas, jādzer 17 gadus no vietas, un ne jau kaut kādi vīni. Stiprāku mantu jādzer.
- Bet es diezgan daudz...
- Ar sulām daudz ātrāk var aknas nodzert kā ar vīnu, ko tad vīns, tur viss cukurs jau izrūdzis... (atmet ar roku)
Šodien aizgāju pie ģimenes ārstes, bez problēmām dabūju norīkojumu rentgenam, uztaisīju rentgenu. Varēju arī apskatīties to internetā.
Skaidrs ir viens - vajadzēja ātrāk taisīt rentgenu. Man diagnoze ir skaidra - slodzes rezultātā kauls ir vienkārši nodeldēts.
Pizdec, pizdec.
Nu vismaz jāsaprot, ko var darīt lietas labā, lai to kaut kādā apjomā ātrāk var atjaunot.
Laikam par nopietniem treniņiem uz krietni ilgu laiku var aizmirst.
Sliežu remonta dēļ vilciena maršruts Valga-Rīga Valmierā pārtrūkst, un visa raibā pasažieru kompānija līdz Cēsīm tiek vēsta ar autobusu. Visraibākais šajā kompānijā ir angliski runājošs paranoisks vīriņš, kas lādēdamies par visur esošajiem "americans" vēl Valgā ar koferu blīkšķi pameta vilcienu. Iemesls bija jau minētais sliežu pārrāvums, konduktores nesekmīgie mēģinājumi izskaidrot brauciena plānu un mana iejaukšanās, viņas angļu valodu drusku patulkojot. Tomēr vēlāk izrādījās, ka vīriņš ir uz borta, jo bija pirmais, kas ar saiņiem metās pakaļ otrai konduktorei, kas naigi dieba uz perona tālāko galu izlamāt vilcienu un mašīnistu,jo tie mūs nesagaidīja Cēsu stacijas priekšā, bet vīdēja tālumā. Lieki teikt, ka bailīgais vīriņš vilcienā iekšā bij pirmais un lepni piestūrēja pie mums, pārējiem, kas i nedomāja skriet pie vilciena, kurš pats atvelkas pie mums. Vācu tūristiem un igauņu studentam tas viss patīk, viņi spriež, ka tas ir Latvian style. Bet vecākā konduktore tik turpina raizēties par šo projektu (vai nākamreiz autobuss būs laikā, vai brīdinājumi stacijās nav jāizliek viņai, vai autobuss brauc pareizi utt.), ka, to visu saprotot, ir vēl uztraucošāk, nekā būt ārzemniekam. Uzmanību, durvis aizveras!
Ziņas no meža
Ēdam sēnes pusdienās, brokastīs, vakariņās. Kāpēc ne, ja vienkārši jāieskrien mežā pakaļ, un 5 minūšu gājiena attālumā noteikti būs vismaz kāda bērzubeka un apšubeka, bet varbūt arī sēņu lasis - baravika. Vienbrīd pat pavīdēja pārgalvīgā doma par baraviku lazaņju. Tikko, ēdot "french style" omleti ar puraviem, sieru un, tieši tā, sēnēm, pārspriedām šīs nakts sapņus. Es patāstīju, ka iesniedzu atlūgumu un apsveru domu iet strādāt uz dāmu šmotku veikalu. D. nesmalkjūtīgi apvaicājās, vai tas būs veikals korpulentām dāmām uz Čaka ielas, uz ko es piedraudēju ar uzsēšanos uz tās raw diētas, kas tagad cibā trendojas. Laukos gan tāda diēta nozīmē grauzt jēlas bietes un burkānus, paldies par kūkām.
Pabeigšu ierakstu (lai ieslēgtu internātu, vispirms jāiedarbina elektrības ģenerators), un iešu krāmēt malku. Visas manis krautās grēdas sabrūk, tāpēc tagad ceļu Montesori (jeb inku) grēdu ar diviem malkas apļiem vienu otrā. Tikai jāmēģina neiebūvēt sevi iekšā, tad D. atkal smiesies, ka viņam nav ceļamkrāna ar ko mani izelt ārā.
Apskaužu sievietes ar viņu meistarību bakstīties gar savām acīm tā, ka visas sidraba birzis paliek veselas. Tas tomēr ir pareizi, ja jau no bērna kājas iemācās sev kaut ar krāsns kruķi pa aci urķēties.
No cik gadu vecuma, jūs, dāmas, sākat visas šitās gar acīm grābāšanās un cik ilgs laiks paiet, lai nogalētu sevī visus cilvēciskos refleksus?
pēc skriešanas tomēr saņēmos un iemetos ledusupē. sīklemuru drošības pēc paņēmu līdzi: ja gadienā es sasaltu un nogrimtu, būtu kas izķeksē, pārstiepj mājā un norok zem upeņkrūma. tā sīklemurs džemperī&co sēdēja uz laipas, bet es pa seklo ledusūdeni tik laidu šurpu turpu, šurpu turpu, nebalsī dziedot "pēks, pēks, esmu mazais pīlēns Pēks, man ir sava dziesma pēks, pēks, pēks." ja pēcskrējiena peldi apvieno ar brēkāšanu nebalsī, tā ievelkas, un rezultātā pirkstus kā nevar, tā nevar atsildīt.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!
Dzīvnieku labturība.
Par eiropu fondiem ir uzmakarēts kārtējais superprojekts www.dzivniekupolicija.lv, ko neviļus uzgāju. Atcerējos, ka mani sen jau ir interesējuši dzīvnieku labturības noteikumi, kurus tur arī bez lielām grūtībām atradu.
Tad nu lūk, mīlīši - dzīvniekturi. Izlasiet to visu kārtīgi un pilnā nopietnībā. Jūtu, tuvojas kārtējais AKKA/LAA līdzvērtīgais projekts.
puiši trijos naktī izdomāja, ka jāatbrīvojās no salauztās gultas :)) nolidināja šo pa trepēm no otrā stāva, tad šī iesprūda durvīs, bet pēc 20.min laušanas, šī ar skaļu - krakšķ, padevās un iešāvās sitting rūmā.
ok, varēja pārsmieties līdz zemei, tikai, ja es būtu tā sieviete, kas dzīvo otrā stāva isstabā, es man liekās šos novāktu ar plikām rokām!!
