Paraolimpietis
По поводу вчерашнего турнира - копия с другой площадки. Не владеющим латышским или не склонным читать чужие самолюбования под катом делать нечего.
Laikam šodienas GH turnīru es varu uzskatīt par visgrūtāko un vissekmīgāko savā sportista karjerā. Piepeši radās dažas traumas, kuras ne tik vien neļāva normāli spēlēt, bet maisīja vispār funkcionēt kā sabiedrības loceklim. Ja es nebūtu sasodītā ARS/ОРЗ dēļ izlaidis iepriekšējo posmu, nebūtu braucis - bet nu jau vairs izejas nebija.
V obščem, situācija - vairuma manis ierasto paņēmienu izpilde vai nu fiziski neiespējama vai nepieņemami vāja, spēlēt ierastajā ātrumā un pārķert ripas - mani parastie ieroči - neiespējami, ātrums aizsardzībā nepietiekošs pat pret trešo līgu, pastāvīgi sāp ja ne visas maliņas, tad trešdaļa no organisma gan, nemaz nerunājot par izjūtām pie pusparalizētās daļas kustībām. Pietiekams attaisnojums izkrišanai uz trešo vai pat pēdējo līgu, ar apziņu, ka jebkurā līgā pēc tam klāsies plāni - nogurums attīstījās atbilstoši pārslodzei. Tā vietā es diezgan pārliecinoši izlauzos uz augstāko, kurā manis vēl pietika, lai paņemtu vairumu punktu no konkurentiem-veterāniem, bet tikai uz to.
Jautājums, kā, jopcik, tas iespējams, pilnībā nav atbildams ar manām smadzeņu iespējām. Bet pāris detaļu še piezīmēšu. Pirmkārt, es devos spēlēt, noskaņojies kā samurajs - pēc šī turnīra es miršu, izspēlējis pēdējo spēli. Citiem vārdiem, nekam jau vairs nav nozīmes un ne uz ko nav jātaupās. Nolēmu noriskēt ar organismu, pārliecināts, ka gan jau viņš kaut kā pats atjaunosies un laikam nekļūdījos - jau pēc turnīra autobusā man pirmoreiz šodien izdevās pacelt roku pleca augstumā. Ja nu to būtu varējis dienā. (Jā, es pats zinu, ka GH nav invaliditātes vērts.)
Otrkārt, es apzinājos, ka mērķis - augstākā līga - šai situācijā ir gandrīz nesasniedzams. Un izmantot matemātiski bezgalīgi niecīgas izredzes sportā ir mans hobijs :)
Treškārt, es pilnībā atslēdzu nepieciešamību publiskā vietā izskatīties kā cilvēkam. Ja organisms pieprasīja iestenēties, kad es kaut ko mēģināju izdarīt ar kreiso roku vairāk par fiziski vieglām lietām - es stenēju kā tenisiste. Ja organisms mēgināja saverkšķīt manu ģīmi sāpju grimasē - es viņam to atļāvu, lai gan parasti līdz kam tādam nenolaižos, vīrietim tomēr pēc iespējas jāturas ar necaursitamu purnu. Zināmā mērā tas varēja ietekmēt arī pretiniekus apakšgrupā, bet man šķiet, ka tas varēja notikt labi ja pirmajā pusminūtē - pēc tam jau bija skaidrs, ka lai kāds es nebūtu, bet viena roka man vēl gandrīz pilnvērtīgi strādā un cīņasspars nav pačibējis.
Tas bija veiksmīgi - bet ceru, ka otras tādas nolādētas dienas man nekad vairs nebūs.
Laikam šodienas GH turnīru es varu uzskatīt par visgrūtāko un vissekmīgāko savā sportista karjerā. Piepeši radās dažas traumas, kuras ne tik vien neļāva normāli spēlēt, bet maisīja vispār funkcionēt kā sabiedrības loceklim. Ja es nebūtu sasodītā ARS/ОРЗ dēļ izlaidis iepriekšējo posmu, nebūtu braucis - bet nu jau vairs izejas nebija.
V obščem, situācija - vairuma manis ierasto paņēmienu izpilde vai nu fiziski neiespējama vai nepieņemami vāja, spēlēt ierastajā ātrumā un pārķert ripas - mani parastie ieroči - neiespējami, ātrums aizsardzībā nepietiekošs pat pret trešo līgu, pastāvīgi sāp ja ne visas maliņas, tad trešdaļa no organisma gan, nemaz nerunājot par izjūtām pie pusparalizētās daļas kustībām. Pietiekams attaisnojums izkrišanai uz trešo vai pat pēdējo līgu, ar apziņu, ka jebkurā līgā pēc tam klāsies plāni - nogurums attīstījās atbilstoši pārslodzei. Tā vietā es diezgan pārliecinoši izlauzos uz augstāko, kurā manis vēl pietika, lai paņemtu vairumu punktu no konkurentiem-veterāniem, bet tikai uz to.
Jautājums, kā, jopcik, tas iespējams, pilnībā nav atbildams ar manām smadzeņu iespējām. Bet pāris detaļu še piezīmēšu. Pirmkārt, es devos spēlēt, noskaņojies kā samurajs - pēc šī turnīra es miršu, izspēlējis pēdējo spēli. Citiem vārdiem, nekam jau vairs nav nozīmes un ne uz ko nav jātaupās. Nolēmu noriskēt ar organismu, pārliecināts, ka gan jau viņš kaut kā pats atjaunosies un laikam nekļūdījos - jau pēc turnīra autobusā man pirmoreiz šodien izdevās pacelt roku pleca augstumā. Ja nu to būtu varējis dienā. (Jā, es pats zinu, ka GH nav invaliditātes vērts.)
Otrkārt, es apzinājos, ka mērķis - augstākā līga - šai situācijā ir gandrīz nesasniedzams. Un izmantot matemātiski bezgalīgi niecīgas izredzes sportā ir mans hobijs :)
Treškārt, es pilnībā atslēdzu nepieciešamību publiskā vietā izskatīties kā cilvēkam. Ja organisms pieprasīja iestenēties, kad es kaut ko mēģināju izdarīt ar kreiso roku vairāk par fiziski vieglām lietām - es stenēju kā tenisiste. Ja organisms mēgināja saverkšķīt manu ģīmi sāpju grimasē - es viņam to atļāvu, lai gan parasti līdz kam tādam nenolaižos, vīrietim tomēr pēc iespējas jāturas ar necaursitamu purnu. Zināmā mērā tas varēja ietekmēt arī pretiniekus apakšgrupā, bet man šķiet, ka tas varēja notikt labi ja pirmajā pusminūtē - pēc tam jau bija skaidrs, ka lai kāds es nebūtu, bet viena roka man vēl gandrīz pilnvērtīgi strādā un cīņasspars nav pačibējis.
Tas bija veiksmīgi - bet ceru, ka otras tādas nolādētas dienas man nekad vairs nebūs.