Notiesājām priekšpēdējo suvenīru
Svolvēras lielveikalā nopirku konservbundžiņu ar kaut ko no mencas. «Torsk» ir menca. To zināju droši, jo redzama skaniska līdzības ar dundžiņu «dorš» un krievu «треска». Bet kas no mencas tur ir, nevarēju saprast. Runāts par omega 3 taukskābēm. Varbūt mencu aknas?
Tagad nu attaisījām, pastēte bija ļoti garšīga uz maizītēm ar lociņiem un mazliet citrona. Bet tās nebija aknas. Tie bija mencu ikri.
Labs suvenīrs ar pēdējā vienotās Zviedrijas un Norvēģijas karaļa Oskara II vārdu un portretu!. Marka radās 1902. gadā, kad karalis, būdams jau pāri 70 gadu vecumam, deva atļauju likt savu vārdu un portretu uz sardīņu bundžām. 1905. gadā Norvēģija no personālūnijas ar Zviedriju izstājās un Oskaram II lietas palika dalītas: Zviedrijā - tronis, Norvēģijā - zivju konservu gods. 1907. gadā karalis mira.
Uzņēmums zivis zvejo un iepērk visā pasaulē, tā juridiskā adrese joprojām atrodas Bergenā. Gandrīz visu savu produkciju uzņēmums tagad ražo rūpnīcā Gņevinā, Polijā. Un bez tās vēl ir palikusi tikai viena pati neliela konservu fabrika Lofotu galvaspilsētā Svolvērā, kuras veikalā bundžiņu nopirku. Klusībā cerēšu, ka apēstā Lofotu mencu ikru pastēte turpat arī bija ražota. Vai nu pie Lofotām ķertu mencu būtu jēgas vest uz Poliju un pēc tam atpakaļ uz Svolvēru?
Karalis laikam bija attapīgs vīrs. Zināja, ko darīt, lai viņa vārdu pēc 100 gadiem pieminētu arī svešās zemēs. Pat tie, kam politika pie ēdamgalda neinteresē.