Diena Lipmans: "Ja ekonomikas ministrs būtu profesionālis, nevis mākslinieks, ja finanšu ministrs, kas iedeva garantiju, bet tagad jau atkal runā par atgriešanos politikā, būtu profesionāls, - viņš uzreiz iebilstu. Tā ir mūsu valsts problēma, ka pie varas nāk tie pavisam nabagie cilvēki. Un žēl, ka viņus var nopirkt par sīknaudu. Es nenosaukšu vārdus, protams, citādi mani nositīs. Tas jau ir nonsenss, ka izveidoja jaunu padomi, kur iesaistīts ir finanšu direktors, kas ir viens no galvenajiem vainīgajiem pie tā, kas notiek Liepājas metalurgā. Galvenais inženieris, kas uzdrošinājās uzstādīt krāsni un neieguldīt naudu, lai atmosfēra būtu tīra. Tur jau smird visa pilsēta no tās krāsns!"
Gribi ieriebt Krievijai? Brauc kā Parādnieks, ar malku. Vai uzsver, cik ļoti tu nīsti visu šķīsto, labo un pareizo, par ko iestājas Krievija, un brauc ar -- lai dievs mums žēlīgs -- riteni.
Ja divdesmitgadnieki pret tevi ir aizdomīgi laipni, tu esi vecāks, nekā tu domā.
mums ir jaunu kurmju atbaidītāji. tādi zemē iesprausti puļķi, kas barojas no saules baterijām un iegūto strāvu izlieto pīkstienu radīšanai. ik pa laikam abas puķudobes dzirdami pīkst. lietošanas instrukcijā turklāt teikts, ka iedarbība ir 300 - 500 kvadrātmetru rādiusā (nenāciet man teikt, ka te ir kļūda).
nu un lūk, katru rītu ir jaunas čupiņas gluži blakus šim atbaidītājam.
pašlaik turklāt līst lietus - kā jau abi prognožu saiti nesolīja.
Es to jau esmu teicis, bet varu pateikt vēlreiz: mēs jau sen esam gaŗām mūsu point of no return. Vairs nav iespējams iedzīt gejus un lesbietes atpakaļ skapī un likt viņiem aizslēgt durvis (varbūt biseksuāļus un transpersonas kādu brītiņu vēl var, bet arī tas īpaši ilgi nevilksies). Pēc kādiem divdesmit gadiem Latvijā būs atļautas viendzimuma laulības, ja vien nenotiks kaut kas aplam neparasts (un ar "aplam neparasts" es domāju tādas lietas, kas pēkšņi izmaina visas Eiropas vēsturi), bet iebildumi "lai tie pederasti darās mājās un zem deķa" izklausīsies tāpat, kā tagad izklausās "lai tie melnie mērkaķi sēž savā Āfrikā un nelien pie mums" (starp citu, ja jau es te mētājos ar prognozēm, atļaušos arī paredzēt, ka pēc divdesmit gadiem viņiem būs arvien mazāk iemeslu līst laukā no savas Āfrikas).
Liels spogulis guļamistabг ir forљi. Paveras ļoti labs skats uz attiecībгm.
Ar to Luucijas kaaju ir labaak nekaa mees domaajaam. Vakar bijaam aizskreejushi tepat Jelgavaa pie beernu kjirurgjes, jo man likaas, ka gjipsis mazajai dipsinot ir saluuzis. Aarste nonjeema, paskatiijaas kaaju un teica, ka nu jau uz nakti var njemt nost, jo divas nedeeljas jau apkaart. Lieki teikt, ka vinja ar visu gjipsi nu jau ir attiistiijusi taadus aatrumus, ka neticeetu, ja neredzeetu.
Visaa visumaa vinja lieto savus no vecteetinja sanjemtos aktiera geenus. Lieliski visu saprot tad, kad tas ir vinjai izdeviigi, un uztaisa lielas acis un uzmet luupu tad, kad kaut kas nav iisti pa praatam.
Es esmu iesuunojusi visaa savaa lauku godiibaa. Shodien iemarineeju 23 burkas ar gurkjiishiem ziemai. Jaa, es neesmu stiliiga.
Un tad vēl lauku omītes mājā vakarnakt ielidojis lodveida zibens. Visu nakti bijis negaiss, viņa neesot gulējusi. Viņai kā lauku cilvēkam no vietas, kur pagājušā gadsimta 30.-40.-ajos gados zibens novedēji acimredzot nebija pārāk populāri, no negaisa ļoti lielas bailes. Atstāstot bērnības atmiņas, vienmēr piemin savu nelaiķa vecmāmiņu (manu vecvecvecmāmiņu), pie kuras uzauga un kura, uznākot negaisam, vienmēr salikusi somā visus dokumentus, pilnībā apģērbusies un nometusies ceļos, lai skaitītu lūgšanas, to pašu liekot darīt arī manai omītei, kas tolaik bija maza meitene.
Vakar vienos naktī no skaitītāja izlidojusi sarkana, ellīgi sīcoša bumba, apgaismodama visu virtuvi un pamatīgi pārbiedēdama omīti. Paldies Dievam, pēc dažus mirkļus ilgušas sīkšanas gaisā tā iespruka atpakaļ skaitītājā tā arī neuzsprāgusi. Omīte vienā naktskreklā izskrējusi ārā un basām kājām divas stundas stāvējusi lietū, baidīdamās pakustēties. Noskatījusies pa virtuves logu, ka nekas vairs nespīd, un drebēdama gājusi iekšā. Rokas tā trīcējušas, ka neesot varējusi nevienam piezvanīt.
....20.augustā būs 80 gadu jubileja. Vāja sirds. Trīs meitas, no kurām katra piedāvā paņemt pie sevis, tomēr viņa atsakās. Divas piedāvā izmitināt pie sevis, trešā - mana mamma - piedāvā nopirkt vienastabas dzīvoklīti mums kaimiņos, sola, ka ieskries katru dienu, bet nē, kas tev, spītējas kā traka, nekur nebraukšot, viņai turpat esot labi, - ja mēs gribot, varam taču no Rīgas uz Lietuvu katru nedēļas nogali izbraukāt. Un tas nekas, ka tas nozīmē vismaz 30 latus benzīnam un ka mēs visi strādājam kā zirgi, un brīvdienas visbiežāk pavadām, guļot uz dīvāna un bezspēcīgi rijot pārslas no pakas, lai kaut nedaudz atietu no stresa un pārpūles.
Lodveida zibens vēl ir lodveida zibens, bet tas, kādos apstākļos viņa tur dzīvo .. un nekas! Labāk ziemas laika dirst āra tualetē, kas atrodas 30m attālumā no mājas, 4 reizes dienā kurināt krāsni un sūdzēties par to, ka blakus nav neviena, kas aiziet uz veikalu pēc maizītes, kā pieņemt līdzcilvēku rūpes un palīdzību. Labāk nomirt lepnai! Labāk izlikties par upuri!
Šodien inspekcija atbrauca pārmērīt un pārfotografēt zāģēšanai iesniegtos kokus. Ja jau tāpat brauc inspektors, tad kāda jēga bija prasīt koku apkārtmērus norādīt un fotogrāfijas iesniegt man pie iesnieguma reģistrācijas? Tipa dubults plīst lēnāk?
Ierakstīju vienai beibei feisbukā, ka viņas suns ir tik kruts, jo izskatās pēc Tasmānijas velna brālēna. Kompliments tika uzņemts ar Like.
Es saprotu, ka šodien jāplēš krekls uz krūtīm un sajūsmā jāgaudo, kāds lielisks laiks, kāds lielisks laiks, bet man sāp galva un viss riebjas.
Kā tur bija tai bildītē - "manā istabā jau nemaz nav tik karsts, tikai divi hobiti te nupat iemeta gredzenu".
Pazīme, ka ir tiešām nežēlīgi karsti: kaķītis tikko atļāvās tikt mēreni aplaistīts ar ūdeni un neizrādīja ne mazākās pretestības pazīmes!
Piebrauc tramvajs. Durvis atveras, cilvēki sakāpj iekšā.
Tramvajs stāv, jo gaida skrienošu tantuku.
Tantuks paskrien garām pirmajām durvīm, otrajām.
Tramvajs stāv.
Tantuks paskrien garām trešajām durvīm un skrien uz otro vagonu.
Durvis aizveras, tramvajs aizbrauc
Tantuks paliek ceļa vidū.
Lamājoties
no muitas, tāpat kā nodokļiem un nāves, neizsprukt
Kad jenkiji beidzot uzmeikoja akustisko torpēdu Mark 24 mine (Fido), vienu eksemplāru nosūtīja uz Lielbritāniju kā prototipu ražošanai. Torpēdu izjauca un ievietoja trijās nemarķētās kastēs. Par to saturu zināja tikai pavadošais britu armijas pretizlūkošanas virsnieks, kurš pieņēma nakts vidū jūras kājnieku atvesto kravu. Pat kuģa kapteinis nezināja, kas tur iekšā. Bez tam visu ceļu pavadošais virsnieks pavadīja pie kravas, nenolaižot no tās acis. Tikpat lielā slepenībā krava tika nocelta no kuģa Lielbritānijā.
Pēc pāris dienām šis pats pavadošais virsnieks saņēma no Lielbritānijas muitas parastu neierakstītu vēstui ar niknu prasību paskaidrot, kāpēc viņš muitas deklarācijā neesot uzrādījis slepeno pretzemūdeņu akustisko torpēdu, ko ievedis Viņa Majestātes valdījumos.
2015. gads, ģimenes paidagoģiskais skandāls, father vs daughter
- Kas tas ir uz sienas? Es prasu, kas tās ir par izvirtībām uz feisbuka sienas? Mēs ar māti smagi strādājam, lai bērns savos divpadsmit gados vispār neko nejēgtu no instagrama. Bioloģija, ķīmija - lūdzu, šiem murgiem laiks vienmēr atrodas, kamēr atrast kreku fotošopam vairs nevaram?! Un tagad mums ir jāskatās uz šiem ķēpājumiem, ausis svilst. Kas te vispār notiek? Tā, te tu bildēji kaķīti, var redzēt, ka viņš nav pabarots. Un te kaķītis ir bildējis tevi, to arī var redzēt pēc sagāztā horizonta. Šodien sagāzts horizonts, rītdien mums jau no skolas zvanīs. Un būs jālasa komentāri klases žurnālā. Un es taču teicu - nevajag likt foto ar tām tualetes flīzēm, kuras es pvasarī nopirku, tagad man viss āsk efems pilns ar kolēģu "ak tad patika krautā atlaides, lol?!". Anita, ej parunā ar savu meitu, man vairs nav nekādu spēku.
Čalovska gadījums Latvijas sabiedrību satrieca divos pīšļos: vienā pīslī bija “Brīvību Denisam!” ļaudis, bet otrā - “Kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs?” purni. Vēl ir arī ar veselo saprātu apveltīti ļaudis, kas ir kaut kur pa vidu, bet veselais saprāts netvīto, tāpēc par viņiem es neko nezinu.
Sēžu šodien mazmājiņā, nevienam netraucēju, blakām uz plauktiņa dus mobilais. Idillisks tualetes miers.
Te pēkšņi mobīlais sāk bļaustīties mežonīgā skaļumā: UIIII UIIII UIII!! UIII UIII UIII!
Paskatos uz ekrānu - Naras prefektūrā esot spēcīga zemestrīce, esi gatavs dancim.
Pa ātro pabeidzu darāmo un eju ārā no atejas; Nomazgāju rokas... Nekas nenotiek. Birojā tauta arī tāda mazliet pārbijusies.
Skatos internetā - Narā M 2.3 zemestrīce ar spēku, kurš ir mazāks par 1 šindo balli. Neko nesaprotu.
Tad ziņas - Japānas Meteorologu dienestam kaut kas sajuka čupā un visai Honšū salai (lasi - apmēram 100 miljoniem cilvēku) tika nosūtīta ārkātīgi spēcīgas zemestrīces sirēna.
Tags: bali
Šis ta vēl ārā no pilsētas, pilsētā ceļu malās ir tie lieko ūdeņu ta ne caurumi, bet ritīgas 'upītes'.
Visas piedirstas ar mēsliem, nekāda notekūdeņu caurlaide. Dažviet var redzēt, ka tīra laukā, a kur liek iztīrīto?
Turpat malā un tā arī nedēļas laikā neviens nav savācis un krīt atpakaļ iekšā.
Kur problēma?
Cilvēkos! Nav mācīti iz mazotnes satīrīt pēc sevis.
Te ir normāli činčikus mest zemē kur pagadās, ir normāli pilnīgos džungļos maisiņus, braucot ar motorolleri, vienkārši mest uz ielas, normāli veikalā katru reizi iepērkamies iedot 2 - 5 plastmasas maisiņus viena liela vietā. Ja prasu, lai liek vienā, mani nesaprot.
Aj, nenormāla dusma.
Nav brīnums, ka koraļļi ap salu mirst.
Kad nolaidāmies ar lidmašīnu, pirms tam ir mazs līcītis.
OMG!!! Redzēju pamatīgus eļļas plankumus peldam pa virsu! nu come ooon!
Šajā salā es ieguldītu ne graša, te Feisbukā jau bija diskusijas, ka te viss iet uz leju.
Kultūra ir vienīgais faktors, kas izglābj šo vietu.
Ja iebrauks vēl vairāk Javiešu, arī no tās kultūras nebūs ne kripatas pāri.
...Tā arī ir kā te raksta. Jebkurā pludmalē ūdenī vienkārši nevar ieiet bez riebuma, jo apkārt mētājas plastmasas maisiņi, paketes un ūdens pudeles + pārējie sūdi.
Un ūdens mutuļo kā būtu pietaisīts ar šampūnu.
Tik 1x nopeldējos un negribas vairs līst iekšā.
...Vispār, daži gadi, un no tās salas smukuma maz būs palicis pāri. Viss zem sūdiem!
...Un, protams, lasot visu ko par lētajām drēbju cenām šeit, sapriecājos, ka varēs pirkties kko jaunu. Ha!
Vakar izstaigāju visu lielveikalu, viss mazajām sīciņajām vietējām.
Uzmērīju - vai nu izskatījos kā blonda ōme gariem matiem puķainā kleitā, vai stāvoklī. Plus vēl pupi nekur nelien, vnk briesmīgi izskatās!
...Bet tās ārzemju ķēdes kā McDonalds un Starbucs, un Picahuts, un domino utt, visi dārgi sūdi! nu salīdzinoši NENormāli dārgi. Parasta kafija Starbuksā 3 Ls! Big Macs 2,50 Ls Salīdzinoši, vietējo ēstūžos parasti ēdu par 0.72Ls!!! Rīsi + mēce + vistas kāja + zaļumi
Bet visi jau tādi izlepuši. Retu kur vietējās vietās var redzēt lēti paēst gribošu bule (ārzemnieks).
...Nosēdāmies realitātē un pirms 2 dienām secinājām, ka nevaram vairs atļauties dzīvot kur dzīvojam 2 min. no darba.
Saņemam algu kā vietējie un dzīvojam pāri saviem līdzekļiem, kā sak'. :)
Palaimējās un atradām fiksi vietiņu par miljonu lētāku. Heh, miljons. Skan daudz, bet nekas tas nav.
Man 700 000 vien būs par vīzas atjaunošanu jāatdod.
...Pa krānu man tek ūdens ar maziem sarkaniem tārpiem (dzīviem).
Fr.Veinberga vēstule J.Biseniekam, Liepāja, 1919. gada janvārī
...Barons Pīlars brauc uz Stokholmu kā Baltijas valdības padomes prezidents un priekšstāvis un arī kā Baltijas muižniecības pilnvarnieks salīgt ar Zviedrijas valdību par spēku sūtīšanu uz Baltiju Baltijas atsvabināšanai no krievu lieliniekiem. Par šo lietu ar zviedru valdību bija vedusi sarunas arī izbijušā bēdīgi pazīstamā Latvijas [Pagaidu] valdība. Bet pēdējās pilnīgs naudas trūkums un ātrs sabrukums bija padarījis sarunas nesekmīgas. Pēc tam muižniecība jeb valdonības padome salīgusi ar zviedru valdību un viņai jau kādu naudas daļu iemaksājusi, pēc kam zviedru valdība esot apsolījusi sūtīt 3000 vīru. Solījuma izpildīšanu un sūtāmā karaspēka pavairošanu nu grib panākt barons Pīlars.
Es te vienbrīd sajūsminājos, kā no Dominas izvācās tie ķēmrauši, kas uzbāzās gaŗāmgājējiem ar visādiem Nāves jūras smāķiem. Nepietiek ar to, ka Nāves jūru vispār pienāktos sargāt un saudzēt, nevis pārstrādāt smāķos -- nē, viņi vēl savu aplam apšaubāmo kaktu izstrādājumu mēģina iesmērēt, uzbāžoties ļaudīm ar tādiem uzmundrinājumiem kā "Lūdzu, jums dāvaniņa, nekautrējieties!" Ka tevi vilks, mēs nekautrējamies, mēs vienkārši cenšamies no jums izvairīties.
Vienbrīd no Dominas viņi pazuda, un es jau nopriecājos, ka šis nožēlojamais rūpals ir noklājies uz visiem laikiem. Tak tagad es strādāju netālu no vislūzerīgākā Rīgas tirdzniecības centra -- Galleria Riga. Jā, jā, tie paši jampampi, kas visus treknos gadus nespēja saņemties atvērties, visbeidzot atvērās pašā mazumtirdzniecības krīzes plaukumā un, kad beidzot atvērās, visus satrieca ar savu brīnišķo Ipiķu ūniversālveikala interjēru (izrunā ar plato ē). Skaidra lieta, šīs biznesa haizivis līdz šai baltai dienai tā īsti nav pielasījušas to centru pilnu ar īrniekiem, lai gan, teiksim, uz Alfu -- kas, ziniet, it nebūt neatrodas pilsētas centrā -- veikali stāv rindā.
Bet lūk! Lūzerīga smāķu bode un lūzerīgs tirdzniecības centrs, izrādās, ir kā radīti viens otram! Tā nu tagad smāķu tirgotāja kundze stāv un uzbāžas apmeklētājiem centrā, kur reti kuŗš ieklīst. Droši vien karmu tirgotājiem tas uzlabo. Nu, vai vismaz tik ļoti nepasliktina.
Cēsis aizkustina tādēļ, ka viņas izskatās apmēram tā, kā Valmiera izskatījās pirms piecpadsmit gadiem (ar divām atšķirībām: mums arī pirms piecpadsmit gadiem bija Gauja, bet itāļu tūristu nebija). Centrs ar retiem izņēmumiem ir gaŗlaicīgs. Labi, ir tur ūniversālveikals, kuŗā Mirta Saknīte savulaik pirka Uģim ūūūūūziņas. Bet kas vēl? Pilsdrupas? Valmierā arī ir pilsdrupas, daudz apdrupušākas par Cēsu pilsdrupām, un Rīgā tagad arī. Vecpilsēta? Valmierā aiz autoostas ir vecāka un autentiskāka vecpilsēta, tur arī pa seju var dabūt, un vecpilsēta, kur nevar dabūt pa seju, vispār nav nekāda vecpilsēta.
Centrā man patika divas fīčas. Pirmkārt, Cēsīs pāris soļu attālumā viena no otras ir divas luterāņu baznīcas, ar draudzēm, dievkalpojumiem un, cik var saprast, gana aktīvu reliģisko dzīvi. Kā laipni izskaidroja biedrs alefs, tas tādēļ, ka Cēsīs plosās lielā Cēsu shizma -- viena draudze ir pareizāki kristieši par otru, tikai abas nevar vienoties, kuŗa tad īsti ir pareizā, tādēļ vajadzīgas divas baznīcas. Augsti garīga pilsēta, ko lai saka -- tā nav īsta ticība, ja tu nekašķējies ar citiem nepareizi ticīgajiem. Vispār Cēsīs savas nelielās pastaigas laikā saskaitīju sešas dažādas kulta celtnes, bet noteikti ir vēl. Nu ko, ja es dzīvotu Cēsīs, es droši vien arī gribētu regulāri apreibināties -- un, tā kā Cēsu alus ir sūds, opijs tautai nešķiet tā sliktākā alternātīva.
Un, otrkārt, Cēsīs joprojām ir Kafē Rīga. Diemžēl tur nespēlē the Kelly Family, bet tur var dabūt Valmiermuižnieku. Ir tiešām liels prieks sēdēt Cēsīs, skatīties uz vienu no viņu pareizajām baznīcām un dzert Valmiermuižu.
Tālāk no centra ir tiešām interesanti. Cēsīm šika un "sakārtotības" pieticis tikai dažām ielām centrā, tālāk ir daudzstāvu mājas ar uzrakstiem "Kapitālisma izpausme mūsu dzīvēs ir skumjas", šķības koka būdiņas, kas tūdaļ, tūdaļ iešļūks tuvākajā gravā, un turku kaŗavīru (sic! tieši tā rakstīts uz plāksnes) kapi. Tālāk ir arī Gauja, bet tas jau nemaz vairs nav Cēsīs -- Cēsu Pārgauja ir Straupe, un, lai gan no Straupes tiešām sanāk glauna Pārgauja, tas tomēr vairs nav tas.
Še laikam vajadzētu piebilst -- cerams, ka Cēsīm nekad neparādīsies tik daudz naudas kā Valmierai un viņas savu applukušo šarmu nekad nepiebeigs. Bet šāda piebilde ir nevietā: atliek vien apskatīties uz Cēsīm, un kļūst skaidrs: bet protams, viņām nekad neparādīsies tik daudz naudas kā Valmierai. No kurienes tad?!
Īpašs paldies visam Cibas Cēsu spārnam par gudru padomiņu, komentāriem un brīnišķīgu kompāniju. Cēsu ļaudis tik tiešām ir daudzkārt krāšņāki par pašu pilsētu, un nav brīnums, ka viņi masveidā vien no šīs pilsētas mūk prom.
šodien 2x new low bērnkopībā:
- "bērna vadīta ēšana" nonāca līdz stadijai "ielikt ēdienu plastmasas vāciņā un nolikt uz virtuves grīdas, lai pats leksē, kā māk"
- tagad bērns (nomazgāts) skatās teletūbijus un ārkārtīgi dzīvo līdzi uz ekrāna notiekošajam, pilnīgs Hercs Franks
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar izglītību līdz augstākajai mūsu valstī viss ir pilnīgā kārtībā, par mūzikas vidusskolām nerunājot - ar tur iegūtajām zināšanām pietiek vai visai dzīvei, jebkurā valstī vai kontinentā ar mūsu sistēmu būsi tur topā. Bet augstākā ir viena liela, liela vilšanās. Sēdēju nesen 2. kursā mūzikas vēsturē, vairs neko neredzošām acīm, nedzirdošām ausīm un domāju, kāpēc tāds riņķa dancis, ka atkal jāmācās ir tieši tas pats, ko es jau zinu?
В Цибе как-то был флэшмоб - все пишут про ёжиков
es gan nezinu, no kurienes un kādi tie ežu stāsti jums te ir, nav bijis laika iedziļināties,
bet reiz, andoras beznodokļu viskija sagūstītas un franču zemes apreibinātas, gar upes malu Tulūzā devāmies uz māju pusi, līdz mis_sarajevo ieraudzīja ezīti. ieraudzīja, fočējās un aizgūtnēm priecājās par sabijušos un nekustīgo radījumu.
tikai mājā, skatot cauri bildes, tika skaidri ieraudzīts, ka ezītis bija miris.
mums savukārt kaimiņos ir stārķu ligzda. stārķi, kā zināms, ēd apmēram to pašu ko eži. un eži regulāri lien cauri žogam uz bufeti mūsu dārzā. sunītim katru reizi lieli pārdzīvojumi un riešana. tā nu eža, mūsu un apmārtējo kaimiņu nervi tiek glābti ar spaini un slotu. viens sunīti tur rokās, otrs ar slotu (vai grābekli) ezi ieveļ spainī, iznes ārpus sētas un palaiž pļavā
mans mīļākais piedzīvojums ar ežiem ir noticis Vācijā, kad biedris no Gvatemalas ziņoja, ka esot redzējis dīvainu dzīvnieku - apaļu, bez astes un pūkainu, kas ar garām kājām kaut kur devies.
izsmēlusi visas savas Eiropas faunas zināšanas, paziņoju, ka šāda zvēra nav.
pēc kāda laika jaunietis paziņoja, ka atkal ir ticies ar šo mistisko zvēru un tas tikšanās vietā ir atstājis .... adatu...
Man savukārt zem labās acs ir kaut kāds pamponis uzmeties un pavisam nopietni izskatās, ka mani mājās ieklapē. Un, lai arī es zinu, ka upuris nav vainīgs, bet man kauns.
Nesen iepisu nāsiņās tīrus, sasmalcinātus MDMA kristālus. Nevar salīdzināt ar to mēslaini, kas skaitās ripa. Tik tīra, nespiedīga un silta bauda (jāņēm vērā, ka ieņēmu maz) nemaz nebija ekspektēta. Un pats galvenais - mierīgi (protams, ar xanīti) 5-6h vēlāk iemigu un nākošajā dienā jutos absolūti normāli - ne miņas no visiem zapļotiem, kas asocejas ar empatogēniem un stimulantiem, kas it kā ("it kā", jo nekad, nekad, nekad nevar zināt, ko tev iedos) ir ripā (jeb extasy tabletē). Bāc, alkohola plaukti veikalos steidzami būtu jānomaina ar šo mantu. Mīlestība, draudzība, cilvēcība, empātija trula reibuma, saindēšanās sajūtas, blackout'u un visa parējā vietā - sounds nice, doesn't it?
Роскомнадзор, прочёв, уже со всех тентаклей спешит запретить Цибу за пропаганду наркотиков...
Pāķos man, protams, ļoti patika, jo tur bija daudz augļu, arī tādi, ko redzēju pirmoreiz. Un pirmoreiz arī redzēju banāna ziedu, un mana Brazīlija mamma divpadsmitos dienā prasīja, vai gribu dzert kaipirinju. Pēc pusdienām devāmies uz tuvējo pilsētu Ibačibu, lai gan abi bija mani brīdinājusi, ka tā ir bomzīga. Tieši tāpēc tā man patika. (Vēlāk secinājām, ka Ibačiba ir Brazīlijas Maču Pikču) Tur, piemēram, pārtikas veikalā varēja iegādāties formalīna tabletes. Visu pēcpusdienu pavadīju, no kokiem plēšot zināmus un nezināmus augļus un pievienojoties tai vecajai dziesmai par to, ka Brazīlijā nevar nomirt badā, jo tur viss aug kokos (man pilsētas mājas pagalmā ir karambolas un banāni). Tā arī ir - mana dzīvība te nepārtraukti karājas mata galā, un ne reizi tas nav bijis bada mats. Vistuvāk tam bijām, kad ar garu mietu sitām pa avokado augļiem, lai nodabūtu tos nost no tā miljonmetrīgā koka.
Mēs bijām reģionā, kurā ļoti daudz audzē kafiju, tāpēc pagadījāmies arī divās kafijas žāvētavās, kā arī braucām ciemos pie visiem, kas gadījās daudz maz pa ceļam, jo man, protams, vajag apskatīt VISUS dārzus, kas te ir, un izzināt, kad zied un augļus dod katrs augs. Nogaršoju arī odziņas, ko sauc par mīlestību. Drusku līdzīgas kazenēm. Katrā ziņā tagad zinu, kas ir mīlestība.
Rakstiska piekrišana
Sakarā ar ieceri ierīkot gāzes apkures dzīvoklī, kopā ar citiem dokumentiem jāiesniedz kaimiņu rakstiska piekrišana. Ko lai es rakstu piekrišanas galvenajā tekstā? Man kaut kā nerīmējās kopā nekāds sakarīgs teksts.
Nu, viens variants -
"Piekrītu, ka Jānis Jāņoga drīkst ierīkot gāzes apkuri savā dzīvoklī adrese-dzīvokļa numurs un ar savu parakstu apliecinu, ka nav personīgas pretenzijas pret gāzes apkures ierīkošanu šajā dzīvoklī."
Un apakšā tabuliņa, kur to pārējo 7 dzīvokļu īpašnieki var ierakstīt savu vārdu, uzvārdu, personas kodu, ailīte kur ierakstīt saviem vārdiem "piekrītu", tad paraksts, datums un telefona numurs.
Var kaut kā profesionālāk to uzrakstīt? Vai varbūt katram dzīvoklim vajag atsevišķu piekrišanu rakstīt, t.i.- uz savas lapas?
Agdies, tas stūlbais, stūlbais muļķa suns! Esam applūduši - nu, tā, kā apmēram reizi gadā-divos, un lietus turpina gāzt un negrasās rimties, un plūdu līmenis turpina kāpt, bet tas suns, tātad. Nu, nav tak pirmie plūdi suņa dzīvē. Pa trepēm uz otro stāvu uzkāpt augšā prot, un kā vēl, - kad vajag pa kluso uzlavīties un apčurāt kādu objektu -, bet tagad izliekas, ka trepes izmantot neprot ne lūdzams un stāv slapjumā, vienu ausi atšāvis, un skatās tik nenormāli, ārprātīgi žēlīgi, ka es laikam sāku saprast maniakus, kas spēj nodarīt gauži jo gauži nabaga neaizsargātām nevainīgām eņģeļu dvēselītēm.
Bet cienītais lietus kungs gan varētu stumt savu resno mākoņpakaļu beidzot tā patālāk. Āfrikā bērni slāpes mirst, ja.
Fāāk, ātrāk izkāpt Keflavīkas lidostā, atrast šoseju un tikt mašīnā uz Reikjavīku. Mašīnā vienmēr kaut kā sirds nomierinās, bet nonākšana līdz tai vienkārši ir kaut kāda morālā ateja, kurā savu sūda devu ieliek katra tava ķermeņa šūna, lai pārliecinātos, ka jūties maksimāli draņķīgi. Bļe, un vēl jālido ar kapeikpisējiem Ryanair.
Vakar pēc vairāk nekā gada pauzes tika taisītas manas skarbās Margaritas. Šorīt dzirdu, ka es esot staigājis kursīvā.
(Ja kādam interese - sāls gar maliņām, bet dzērienā 3 daļas labas tekilas, 2 daļas contreau, 1 daļa citronu sulas koncentrāta)
Čalis vienkārši gribēja ieskvotot tobrīd brīvā Audi Q7 (tas atradās servisā un saimnieks to nesargāja) un pēc tam pavizināties bišķi agresīvi (kopš kura laika mums ir tiesības apspiest cilvēka pārvietošanās brīvību?), bet tad no kaut kurienes parādījās ļaunie policisti, kuri nolēma šo ballīti izbeigt. Šausmas un ārprāts, cik ļauni un necilvēcīgi.
Viens no maniem šīsnakts sapņu personāžiem bija vientulīgs lauku vīriņš, kurš slepkavoja savas padzīvojušās radinieces, tāpēc ka viņam ļoti patika iet uz kapiņiem.
Šodien pārstādīju 13 ošus. Daži tika pārvietoti no traktoram paredzētā ceļa; daži aizvākti tālāk no brāļiem, lai pēc dažiem gadiem kādam nebūtu jāmirst cīņā par vietu zem Saules. Vairumam no tiem šis tikai pirmais gads dzīvē. Daudzviet, kur gribēju stādīt, izrādās jau daži brašuļi aug. Te bieži ciemojas stirnas, kam garšo mazo ošu un ozolēnu mizas. Pat ja meža cūkas tos neēd, tad diezgan var apdraudēt ar nomīdīšanu...
Un meža zvēri veido takas visskaistākajās vietās. Rīt vedīšu brālēnu ekskursijā pa manām meža takām. Kaut kad jau atsākšu fotografēt (pagaidām trenēju smadzeņu krokas un baudu bez starpniekiem) un tad jau taps vizuāls materiāls manās meža izklaidēs. Tur pastaigājot radās ideja, kuru man nez vai būs laika realizēt pilnībā, - internetā portāls manas takas. Tās var būt arī tur, kur nav koku. Pilsētā gan ne, bet varbūt arī var... vispār jau man arī ir daži maršruti Rīgā, bet tās jau nav takas. Bet par to portālu - protams fotogrāfijas (un video - manas takas pagaidām īsas) ar apskates objektiem un apraksts, kartes. Un tad, kad esmu tur kādu taku publicējis (hm, man jau pašam pat patiktu, ka neredzētu, bet izlasītu), tad varētu braukt ciemos pastaigāt pa manām takām. Un es varbūt brauktu ciemos uz kādām Latgales takām.
Pilsētscentrā satiku kaimiņpuiku, kurš, izrādās, jau kādu laiku vairs nedzīvo kaimiņos. Ja vīrišķis nebūtu stvējis 20 metrus tālāk, es paņemtu to kaimiņpuiku aiz rokas un aizvestu kaut kur paraudāt, jo man šķiet, es viņam esmu nodarījusi pāri. Viņš tak toreiz saņēmās uz to auksto buču zem viltus āmuļiem. Man sen nebij kājas saļodzījušās, ieraugot kādu pūlī. Un pie visa tā viņš vēl miedz ar aci un saka, lai dodu ziņu, ja kaut kas ar vīrišķi nesanāk. Kaimiņpuika kā kāimiņpuika.
Man izrakstīja zāles un brīdināja, ka gribēšu gulēt, lai tas nav pārsteigums. Kad atbraucu mājās, uzreiz nolūzu uz pāris stundām. Kad pamodos, atcerējos, ka zāles vēl nav dzertas
Lai kaut ko varētu izdarīt, man bija jāaizbrauc uz Madonu - paspēlēt pie Rimčika, es apmierinājos ar 5Ls, lai gan parasti varu dabūt ap 10Ls.. Gandrīz pat gribēju atpakaļ braukt ar autobusu, jo bija slinkums stopēt.
Pasarkans vakariņš
Tā, mana naktsmītne rītdien - Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca. Gultas vieta jūs jau gaida, man teica pa telefonu. Ls 7,50 par nakti.
Vispār jau vēsture man patīk. Nu, kad cilvēki rok ārā padomju laika ķieģeļu atlūzas un mēģina no šīm salikt kopā kādu glītu amforu ar Afrodītes attēlu uz tās, lai pierādītu teoriju, ka jau senie grieķi intensīvi tirgojās ar Ventspili, tā laika vietējo babuīnu virsaitim nodevās maksājot pusi no katra darījuma vērtības. Jauka un cienījama nodarbe.
Šo atcerējos tālab, ka šobrīd mitinos īrētā Rīgas dzīvoklī, kur, cita starpā, ir daudz vēl pirms piecpadsmit gadiem vērtīgas aparatūras. Pustonnu smags televīzors ar ļoti garām diagonālēm un tam piedevās vēl vesels žūksnis kastiņu, kuru jēgu un nozīmi mūsdienās pat pats tizlākais korejietis var satilpināt vienā telefonā.
Lūk, viena no tām kastiņām mirgo visu laiku un krīt tieši virsū manam redzes nervam. Piegāju pagrābstīties, lai varētu saprast, kā to štruntu izslēgt, tas šrunts sāka rīstīties un izspļāva no savām iekšām Videokaseti. Būs kāddien jāsaaicina draugi un jāmēģina noskatīties. Vienam bailīgi, goda vārds.
Ko dievi grib pazudināt, tam tie atņem prātu.
Tā kā man allaž patīk kā nebūt sev apgrūtināt dzīvi (kā saka manas draudzens vīramāte no Talsiem: "Ko ta es ta sēdes kā tāds vīriets bez dārba!") ar šūpuļtīklā un stāvus, tad man jau kādu laiku neiziet no prāta, ka vajadzētu apgādāties ar mazu sunīti.
Mazu, jo lielam nav vietas.
Es jau saprotu. Ja sievišķim nav spara apgādāties ar zīdaini vai jaunu sirdsāķīti, tad apkrāmējas ar suni.
Par laimi patversmēs mazi suņi ir beigušies. Atlikuši tikai lielie. Es zvanīju uz vairākām. Visi tagad gribot mazus suņus, ja, taisni nevar paspēt pazaudēt vai pamest.
Biju ar sataisītām visādu orgānu sonogrāfijām pie sava ģimenes ārsta un, kā parasti, uzzināju daudz jauna.
- Lūk, dakter, man aknas mazliet aptaukojušās...
- Ai, ko niekus! Tas normāli ar gadiem, bez tam tagad tik smalki aparāti, parāda katru milimetru, ko agrāk nemaz nevarēja redzēt.
- Bet es katru vakaru dzeru vīnu...
- Miera vējos! Lai nodzertu aknas, jādzer 17 gadus no vietas, un ne jau kaut kādi vīni. Stiprāku mantu jādzer.
- Bet es diezgan daudz...
- Ar sulām daudz ātrāk var aknas nodzert kā ar vīnu, ko tad vīns, tur viss cukurs jau izrūdzis... (atmet ar roku)
Šodien aizgāju pie ģimenes ārstes, bez problēmām dabūju norīkojumu rentgenam, uztaisīju rentgenu. Varēju arī apskatīties to internetā.
Skaidrs ir viens - vajadzēja ātrāk taisīt rentgenu. Man diagnoze ir skaidra - slodzes rezultātā kauls ir vienkārši nodeldēts.
Pizdec, pizdec.
Nu vismaz jāsaprot, ko var darīt lietas labā, lai to kaut kādā apjomā ātrāk var atjaunot.
Laikam par nopietniem treniņiem uz krietni ilgu laiku var aizmirst.
Sliežu remonta dēļ vilciena maršruts Valga-Rīga Valmierā pārtrūkst, un visa raibā pasažieru kompānija līdz Cēsīm tiek vēsta ar autobusu. Visraibākais šajā kompānijā ir angliski runājošs paranoisks vīriņš, kas lādēdamies par visur esošajiem "americans" vēl Valgā ar koferu blīkšķi pameta vilcienu. Iemesls bija jau minētais sliežu pārrāvums, konduktores nesekmīgie mēģinājumi izskaidrot brauciena plānu un mana iejaukšanās, viņas angļu valodu drusku patulkojot. Tomēr vēlāk izrādījās, ka vīriņš ir uz borta, jo bija pirmais, kas ar saiņiem metās pakaļ otrai konduktorei, kas naigi dieba uz perona tālāko galu izlamāt vilcienu un mašīnistu,jo tie mūs nesagaidīja Cēsu stacijas priekšā, bet vīdēja tālumā. Lieki teikt, ka bailīgais vīriņš vilcienā iekšā bij pirmais un lepni piestūrēja pie mums, pārējiem, kas i nedomāja skriet pie vilciena, kurš pats atvelkas pie mums. Vācu tūristiem un igauņu studentam tas viss patīk, viņi spriež, ka tas ir Latvian style. Bet vecākā konduktore tik turpina raizēties par šo projektu (vai nākamreiz autobuss būs laikā, vai brīdinājumi stacijās nav jāizliek viņai, vai autobuss brauc pareizi utt.), ka, to visu saprotot, ir vēl uztraucošāk, nekā būt ārzemniekam. Uzmanību, durvis aizveras!
Ziņas no meža
Ēdam sēnes pusdienās, brokastīs, vakariņās. Kāpēc ne, ja vienkārši jāieskrien mežā pakaļ, un 5 minūšu gājiena attālumā noteikti būs vismaz kāda bērzubeka un apšubeka, bet varbūt arī sēņu lasis - baravika. Vienbrīd pat pavīdēja pārgalvīgā doma par baraviku lazaņju. Tikko, ēdot "french style" omleti ar puraviem, sieru un, tieši tā, sēnēm, pārspriedām šīs nakts sapņus. Es patāstīju, ka iesniedzu atlūgumu un apsveru domu iet strādāt uz dāmu šmotku veikalu. D. nesmalkjūtīgi apvaicājās, vai tas būs veikals korpulentām dāmām uz Čaka ielas, uz ko es piedraudēju ar uzsēšanos uz tās raw diētas, kas tagad cibā trendojas. Laukos gan tāda diēta nozīmē grauzt jēlas bietes un burkānus, paldies par kūkām.
Pabeigšu ierakstu (lai ieslēgtu internātu, vispirms jāiedarbina elektrības ģenerators), un iešu krāmēt malku. Visas manis krautās grēdas sabrūk, tāpēc tagad ceļu Montesori (jeb inku) grēdu ar diviem malkas apļiem vienu otrā. Tikai jāmēģina neiebūvēt sevi iekšā, tad D. atkal smiesies, ka viņam nav ceļamkrāna ar ko mani izelt ārā.
Apskaužu sievietes ar viņu meistarību bakstīties gar savām acīm tā, ka visas sidraba birzis paliek veselas. Tas tomēr ir pareizi, ja jau no bērna kājas iemācās sev kaut ar krāsns kruķi pa aci urķēties.
No cik gadu vecuma, jūs, dāmas, sākat visas šitās gar acīm grābāšanās un cik ilgs laiks paiet, lai nogalētu sevī visus cilvēciskos refleksus?
pēc skriešanas tomēr saņēmos un iemetos ledusupē. sīklemuru drošības pēc paņēmu līdzi: ja gadienā es sasaltu un nogrimtu, būtu kas izķeksē, pārstiepj mājā un norok zem upeņkrūma. tā sīklemurs džemperī&co sēdēja uz laipas, bet es pa seklo ledusūdeni tik laidu šurpu turpu, šurpu turpu, nebalsī dziedot "pēks, pēks, esmu mazais pīlēns Pēks, man ir sava dziesma pēks, pēks, pēks." ja pēcskrējiena peldi apvieno ar brēkāšanu nebalsī, tā ievelkas, un rezultātā pirkstus kā nevar, tā nevar atsildīt.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!